Galotņu tikšanās bija ikgadējs Alianses pasākums, kurā piedalījās dažādu valstu augsta ranga sūtņi, interesenti tika iepazīstinai i ar jaunākajiem izgudrojumiem, pērkamām un pārdodamām tehnoloģijām, notika sarunas, tika spēlētas dažādu veidu aizkulišu spēli tes. Garastāvokli uzlaboja masku balles un leģendām apvītas klejojošu arlekīnu ballītes. Notika lieli gadatirgi, gājieni, uz ielām spēli-pi muzikanti, cilvēki gāja skatīties bezmaksas teātri vai jaunu izgudrojumu — kustīgas gleznas, bet pēdējā svētku naktī alķīmiķi sarīkoja
Utfuns svētkus — laida debesis krāsainu uguņošanu. Daži cienījami kungi uz Galotņu tikšanos brauca vienīgi izklaižu dēļ. Katru gadu floi isinājās nežēlīgi strīdiņi, kurā no brīvpilsētām norisināsies šis neparasti svarīgais pasākums.
Šogad tāds gods tika Viļņai.
Par to priecājās visi šeit esošie, izņemot Katedrāles bruņinieku liieslru prelātu Masaļski. Viņš saviebās.
Ja esat nolēmuši pilsētu pārvērst par Sodomu un Gomoru — lai notiek! — viņš noteica un ar kaulainu pirkstu norādīja uz birģermeistaru. — Bet ziniet: bezdievju un pagānu grēki kritīs pār jūsu Silvām! Pieklājīgi cilvēki tajā laikā lūgsies baznīcā. Starp citu, viņi gribētu zināt, vai tajās dienās pilsētā būs droši uzturēties. Lūk, par ko vajadzētu parunāt vispirms. Bet Kārtības padomnieku, kā skatos, I .i< las lietas neinteresē. Jo mūsu vidū viņa nav. Kur viņš ir, birģermeistara kungs?
Birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus apstulbis pārlaida skatienu pāri zālei un paraustīja plecus.
Pēc sēdes beigām padomnieki devās savās gaitās. Gerhards fon Ols nokāpa pa platajām rātsnama kāpnēm un, apmetis līkumu, iIevās pa Jatku ielu, pēc tam pa Slimnīcas ielu. Nelielā skvēriņā viņš Ievēroja lielu cilvēku pūli un piegāja tam tuvāk.
Vecais Efraims, nepievērsdams uzmanību publikai, kas viņu Ielenca, aizvēris acis, ar labpatiku dzēra aukstu un skābu kvasu. Salni is vērīgu skatienu, viņš pavēra acis un paskatījās uz pilsētas padomnieku Gerhardu fon Otu. Galantais kungs pamāja vecim un ■r pirkstiem pārbrauca pār gludi noskūto vaigu. Efraims, noskrandušais kurpnieks, viņam atbildēja, tik tikko manāmi pakustinot y,alvu, un padomnieks apgriezies devās tālāk. Bet stāstnieks iztukšoja glāzi un saberzēja rokas.
— Tā. Kur es paliku? — viņš pajautāja.
— Pirāts ar meiteni izlģca no lidojoša kuģa, — uzreiz atgādināja i lažas nepacietīgas balsis.
Kārtības padomnieks un Viļņas legāts Antans Sudrabs garās un veiksmīgās leģionāra karjeras laikā bija redzējis daudzus līķus. Nošautus, nokautus, noindētus, sakapātus, noslīcinātus, nožņaugtus vai citos veidos aizsūtītus pie tēviem. Pie dažām nāvēm rokas bija pielicis viņš pats, bet viņš par to nekaunējās — tāds bija viņa darbs. Taču ķermenis, kas gulēja Holēras kapsētā, uz kraujas malas, pie kura, nometies ceļos, pūlējās medicīnas eksperts doktors Radzinskis ar netīru halātu mugurā, izsita Sudrabu no sliedēm.
Radzinskis stenēdams piecēlās kājās un sāka tīrīt ar zemēm aplipušos ceļgalus.
— Neprofesionāla darbs, — viņš nopūtās un pagriezās pret Sudrabu. — Rēta ir netīra, griezums nav gluds, malas nelīdzenas. Liekas, ka slepkava nav pārāk labi sapratis, cik stipri jāspiež. Bet instruments viņam bijis lieliskf, nazis noasināts — ohoho! Varbūt pat skalpelis, tāpēc ari asinis tik skaisti iztecējušas. — Eksperta balsi atskanēja cieņpilna nots. — Ja man kāds jautātu, es teiktu, ka tas varētu būt viena no mūsējo — mediķa — darbs.
— Mediķa? — izbrīnījās Sudrabs.
