“Lai kāpj gaisa grozā un mācās,” sausi pavēlēja plikpauris un pasmīnējis piemetināja, “Jo mazāk tavējo sasniegs dirižabli, jo mazāk daļās vajadzēs dalīt atlīdzību."
Rickus nopūtās. Lūk, Kuzavam zelta rubļi vairs nav vajadzīgi. Bet, ja nositīsies vēl kāds no vīriem, neapšaubāmi izcelsies dumpis, un nekādi rubļi nelīdzēs.
Rickus pavilka augšā bikses un aizgāja paskatīties, vai otra komanda jau sakāpusi gaisa grozā. Cerēja, ka vīreļi būs spējīgi saskaitīt līdz trīs un laikus atvērs vējagrābsli. Laika vingrinājumiem nebija daudz — pasažieru dirižabli no Krakovas, kas lidos garām šīm vietām, nāksies šturmēt jau pēc trim dienām.
"Cēlo pirāt, nedari man pāri, lūdz, ko gribi, mani vecāki visu .ildos," lūdzās jaunā meitene. Bet neģēlis pirāts tikai dusmīgi nosmējās. “Man nevajag tavu vecāku bagātību, zeltenlt, man vajag tikai tovi pašu!" viņš iekliedzās. Meitenes brāļi pat nepaspēja pacelt šautenes, kad šausmīgais pirāts sagrāba meiteni, izlēca ārā no lidojošās mašīnas un nolēca lejā uz cietzemi.
Trīs rindās sasēdušies bērni un pat daži pieaugušie vienā balsi noelsās.
— Un kas notika tālāk? — norijis siekalas, trīcošā balsi pajaui Ija jaunais klausītājs. — Vai jaunais pirāts ar meiteni nositās līdz nāvei?
Vecais Efraims aizsmakušā balsi iesmējās un noglāstīja mazajam galvu.
— Pacietību, bērniņ, pacietību, — viņš pateica, piemiedzis vienu aci. — Saulīte cepina, spēku vairs nav, mute izžuvusi, oi, kā slāpst!
Pastāvīgie Efraima stāstu klausītāji uzreiz saprata mājienu, sāka pliķēt pa kabatām, lieliski zinādami, ka tur nekā nav, tad, pagriezuši i’.alviņas, paskatījās uz blakus stāvošajiem pieaugušajiem. Viens no
viņiem parausās kabatās, izvilka pieckapeiku un padeva puisēnam. Tas, cik ātri varēdams, aizskrēja meklēt kvasa pārdevēju.
Resns un svītrains Viļņas kaķis, laiski izpleties, gulēja Rātslaukuma nomalē un miegainām acīm vēroja aizbraucam vezumu, ko vilka viens zirgs, pēc tam pievērsa skatienu zvirbuļiem, kas knābāja dzīvnieka atstātu “smalkmaizīti". Kaķa iedzimtā daba un sirdsapziņa mudināja viņu kustēties un sodīt nekaunīgos zvirbuļus, bet siltā pavasara saule tik patīkami glāstīja kažoku un midzināja, ka viņš tikai pavicināja asti un klusi nomurrājās: “Lai jau paliek…" Taču pēc dažām sekundēm saviebās, jo svētlaimīgo klusumu pārtrauca nepatīkami griezīga tvaika tramvaja svilpe, un tieši gar degunu aizskrēja baskājains puisēns.
Nobaidītie zvirbuļi aizspurdza debesis. Viens no viņiem pacēlās virs laukuma, apmeta loku un notupās uz rātsnama otrā stāva loga dzegas. Ar knābi pabužināja spalvas, pagrieza galvu un patīkami iečivinājās, paziņodams, ka dzīve īstenībā nav nemaz tik slikta.
Putns būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka aiz loga rātsnama zālē sapulcējušies cienījamie viri un viena sieviete čivina ne sliktāk par zvirbuļiem.
— Mieru, mieru, padomnieki! Te jums nav nekāds tirgus, — iekliedzās Viļņas birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus un, zaudējis pēdējās pacietības paliekas, uzsvieda galdā biezu grāmatu.
Iekarsušie padomnieki uzreiz apklusa, un birģermeistars sajutās labāk. Mājās par tādu izlēcienu Venskienes kundze būtu viņam parādījusi velnu, bet rātsnamā viņas nebija.
— Nav nekādu šaubu, Bukšas kungs, mūsu… ēēē… bijušais kolēģis… bijušais kolēģis ir rīkojies neapdomīgi, bet… — atkal ierunājās birģermeistars. Šis cilvēks karjeru uzsāka kā tiesas saucējs, un līdz šim brīdim netika vaļā no kaitinoša ieraduma vairākas reizes atkārtot vienu un to pašu.
— Neapdomīgi? — iespurdzās Klaidoņu padomniece Faina Frīzele, kas padomē bija atbildīga par žīdiem, tatāriem, karaīmiem, ungāriem, frančiem un citām mazākumtautībām, kuru Viļņas brīvpilsētā bija daudz. — Neapdomīgi var uzkāpt virsū naglai ar basām kājām, bet Bukša sagrābās pilsētai piederošos ienākumus no divām
muižas ēkām. Starp citu, lielāko daļu no tās naudas sanesa mani cilvēki. Tad lai tagad Bukša stāv Katedrāles priekšā ar plāksnīti uz krūtlm, uz kuras uzrakstīts: "Zaglis". Jo viņš tāds ari ir.
