Sudrabs pagriezās un atturīgi pamāja.
— Tev arī jauku dienu, Roze!
Roze Blanika reiz bija viena no iekārojamākām Viļņas skaistulēm. Ne tikai Viļņas, bet.^arī visi Ziemeļrietumu apvidus jaunekļi sapņoja par šo dimantiņu. Bet Roze tikai ziedēja — piedalījās modes sarīkojumos, flirtēja, mirkšķināja actiņas, ar smaidu klausījās pogošanā par mīlestību, bet visu pārvērta jokos, ar garu degunu palika pat bijušā Viļņas vadītāja Martina Strausa brāļadēls. Taču kādu
dienu pilsētā parādījās jauns arhitekts Bernards Šulcs. Pietika ar vienu skatienu, lai abi divi ar Rozi saprastu, ka viņi ir domāti viens : otram. Kaislīgais mīlas romāns beidzās ar kāzām. Arhitekts Šulcs j bija īsts laimes luteklis: Universitātes domīnijā viņš kļuva par vienu no jaunākajiem profesoriem, pēc viņa pakalpojumiem kāroja bagāļ tākie tirg'otāji un augstmaņi, bet, kad viņš atgriezās mājās, viņu gaidīja skaistā sieva Roze. Kad Viļņu apmeklēja cars Aleksandrs II, tieši Bernardam Šulcam bija uzticēts uzkonstruēt daiļu lapeni un novie, tot to Lukišķu silā, pie Viņģa pils, upes krastā. Tajā bija paredzēts vakariņot cienīgākajiem pilsētas viesiem. Protams, viesu vidū bija arī pats arhitekts ar sievu Rozi. Tagad jau vairs neviens nepateiks, kādu kļūdu pieļāva arhitekts, bet, viesiem sapulcējoties lapenē, pēkšņi pārlūza divas balsta kolonnas, kas noturēja brezenta jumtu, un smagais audums uzkrita virsū cilvēkiem. Izcēlās panika, cilvēki, kas mēģināja izkļūt no brezentapakšas, sāka mīdīt cits citu ar kājām. Glā! bēji skaistuli Rozi atrada samīdītu un pusdzīvu guļam lapenes stūrī, bet Bernards Šulcs pazuda kā akā iekritis. Vīrieti meklēja cītīgi un pamatīgi, un tikai pēc nedēļas kāds atrada viņa cepuri, kas bija iestrēgusi Nērē starp ūdenszālēm.
Labākie Viļņas ārsti vairākas dienas cīnījās par Rozes dzīvību. Guļot slimnīcā, sieviete uzzināja, ka viņas vīrs ir pazudis. Roze Šulca tā noskuma, ka no slimnīcas iznāca ne tikai ar salauztu sirdi, bet arī ar izkūkotu prātu. No tā brīža viņa katru dienu meklēja savu Bernardu. Uz ielas viņa vienmēr parādījās sapucējusies, spilgti uzkrāsojusies un izraisīja žēlumu pat viscietsirdīgākajos dienas' zagļos. Pats Viļņas noziedznieku karalis Matejs Kreilis stingri pavēlēja Rozei nepiedurt pat mazāko pirkstiņu. Tā arī viņa klaiņoja pa Bēdām — visu redzēdama, visu dzirdēdama, kapeiciņas prasīdama, veiksmi un veselību vēlēdama, bet tiem, kas viņu pastūma, darīja pāri vai pažēloja kapeiciņas, mēdza teikt, ka viņa uzmetot ļaunu aci.
Sudrabs par Bēdu Rozi izdzirdēja gandrīz uzreiz pēc ierašanās Viļņā. Pirmo reizi, viņu satikdams, viņš nepažēloja trīs rubļus, un neaizmirsa sievieti arī vēlāk, tāpēc Roze, kura šausmīgi necieta agrā‘ kos kārtības sargus, pret legātu izjuta labvēlību.
Skatīdamās kaut kur sāņus, Bēdu Roze pietipināja pie Sudraba. Viņai mugurā bija spilgti dzeltena kleita, kurai virsū bija uzvilkti nedaudz isāki sarkani, izrakstīti svārki, uz pleciem uzmesta zaļa, ar ielāpiem izraibināta žakete, uz galvas viņa bija uzmaukusi melnu un nodilušu, bagātīgi ar pērlītēm izrotātu cepuri. Seja sievietei bija noziesta ac biezu pūdera kārtu, vaigi iesārtoti ar ēnām, tāpēc viņas vecumu varēja noteikt tikai aptuveni. Rokā Roze turēja nodriskātu parasoli, kas kādreiz bija balts. Uz tā viņa atbalstījās kā uz nūjas.
— Tā nu gan ir nelaime, visu nelaimju nelaime, — viņa iekurkstējās, ar parasoli rādīdama tieši uz to vietu, kur gulēja mironis.
— Viņš bija tik spēcīgs, dzīvības pilns. Varēja vēl dzīvot un dzīvot, kāpēc viņš mūs atstāja?
