Legāts paskatījās kabatas pulkstenī. Viļņā jau bija pēcpusdiena. Bēdās tā skaitījās kā agrs rīts. Laiks negaidītiem apmeklējumiem.
Visprātīgāk būtu atgriezties uz Pohuļanku pie Baltajiem Stabiem un palīgā pasaukt leģionārus, kas tur dežurēja, prātoja legāts. Policmeistari, pristavi un iepriekšējais Viļņas Kārtības padomnieks tā arī būtu darījuši. Viņi Bēdās parādījās tikai galējas nepieciešamības spiesti un ar lielu apsardzi. Taču Sudrabs bija pieradis pa Bēdām staigāt viens, tāpēc nolēma tagad uz turieni iet taisni caur Holēras kapsētu. Varbūt pa ceļam izdosies pamanīt kādu sīkumu, kas palīdzēs izmeklēšanā.
Pirms dažiem gadiem Bēdu ilggadējie iedzīvotāji ļoti nobrīnījās, kad kādu dienu viņu īpašumos ielauzās vientuļš gara auguma legāts. Daži straujāki vīri nolēma viņu pārmācīt un aplaupīt uz vietas. Taču sadursme beidzās ar ļoti sāpīgu vietējo zaudējumu, kuru vainagoja vienas rokas lūzums, divi salauzti deguni un vairāki zilumi dažādās nokrāsās.
Bet legāts turpināja apmeklēt Bēdas, it kā nekas nebūtu noticis, lūkojās apkārt un klausījās, bet ar svilpi nesvilpa, kārtību neieviesa, nevienu neapcietināja. Vienkārši pastaigājās, un viss. Un Bēdas pamazām pie viņa pierada — ar pirmo kārtības sargātāju pēc tik daudziem gadiem. Pat izplatījās baumas, ka it kā kāds redzējis legātu pie alus kausa sarunājamies ar pašu noziedznieku karali Mateju Kreili. Bet baumas palika baumas.
Pastaiga pa Holēras kapsētu izrādījās veltīga. Vēloties izmeklēt visus paugurus, kapus un alas, vajadzētu ņemt talkā veselu armiju. Nezinot, ko meklēt, vieglāk būtu bijis atrast adatu siena kaudzē, nevis nezin kādas nozieguma pēdas. Legāts arī ne uz ko lielu necerēja, tāpēc modri iesoļoja Bēdās. Ceļu viņš zināja labi, tāpēc pēc neilga laika nonāca pie "Dzelzs Ūpja” kroga.
Dienas gaismā "Ūpis” izskatījās briesmīgi — ēkas koka sienas lilj.i sašķiebušās, noklātas ar zaļganu pelējumu, logi bija apsūbējuši, m i nedaudz skaidrāki tie kļuva tikai pēc lietus. Pat izkārtnes ūpis Izskatījās noplucis un nonīcis — pavisam citāds, nekā nakti. Un, protams, apkārt valdīja šausmīga smaka. Nakts apmeklētāju izdzertā alus pēdas varēja manīt uz katra kroga stūra. Pat kurls, mēms un akls bez grūtībām atrastu “Ūpi”. Svarīgi tikai, lai deguns būtu vii'tā. “Ūpja” īpašnieks Marijošus mēģināja apmeklētājiem skaidrot, Ka apmīzt kroga sienas nav brīv’, ka vislabāk to darīt tuvākajā šķērsiela, bet vajadzības piespiestajiem slaistiem tās dažas asis likās neI >arvaramas.
Sudrabs pastūma kroga durvis un iegāja iekšā.
Kā jau parastā dienā pieklājas, "Ūpis” bija pustukšs, vienīgi daži noguruši tipi snauduļoja lielās zāles galā, izstiepušies uz koka soliem. Tādiem šeit neviens nepievērsa uzmanību, jo uz vakarpusi viņi pamodās, atguvās un atkal svinēja dzīves svētkus, kas nekad nebeidzās. Savā ziņā “Dzelzs Ūpi” varēja saukt par naktsmājām.
Pie diviem galdiem alus kausus cilāja daži ielas tirgotāji, kas gaidīja vakaru, un strādnieki, kas bija aizmukuši no darba. Krodzinieks Marijošus sēdēja uz mucas aiz letes un žāvādamies šķirstīja saburzītu “Viļņas Taisnību”, aizvien uzmetot skatienu puisim, kas rūpīgi mazgāja netīro grīdu. Ieraudzījis, kas ienāk pa durvīm, Marijošus saviebās un nolika avīzi malā.
Legāts piegāja pie bāra un pēkšņi apsēdās uz krēsla.
