fteļņu" un iepazinās ar Margaritu Bergu, bet ari visiem leģionāriem lika no mēnešalgas pa rublim ziedot patversmei. Leģionāriem tas bija pieņemami, jo vairums no viņiem arī bija uzauguši šādās iestādēs. Turklāt legātam izdevās pārliecināt pilsētas Naudas padomnieku un Rotšildu pārstāvi Gerhardu fon Otu aplikt ar nodokļiem publisko izklaižu rīkotājus un iecietības namus, lai no tās naudas i iktu pabalstītas ari patversmes un starp tām ari "bogoģeļņa".
Krodzinieki un iecietības namu īpašnieki gatavojās dumpoties, bet negaidīti legāta pusē nostājās Gara padomnieks prelāts Masaļ:;kis — piedraudēja pie katra kroga un iecietības nama nolikt pa mūkam, lai reģistrētu katoļus, kas apmeklē šis iestādes, un vēlāk meses laikā tiktu nosaukti to netikļu uzvārdi. Šāda prelāta Masaļska solidaritāte ar leģionāriem vienkārši satrieca birģermeistaru un pilsētniekus, jo Katedrāles bruņinieki un Viļņas leģionāri bija mūžīgi ienaidnieki, kas ne par ko nespēja vienoties.
Bēdu ilggadējiem iedzīvotājiem leģionāri pateica skaidri: ik reizes, kad tiks draudēts Margaritai Bergai, mēģinot aizdedzināt, aplaupīt vai kādā citā veidā kaitēt "bogoģeļņai”, neģēlis neapšaubāmi t iks atrasts un pakārts aiz "vienas vietas”. Bet pēdējo punktu pielika ilgi klusējušais noziedznieku vadonis Matejs Kreilis, kas paziņoja: "bogoģeļņa” un tās bērni ir neaizskarami.
Katru reizi nonācis Bēdās, Sudrabs centās apmeklēt patversmi — painteresējās, kā klājas bērniem, atnesa ciemakukuli, vecākiem puisēniem parādīja dažādus Austrumu divcīņas mākslas trikus, tāpēc bērni legātu vienkārši dievināja. Bet tenkotāji sačukstējās, ka uz šejieni viņu pievelk vēl viens magnēts — Margarita Berga, neprecējusies simpātiska meitene, kas nebija devusi mūķenes zvērestu.
Lūk, ari tagad Sudrabu bija ielenkuši puisēni.
— Paskatieties, paskatieties, ko Olmeris mums atnesis! — Olmeris, viens no jaunākajiem,, leģionāriem, nedaudz vecāks par patversmes iedzīvotājiem, ari bija atradenis. — Bumbu, bumbu! īstu bumbu! No ādas!
Legāts pataustīja viņam iedoto ādas pūsli, ar zinātāja skatienu pamāja ar galvu un paspēra bumbu uz augšu. Bumba uzskrēja
augstu gaisā, gandrīz virs "bogoģeļņas" jumta, un puisēni klaigādami metās tai pakaļ. Sudrabs pārmeta skatienu pāri pagalmam, meklēdams Margaritu.
Viņa sēdēja pie grāmatām nokrauta galda zem lielas ābeles, kas brīnumainā kārtā bija palikusi pagalmā, un saspringti rakstīja kaut ko burtnīcā. Troksnis pagalmā meiteni, šķiet, nemaz netraucēja.
— Nevar savilkt galus kopā? — Pienākot klāt, jautāja Sudrabs.
Margarita pacēla galvu, notrauca no acīm garus un gaišus matus, un Sudrabā ieurbās lielas un zilas acis. Viļņas legāta sirds sāka sisties straujāk.
— Pagaidām var, — meitene nopūtās, aizvēra grāmatu un piecēlās kājās, — bet, ja tā turpināsies, es nezinu, kā mēs dzīvosim tālāk. — Viņa atkal paskatījās uz vīrieti. — Antan, kas ar tiem cilvēkiem notiek? Neviens vairs negrib audzināt bērnus. Nes mums jaundzimušos vienā laidā. Tad darbs zaudēts, tad nevar pabarot, tad darba pārāk daudz un nespēj pieskatīt, tad brauc uz Ameriku laimi meklēt. Un vēl puisēni ik vakarus pie rokas atved jaunus raudošus bļaurus, ko atraduši uz ielas. — Margarita papurināja galvu. — Reizēm liekas, ka, bēgdami no vilka, esam uzskrējuši lācim virsū. Sveši cilvēki brauc uz mūsu zemi kā uz paradīzi, un ko viņi te atrod? Nabadzību, bezdarbu un bezcerību. Un mašīnas, visur mašīnas… Tūlīt vispār cilvēki nebūs vajadzīgi, visu darīs automatoni. Pat bērnus audzinās.
Sudrabs klusēja. Ko viņš varēja pateikt — pats redzēja, ka Viļņa vairs nav spējīga parūpēties par visiem cilvēkiem, kas dodas uz šejieni laimi meklēt.
