Tagad Sudrabam kļuva skaidrs, kāpēc krodzinieks visu tik labi atceras.
— Ja nosūtīji viņu pie saviem bandltiņiem… — viņš draudoši ierunājās, bet Marijošus enerģiski papurināja galvu.
— Ko jūs, ko jūs, labdzimtība, kādi vēl bandīti? Man pat domas tādas nebija. Turklāt šeit sākās kautiņš, es tik un tā nebūtu paspē… — Krodzinieks pēkšņi apklusa. Legāts šķībi pasmaidīja, bet, Marijošum par laimi, neko neteica. — Brāļi Ungāri mūžīgi trinas apkārt, bieži pavada uz mājām kādu zaķpastalu. Ari to resnīti viņi pavadīja droši, — grēksūdzi noslēdza krodzinieks.
Sudrabs iztaisnojās, atbalstījās pret krēsla atzveltni un aizdomājās. Pie noslepkavotā nekādu papīru nebija. Tas nozīmē, ka kāds tos būs paņēmis. Vai varēja būļ tā, ka slepkavība tika veikta tikai papīru dēļ? Varbūt. Bet kāpēc slepkavot tik dīvainā veidā? Bēdu brašuļiem nepatīk skatīties upuriem acis, tāpēc līdz šim viņi mēdza iedurt nazi tieši mugurā. Un kāpēc viņi atstāja līķi visu acu priekšā, ja Holēras kapsētā ir pilns ar atvērtiem kapiem un caurumiem? Iemet iekšā
un — paliec sveiks, pat suns pakaļ neries! Turklāt kas tie par papīriem, kuru dēļ jādzenas uz Bēdām, riskējot palikt bez galvas vai vismaz bez maka? Neīsti dokumenti? Kompromitējošas vēstules? Parādzīmes? Vai kas nopietnāks? Un ja nu slepkavībai nav nekā kopīga ar tiem papīriem? Tad kas tos paņēma?
īsā laikā Sudrabs bija uzzinājis diezgan daudz, bet izmeklēšana nepakustējās uz priekšu ne par mata tiesu. Pat upura vārdu neizdevās noskaidrot.
— Vai vēl kaut kas, jūsu labdzimtība? — piesardzīgi painteresējās krodzinieks.
Legāts pacēla plaukstu, piecēlās kājās un pagriezās uz durvju pusi neatsveicinājies, pat neizrunājot tradicionālo: "Ja vēl kaut ko atcerēsies…" Bēdu cilvēki labprātīgi nekad neko neatcerējās.
Pagājis vairākas asis no "Ūpja”, legāts apstājās. Dienas laikā Bēdās garāmgājēju bija tikai dažs labs, un tie paši izvairījās no gara auguma vīra ar leģionāru nozīmi pie krūtīm un smagas nūjas pie sāniem.
Nedaudz padomājot, Antans Sudrabs devās iekšā Bēdu ieliņu labirintā. Trīs reizes pagriezies, viņš izdzirdēja troksni un aizgāja tā virzienā. Viņa ausis sasniedza Bēdām neierastas skaņas — bumbas blīkšķis, bērnu smiekli, pienākot tuvāk — kliedzieni un saucieni: "Viņš pirmais sāka!”
Sudrabs nonāca pie mūra nama,, kas bija apjozts ar augstu akmens žogu un asiem metāla dzeloņiem žoga augšā. Vienīgās durvis žogā bija no izturīga koka, apkaltas ar metālu, un spējīgas izturēt satrakota buļļa triecienu. Blakus karājās durvju pakavs. Sudrabs paņēma to rokā un dažas reizes stipri pieklauvēja, cerēdams, ka tiks izdzirdēts, jo, proti, skaļā bērnu klaigāšana atskanēja tieši no šejienes. Šī vieta bija Žēlsirdīgo māsu kongregācijas nodibinātā bāreņu patversme.
Legātam nācās nedaudz pagaidīt, līdz pavērās durvīs iemontēts mazs lodziņš. Aiz tā pazibēja seja, un lodziņš atkal aizvērās, un atskanēja atvelkama aizbīdņa čīkstoņa. Durvīm atveroties, Sudrabs ieraudzīja vecu mūķeni brūnā abitā, ar baltu aubi galvā un seju, kas bija tik krunkaina kā sažuvis ābols.
— Antana kungs, patīkami jūs redzēt, — mūķenes sejā atmirdzēja sirsnīgs smaids.
— Man arī patīkami, māsa Magdalēna, — pieklājīgi pamāja Iejāts. — Vai es varu ienākt? Vai Margarita uz vietas?
— Jā, protams, — mūķene atbildēja. — Viņa ir dārzā. Es jūs pavadīšu.
— Paldies, mās, nevajag, — Sudrabs viņu aizturēja. — Neesmu pirmo reizi, neapmaldīšos.
Mūķene pagāja malā, ielaizdama legātu iekšā, un viņš nonāca garā patumšā gaitenī ar daudzām durvīm abās pusēs un arku pašā galā. Durvis atkal tika veikli aizšautas, un Sudrabs aizgāja dārza un l rokšņa virzienā.