Padomnieki saskatījās.
Viļņā bija ierasts, ka tiem, kas bija iedzēruši par daudz grādīgā, nakts laikā bija jānožēlo grēki tuptūzl, bet nākamajā rītā ar šausmīgi sāpošu galvu kaklā jāpakarina gara aukla ar koka plāksni, uz kuras bija rakstīts "Žūpa", un pusi dienas uz ceļiem jātup pie Pētera un Pāvila baznīcas. Lieki būtu piebilst, ka Viļņas iedzīvotāji šo baznīcu apmeklēja ar vislielāko labpatiku.
Tomēr Faina bija skandāliste, aiz muguras dēvēta par "tukšu katlu", bet mazākumtautības problēmas citiem padomniekiem rūI )ēja vismazāk.
— Varbūt nejaucam iekšā Katedrāli, labi? — vēsi piezīmēja Gara padomnieks, Katedrāles bruņinieku komandieris prelāts Masaļskis. Viņš bija tērpies melnās drēbēs, noskūto pakausi sedza violetas krāsas pijuse, bet kaklā karājās smags sudraba krusts. Virs izstrāvoja t idu aukstumu, ka blakus sēdošais Veselības padomnieks ārsts Rimkevičs ar visu krēslu pabīdījās tālāk, atstādams prelātu lepnā vientulībā. — Es jau sen teicu: laiks izbeigt tos barbariskos sodus pie baznīcām. Vēlaties, lai sāp dvēsele, atdodiet cilvēku maniem bruņiniekiem! Viņi noklausīsies grēksūdzi un atlaidīs grēkus.
Visiem klātesošajiem iešāvās prātā, ka drūmajos Katedrāles pagrabos nežēlīgie bruņinieki ne tikai klausās grēksūdzes un liek skandēt lūgšanas "Esi sveicināta, Marija", bet aiz cieņas pret prelātu neviens nepateica to skaļi.
Ziņu padomnieks un Universitātes domīnijas rektors Staņislavs (limbuts piestūma sev klāt karafi un glāzē ielēja ūdeni. Zāle, kurā I iio liela un apaļa galda sēdēja šie cilvēki, bija plaša un nebija pieblīvēta ar mēbelēm, bet gaisā virmojošās spriedzes dēļ pamazām kļuva tveicīgi. »
— Lai arī kā tur būtu ar to naudu, Bukša taču bija padomnieks, t .»pat kā mēs, — iedzēris ūdeni, ierunājās rektors. — Mēs taču negribam, lai padomnieka vārds pilsētā tiktu vazāts pa dubļiem un uz katru no mums kristu nepatīkama ēna? Naudu Bukša atdeva
atpakaļ, no padomes aizgāja… hm… veselības stāvokļa dēļ. Viņš ir gatavs aizbraukt no Viļņas un nekad neatgriezties. Vai vēl nepieciešami publiski sodi, grēksūdzes un tiesas? Lai brauc!
Prelāts Masaļskis dusmīgi nosprauslājās.
— Nu… tā jau ir, bet… — saminstinājās birģermeistars Venslauskis-Venskus. — Un tomēr nevajadzētu aizmirst… neaizmirsīsim, ka…
— Viņš jau bija ielaidies garos prātojumos, kuru labirintos bieži vien apmaldījās pats un maldināja citus, taču ātri tika pārtraukts.
— Padomnieku kungi, es saprotu, ka Bukšas kunga lietas jums patiešām ir svarīgas, bet šodien mēs gribējām apspriest nedaudz svarīgāku jautājumu, — pateica pie galda sēdošs zema auguma vīrs ar šķībiem zobiem.
Tas bija Gerhards fon Ots, pilsētas Naudas padomnieks un oficiālais Rotšildu sūtnis Viļņā. Viņš bija saposies kā uz dzīrēm, runāja ļoti klusi, bet, tikko viņš ierunājās, zālē iestājās tik cienījams klusums, kādu birģermeistars Venslauskis-Venskus nekad nesagaidīja. Un tā notika ik reizes, kad padomes sēdēs ierunājās šis kungs.
Viņš nesteidzīgi aplūkoja padomes locekļus — gan iekarsušos strīdniekus, gan malā sēdošos pārējos padomniekus: Veselības, Mērķa, Tvaika un Alķīmijas.
— Atlikušas trīs dienas, un tad notiks Galotņu tikšanās, — fon Ots turpināja. — Daudzas valstis jau ir paziņojušas, kas tās pārstāvēs. Daži dalībnieki ieradīsies no lati tālām zemēm. — Fon Ots apklusa un labpatikā pasmaidīja. — Daži pat jau ir devušies ceļā, lai paspētu ierasties laikā. Tāpēc es domāju, ka ir īstais laiks aizmirst intrigas un vietējos skandāliņus un pacensties, lai Viļņa pienācīgi uzņemtu viesus.