— Visur valda nemiers. Krievija ari rosās, — viņš visbeidzot ierunājās.
— Krievija ir liela un lēnprātīga, Antan. — Margarita sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ. — Kamēr Krievijā dzirkstele pārvērtīsies par liesmu, paies desmit gadi vai vēl vairāk. Bet pie mums? Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai mūsu pulvermucā ielēktu dzirkstele? Gads? Pusgads? Mēnesis? Es lieliski dzirdu, ko runā cilvēki. Ne jau Antokolē, rātsnama apkārtnē vai Tvaikpilsētā, kur Vileišis aktīvi darbojas, bet šeit, Bēdās, tāpat ari Paplaujā, Melnumos, Jaunajā Pa
saulē. Visi ir neapmierināti, sūdzas par dzīvi. Vai tad tur nedzīvo cilvoki? Vai tad viņi nav Viļņas iedzīvotāji? Kad mēs iestājāmies Ali.insē, mēs ieguvām brīvību. Tikai — kāds labums no brīvības, ja nav, par ko bērniem pienu nopirkt?
— Margarita… — Sudrabs ierunājās. Viņš sajuta, it kā būtu u irauts virpuli, tikai nesaprata, kā viņam vajadzētu rīkoties. — Viļņā patiešām nav tik slikti, kā…
Taču pēkšņi radusies vētra tikpat ātri ari norima. Margarita paskatījās uz apstulbušo legātu un piegājusi noglāstīja viņam roku.
— Piedod, es aizrāvos. Cilvēki ir dusmīgi, kad kabatās gaudo vējš. Ja tavējie mums nepalīdzētu, mums klātos grūti. — Viņa pagrieza galvu. — Tu tāpat vien atnāci vai tev ir darīšanas? Piesēdi, brālīt, zem oša, ābolīti došu, — viņa piemetināja un iesmējusies apsēdās pati.
— Man ir darīšanas, — Sudrabs iekārtojās pie galda pretī meitenei. No ābola pieklājīgi atteicās — viņš labi zināja, ka mūķenes rūpīgi skaita katru kumosu. — Man ir kāda dīvaina lieta, — viņš atzinās. — Es iedomājos, ka jūs varbūt kaut ko zināsiet.
Legāts ātri izstāstīja lietas būtību, pieminot ari tikšanos ar Bēdu Rozi un ar krodzinieku Marijošu. Margarita uzmanīgi klausījās. Kad viņš pabeidza runāt, meitene saņēma rokas kopā un aizdomājās.
— Un tu domā, ka slepkavība un pazudušie papīri nav saistīti? — viņa pajautāja.
— Izklausās dīvaini, bet mana nojauta teic, ka tā ari ir. Tikai — kas par to? Aplaupīt noslepkavoto varēja jebkurš.
Margarita papurināja galvu.
— Nevis jebkurš, bet visticamāk, ka Sanitārs.
Sudrabs ieinteresēts saliecās uz priekšu.
— Sanitārs? Neesmu par tādu dzirdējis.
— No kurienes gan dzi^lēsiet, ja slaistāties pie Baltajiem Stabiem kā dīkdieņi? — Margarita viņu paērcināja. — Viņš dzīvo Bēdās, tāds pusjucis večuks. Visi viņu sauc par Sanitāru. Nezinu, kādā veidā, bet pie vaļīgiem cilvēciņiem viņš vienmēr uzrodas pirmais.
— Vaļīgiem?
— Nu, jā, vaļīgiem. Kuri dzērumā nokrituši un atsitušies pret akmeni vai vienkārši aizmiguši kaut kur nomalē. Kuri sakāvušies līdz samaņas zudumam. Vai arī kā tavējais, kas guļ ar pārgrieztu rīkli. Sanitārs acumirklī ir klāt un aptīra nabadziņu līdz pēdējai vīlītei. Līdz šim vēl nevienam nav izdevies viņu apdzīt. Liekas, ka viņš tos vaļīgos saož pa gabalu.
— Kur viņš dzīvo? — Sudrabs painteresējās.
Margarita noplātīja rokas.
— Visur un nekur. Palūgšu savējiem painteresēties, — viņa apsolīja. — Bet uz daudz ko neceri. Un vēl, — viņa nedaudz padomāja.
— Varbūt parunā ar brāļiem Ungāriem?
Legāts piecēlās kājās.
— Patiešām, Margarita, paldies, ka atgādināji. — Viņš pagriezās uz iešanu. — pasaki saviem futbolistiem, lai trenētos nopietnāk. 01meris solījās izveidot komandu un pierakstīties pilsētas līgā.
"Bogoģeļņas" vadītāja pasmaidīja, klusi noteica “paldies” un ar skatienu pavadīja vīrieti, kas attālinājās pa pagalmu un pēc neilga brītiņa iemuka zem arkas. Pēc tam viņa pagrozīja galvu un atkal iegrima papīros.