Arka bija tik zema, ka legātam nācās pieliekties.
Tiklīdz viņš nonāca plašajā pagalmā, viņš tika uzreiz ievērots.
— Legāts, legāts! — Vairāk nekā desmit dažāda vecuma bērnu, kas pirms tam skraidīja pa pagalmu un sēdēja šūpolēs, skrēja pie Sudraba, ko tik kājas nes.
Vispār Bēdu bērnu galvenais aizgādnis bija iela. Bieži vien, pat desmit gadus nesagaidījuši, viņi jau sauca sevi par Bēdu ilggadējiem iemītniekiem — kaulēja kapeiciņas, palīdzēja vecākiem bandītēniem, bet paaugušies labākajā gadījumā kļuva par lunkaiņiem vai pieslējās pie kādas bandas un sapņoja nokļūt Mateja Kreiļa aizbildniecībā. Mācības un godīgs darbs Bēdu bērnus ne pārāk interesēja.
Pirms dažiem gadiem Viļņu satricināja šausmīgā “Eņģelīšu fabrikanšu" lieta — Jaunajā Pasaulē un Bēdu pievārtē gada laikā tika atrasti divdesmit pieci nosaluši, nožņaugti vai ar sitienu pa galvu nogalināti jaundzimušie. Pēc ilgas izmeklēšanas leģionāri noskaidroja, ka neprecējušās meitenes — kalpones, iecietības namu tauriņi vai Bēdu ilggadējas iedzīvotājas — zīdaiņus bija nodevušas aprūpē un, iespējams, adoptēja trim "labdarēm". Protams, arī samaksāja iespēju robežās. Taču “laķdares” pat negatavojās rūpēties par zīdaiņiem, kur nu vēl tos adoptēt! Viņas paņēma naudu, bet no zīdaiņiem atbrīvojās. Izcēlās liels troksnis. Pilsētas padome žigli atvēra Bēdās patversmi, kuru nodeva Žēlsirdīgo māsu kongregācijas aizbildniecībā, un šeit tika izmitināti ielu bērni, šeit nonāca arī
nevēlami zīdaiņi. Taču labā pilsētas padomes griba ar to ari beidzās — nauda patversmei tika piešķirta kā kaķu asaras, Katedrāles bruņinieku prelāts Masaļskis darbā uz patversmi atsūtīja vecas mūķenes, kas velti tupēja slimnīcās. Bēdu iedzīvotājus šī iestāde neiepriecināja, viņi to nosauca par "bogoģeļņu" un pat draudēja tai uzlaist tfirsū sarkano gaili. Vārdu sakot, šī bija tumša un drūma vieta, kas vairāk bija piemērota vecīšu aprūpei nekā bērnu audzināšanai.
Par pirmo “bogoģeļņas" sargeņģeli kļuva Margarita Berga, neprecējusies, trīsdesmit gadus nesasniegusi, samērā turīga tirgoņa meita. Kad viņa apmeklēja patversmi un ieraudzīja tās nožēlojamo stāvokli, meitenei radās degsme atvieglot šīs iestādes iemītnieku likteni. Pilsētas padomei viņa palūdza atļauju bez atlīdzības strādāt patversmē, un prelāts Masaļskis labprātīgi piekrita. Tad meitene pārliecināja savu tēvu atbalstīt patversmi ar naudu. Tirgotājs Bergs bija dāsns, un Margarita ķērās pie darba. Pēc neilga laika šeit izzuda tumšie un drēgnie karceri, kuros par visniecīgāko pārkāpumu tika ieslodzīti bērni, arī stundu garais sprediķis vairs netika lasīts, šķidras un pelēkas pļurzas un sažuvušas maizes kancīša vietā brokastis un vakariņās bērni tagad dabūja zupu, pienu, putraimus, gaļu un bulciņas. Margarita uzaicināja skolotājus, lai viņi ielas dauzoņas ne tikai izglītotu, bet arī iemācītu viņiem disciplīnu. Bērnam, kas bija noziedzies, tagad bija ne tikai vairākas stundas jātup uz ceļiem, bet arī pagalmā augsti pakārtā kartupeļu grozā jāiemet trīsdesmit akmentiņi.
Bērniem “bogoģeļņā" sāka patikt. Pa dienu viņi bieži izspruka uz Bēdām, bet vakaros atgriezās un atveda jaunus iemītniekus. Taču ilggadējie Bēdu iedzīvotāji, kas zaudēja jaunos rekrūšus, saniknojās vēl vairāk. Margarita saņēma vairākus brīdinājumus: izbeidz vai būs slikti, bet iespītējusies meitene tikai kratīja galvu un darīja savu. Turklāt viņa naktis staigāja pa Bēdu ielām un meklēja noklīdušas bērnu dvēseles.
Bandīti jau gatavojās no vārdiem pāriet uz darbiem, bet negaidīti uzradās otrs sargeņģelis — jaunais Viļņas legāts Antans Sudrabs. Sākot pildīt savus pienākumus, viņš ne tikai apmeklēja “bogo-