— Skalpeļi Viļņā pa zemi nemētājas. — Radzinskis ar plaukstu parīvēja pieri. — Bet uz savu galvu nederētu, jūsu labdzimtība! Tam būtu jābūt ļoti sliktam mediķim, ja atstāja tādu rētu.
— Iebāz to savu labdzimtību, kur saule nespīd, — neapmierināti nomurmināja Sudrabs. — Ne reizi vien esmu tev teicis: par labdzimtībām sauc policmeistarus, kuri zem saviem vēderiem kurpju purngalus neredz. Bet es kaut kā iztikšu bez tituliem.
Sudrabs burkšķēja tikai tāpat vien, viņa domas bija aizņemtas ar pavisam ko citu, un skatiens šaudījās pār slepkavības vietu, viņš pētīja tepat satrunējušos un izļodzījušos krustus. “Cīņas zīmes nav redzamas, rīkle pārgriezta, noziegums ir pretīgs un neikdienišķs. Labi, ka slepkava vismaz izvēlējās nomaļu vietu," viņš drūmi pie sevis domāja. Kad Viļņas leģions sāka sargāt kārtību pilsētā, publisko slepkavību skaits krietni samazinājās, bet, tā kā tuvojās svarīgs Alianses pasākums — Galotņu tikšanās, skandāli legātam bija vajadzīgi vismazāk.
— Cieta olas čaumala patrāpījusies, nāksies cienītajam palauzīt smadzenes, — neslēpdams ļaunu prieku, ierunājās Pohuļankas pristavs, trešā persona, kas mīņājās blakus līķim.
— Palauzīsim, cienītais, vari nešaubīties, — vēsi atcirta Sudrabs.
Kad izveidojās Alianse, jaunie brlvpilsētu vadītāji ātri saprata, ka no tuklajiem, alkatīgajiem policmeistariem un pristaviem — cariskās Krievijas mantojuma, kas saprot tikai aprobežotu muštru, labums mazs, tāpēc pilsētas ielās sāka patrulēt leģionāri. Tie bija algotņi, kurus darbam uz ielām sagatavoja labākie britu un amerikāņu armiju instruktori. Leģionāriem Alianse maksāja labas algas, bet prasības izvirzīja nelielas: tīru sirdsapziņu un drošību galvenajās ielās.
No posteņiem izstumtie vecie policmeistari un pristavi kļuva par ierindas uzraugiem, apmierinājās ar nenozīmīgiem un netīriem darbiem un bija mūžīgi neapmierināti, jo vairs nevarēja papildus nopelnīt pat sasodītu pusrubli. Uz leģionāriem viņi skatījās kā uz pūtēm uz sejas, bet mainīt neko nevarēja. Tā kā citus darbus strādāt viņi nemācēja, sakoduši zobus, viņi samierinājās ar pazemojumu. Un no visas sirds priecājās par katru leģionāru neveiksmi.
Viļņas legāts Antans Sudrabs ar nicinājumu paskatījās uz prist,ivu taukainā uniformas žaketē. Bet resnvēderim bija taisnība — faumala patiešām gadījusies cieta.
— Vai jau drīkst iekraut? — pajautāja dakteris Radzinskis.
— Jā, — legāts pamāja un sāka vērot, kā eksperta palīgi ietin miroņa ķermeni melnā palagā.
Pēc neilga brīža ķermenis tika iecelts ātrās palīdzības karietē, ko vilka divi zirgi. Jaunā ar tvaiku darbināmā tehnika Viļņas mediķus v(>l nebija sasniegusi.
Radzinskis aizcirta karietes durvis, atsveicinoties pamāja Sudrabam, un kariete aizdārdēja centra virzienā. Arī Pohuļankas pristavs nozuda neatsveicinājies, un Sudrabs palika viens. Viņš nostājās tieši lajā vietā, kur tikko gulēja līķis, un sāka lūkoties apkārt. Zināja, ka vakarpusē viņš saņems izsmeļošu atskaiti par līķi, jo dakteris Rad/.inskis, tāpat kā leģionāri, bija algotnis un strādāja rūpīgi un atbildīgi.
"Līķis nav atpazīts, kabatās dokumenti netika atrasti, vispār nekas netika atrasts," prātoja Sudrabs. "Nabadziņš gāja no Bēdām. Nūjā. Jo mazāk tur dodies, jo labāk.”
Antans Sudrabs pievērsa skatienu pauguram, kas bija noaudzis ar bieziem krūmiem.
— Khe, khe, veselību un veiksmi, sudrabkundziņ manu, — viņam aiz muguras iečērkstējās kāda balss.
Legāts aiz pārsteiguma pat sarāvās, bet tūlīt pasmaidīja. Īstenībā viņš tikko prātoja, vai nebūtu vērts apciemot personu, kas visur iet, visu redz un visu dzird, taču viņa pasteidzās pirmā un stādījās priekšā pati.