Sieviete pacēla galvu un ar skatienu ieurbās Sudrabā. Viņu skatieniem satiekoties, legātam ne pirmo reizi radās šaubas, vai patiešām Bēdu Rozes prātiņš ir tik izkūkots, kā runā. Sudrabs būtu varējis zvērēt, ka sirds dziļumos Roze smaida, bet viņas acis iegailējās ļauns prieks.
— Roze, — skatīdamies uz vecenīti, viņš viņu uzrunāja, — vai tu zini, kas šeit notika?
— Kā lai es zinu, sudraba vanadziņ, — Roze iedziedājās. — Šeit apkārt ir kapsēta. Lūk, tikai šie nabadziņi vien visu zina.
— Roze, neizvairies, — legāts viņu pārtrauca. — Tu taču zini, ka šeit tika nogalināts cilvēks. Tu visu zini, — viņš piemetināja. — Varbūt tu nojaut, kas viņš bija?
Roze beidzot novērsa skatienu, un Sudrabs atviegloti nopūtās — pat viņam nebija viegli izturēt tādu skatienu.
— Kā lai zinu, čivullti? Kas man tas kungs? Ne viņš man kāds rads, ne draugs. Turklāt viņš bija aizņemts, man, vecenei, kapeiciņu pažēloja. — Viņa apklusa un greizi paskatījās uz Sudrabu.
Legāts izvilka no kabatas metāla pusrubli un klusējot pasniedza to Rozei.
— Pateicos, sudraba balodīt, tu mans mierinājums un acu gaisma, — sieviete atkal iedziedājās, bet nauda pazuda plato un izrakstīto svārku krokās. Pēkšņi Bēdu Roze pārvērtās. Viņa pamāja Sudrabam, lai viņš pieliecas klāt. — Viņš man likās neredzēts, —
viņa nočukstēja. — Laikam Bēdās nav biežs viesis. Tavējie ari neko neatradis. Viņš vakar atnāca uz “Ūpi", nobaidīja Icku, to puvekli no l atām ielas mauku mājas, pēc tam viņš satikās ar kaut kādu resnīti. Išamējo redzēju — viss vienos sviedros, nelikās labs cilvēks. Iznāca no kroga un sāka saukt lunkaiņus, lai tie pavadītu uz mājām. Met, lūk, šis nelaimīgais devās kapsētas virzienā.
— Un kas notika tālāk? — Sudrabs prašņāja.
Bēdu Roze noplātīja rokas.
— Nezinu, balodīt. Nakti Holēras kapsētā man ir bail uzturēties. I abi cilvēki šeit nestaigā. Ari tagad atnācu tikai tāpēc, lai tev, sudral)iņ, palīdzētu nelaimē. Un palīdzēju, vai ne? — Sieviete pasmaidīja ,ir platu smaidu, parādīdama dažus metāla zobus, starp kuriem rēgojās caurumi.
— Palīdzēji, palīdzēji, — bez dusmām noņurdēja legāts, no kabatas izvilkdams vēl vienu pusrubli. — Pasaki, kur es varu atrast to Icku.
— Vakarā aizej uz Tatāru ielas iecietības namu, eņģelīt, — ar ļ.iunu prieku noteica Bēdu Roze, jo Icka bija viņas ienaidnieks, ko viņa nevarēja ciest. Viņa alkatīgi paņēma pastiepto monētu. — Nu, veiksmi un veselību tev, sudraba vanadziņ.
— Saudzē sevi, Roze, — Sudrabs atbildēja.
Kad sieviete bija aizgājusi, viņš apmierināti paberzēja rokas. Neviens no sūri, grūti savervētajiem Bēdu informatoriem neuzzinātu pat pusi no tā, ko tagad pateica Roze. Un viņa pateica daudz. "Tātad divi cilvēki, kas nav vietējie, nolemj satikties Bēdās. Interesanti, kāpēc?” Sudrabs domās sāka vīt pavedienu, “Laikam jau ne tāpēc, lai izdzertu alu. Noslepkavotais nobiedē vietējo ātrgalvi. Ari dīvaini. Un visbeidzot uzrodas šeit, Holēras kapsētā. Kāds viņam pārgriež rīkli un veic to neprofesionāli, bet izmantodams profesionāļa ieroci. Tas ir dīvaini, lai neteiktu vairāk.”
Domās Sudrabs ieraudzīja garu, līkumotu un tumšu izmeklēšanas tuneli ar daudziem strupceļiem. Atdod izmeklēšanu pristavu rokās — un vari atvadīties no taisnības. Atvilks kādu nabadziņu no Melnumiem, sadauzīs līdz samaņas zudumam, un tas atzīsies — noslepkavoju. Kāpēc pārgriezi rīkli? Biju piedzēries. Kāpēc ar skalpeli? Kas ir skalpelis?
Tātad izmeklēšanu vajadzēs uzņemties pašam. īpaši tāpēc, ka, izplatoties informācijai, ka blakus pauguram atrasts līķis ar pārgrieztu rīkli, padomē izcelsies milzīgs troksnis. Bet, ja Viļņā ir uzradies slepkava-maniaks, labāk lai viņam ceļā nostājas nevis kāds nepieredzējis ganu puika, bet pats Antans Sudrabs.