— Es visu varu paskaidrot, jūsu labdzimtība. — Krodzinieks acumirklī uzradās blakus Sudrabam. — Viņi paši ir vainīgi, tie bija viņi, kas uzsāka kautiņu. Visi zina, ka pie manis pulcējas pieklājīgi cilvēki. Bet ārzemnieki te nevienam nepatīk. Un, ja nu viņi uz šejieni atvelkas, tad paši arī vainīgi, ko es varu darīt, ja… ēēē… — Marijošus ieskatījās Sudrabam sejā. — Bet Jūs šeit neesat ieradies vakardienas kautiņa dēļ, jūsu labdzimtība, vai ne?
Sudrabs pašķielēja uz puisēnu, kas mazgāja grīdu. Pat blāvajā gaismā varēja redzēt asins pēdas, kas bija palikušas uz grīdas.
— Tavā krogā vakar bija cilvēks, — legāts ierunājās. — Pavecs, bet spēcīgas miesasbūves. Viņam mugurā bija vienkāršs apģērbs.
Viņš ar kādu satikās. Runājās. Pastāsti man par viņu! — Sudrabs nepūlējās jautāt, vai Marijošus kaut ko atceras. Viņš lieliski zināja: krodziniekam reti kas paliek nepamanīts.
Sapratis, ka legāts te nav nakts kautiņa dēļ, krodzinieks atviegloti uzelpoja. Pat kļuva priecīgs. Viņš pieliecās pie Sudraba.
— Cilvēki runā, — nosmirdēja pēc sīpoliem un cepta speķa,
— ka leģionāri par sniegto informāciju ļoti daudz maksā.
Sudrabs smagi nopūtās. Viņš mūžīgi atkārtoja Naudas padomniekam un Rotšildu naudas sadalītājam Viļņā Gerhardam fon Otam, ka sauklis "Jūs mūs nepiekukuļosiet, mēs piekukuļosim jūs” ir nūja ar diviem galiem. Ne reizi vien to atkārtoja, bet veltīgi. Un, lūk, rezultāts.
Legāta roka pēkšņi izšāva gaisā, satvēra krodzinieku aiz izspūrušajiem matiem un sāpīgi trieca to pret leti, ar vaigu piespiežot to tai klāt.
— Cilvēki runā, ka sāp vēl vairāk, kad nokrīt uz deguna, — viņš izgrūda caur zobiem. — Kā tu domā, vai var ticēt visam, ko cilvēki saka?
— Nezinu, nezinu, — Marijošus iepīkstējās. — Cilvēki runā, kas pagadās, mēles viņiem vaļīgas. Es tām muļķībām neticu, jūsu labdzimtība. Kā varēšu, tā palīdzēšu.
— Vīrietis. Gados. Vienkārši ģērbies, — Sudrabs atgādināja, palaižot vaļā krodzinieku. — Nu, klāj vaļā!
Krodzinieks Marijošus norija siekalas un pamāja.
— Bija tāds cilvēciņš vakar. Atnāca uz vakara pusi. Icka Lupets sāka līst viņam klāt, bet pēc tam steidzās visiem skaidrot, ka tas it kā esot viņa drauģelis. — No krodzinieka balss toņa varēja saprast, ka viņš pats tam lāgā neticēja. — Tas cilvēks uzsauca Ickam alu un tad apsēdās dziļāk zālē, lūk, tur… — Marijošus pamāja ar roku. — Pēc neilga laika atnāca kāds resnvēderis, un abi kādu laiku kulstīja mēles. Resnvēderis padeva viņam nezin kādus papīrus, šamējais tos aplūkoja un iebāza azotē.
Sudrabs ieausljās.
— Ko tu tur putrojies, Marijoš? Kādus papīrus?
— Nezinu, Jūsu labdzimtība, — krodzinieks steidzās aizstāvē-
l ies. — Nesaskatīju. “Ūpi” cilvēku bija sanācis ka biezs, tik tikko spēju alu liet kausos. Ja nebūtu Iekas, es vispār tam vārgdienim nebūtu pievērsis uzmanību, pie mums te visādi ļaudis no malas iegriežas, mēs taču esam ļoti populāri. — Viņš, protams, noklusēja, ka parasti tos "ļaudis no malas” veicīgi dabū laukā pastāvīgie "Ūpja” dzērāji.
— Bet tu pamēģini atcerēties, — Sudrabs lūdza. — Kādi papīri t ur bija? Vēstules, dokumenti, atklātnltes?
Krodzinieks papurināja galvu.
— Nē, ne atklātnltes. Lielāki, salocīti. Es patiešām nesaskatīju, — viņš nomurmināja.
Legāts pamāja ar galvu.
— Nu labi. Un kas notika tālāk?
— Tālāk… Pēc tam tas nabadziņš aplūkoja papīrus un pasniedza resnvēderim maisiņu. Nē, es patiešām neredzēju, kas tas par maisiņu, — aizsteidzies ar atbildi jautājumam priekšā, apliecināja Marijošus. — Tad resnītis piesteidzās man klāt, saka: pasauc kādu lunkaini, lai pavada līdz kučierim un pasargā mani, palīdzi, saka, sameklēt tādu cilvēku. Un pasniedza man rubli.