Cepināja tveicīga pavasara saule, bet Slapjajā laukumā, kur pēc neilga laika nonāca legāts, aizvien bija saskatāmas lielas peļķes. No vienas ūdeni laka izkāmējuši, nezināmas sugas suņi, kurus Viļņas iedzīvotāji nosauca par bēdsuņiem. Laukums bija tukšs, tikai daži žīdiņi-tirgotāji tupēja pie savām precēm, gatavodamies vakaram. Lunkaiņi nebija manāmi. Legāts arī necerēja viņus atrast —ja nakts gadījās labvēlīga un darbīga, lunkaiņi pēc tam visu cauru dienu atpūtās, un uz laukuma parādījās tikai satumstot. Tātad legāts devās caur Baltajiem Pohuļankas Stabiem.
Abi dežūrējošie leģionāri, kas līdz šim slaistījās pie Stabiem, ieraudzījuši savu komandieri, iztaisnojās.
— Nodarbojaties ar muļķībām? — Sudrabs draudzīgi pajautāja.
— Tieši tā, legāt! — militārā tonī raportēja sargi.
Sudrabs pasmaidīja.
— Tagad paklausieties, — viņš vīriešiem pamāja. — Kad uz laukuma parādīsies lunkaiņi, sameklējiet tos, kas sevi dēvē par brāļiem
Ungāriem. Pasakiet viņiem: Viļņas legāts grib ar jums tikties un aprunāties. Pārāk viņus nebaidiet, drošības papīrus nepieminiet. Sakiet, ka vienkārši vajag parunāt, un viss.
Abi leģionāri pamāja.
— Protams, legāt. Un kādu satikšanās vietu norādīt?
Sudrabs minūtlti padomāja.
— Sakiet, madāmas Hajas Feigelsones iecietības nams Tatāru Ielā. Šodien, vienpadsmitos vakarā. Es domāju, ka viņi zinās, kur tas ir, — viņš šķībi pasmaidīja.
Ap desmitiem vakarā Sudrabs iesoļoja madāmas Feigelsones iecietības namā — vienā no krāšņākajiem publiskajiem namiem, kas atradās starp Tatāru un Ādmiņu ielu, kuras pavecāki Viļņas iedzīvotāji sauca par Tatarskaja un Koževenaja. Agrākos laikos cara vara mēģināja publiskos namus iznīcināt, bet viņi cīnījās vairāk skata pēc. Alianse nolēma necīnīties, bet vienkārši pievērt acis.
Madāmas Feigelsones iecietības nams no citiem atšķīrās ne tikai ar dārgākām meitenēm un mazākām izredzēm saķert franču slimību, bet arī ar interjeru. Šeit pat vestibilā bija ierīkotas pa pusei slēgtas istabiņas, kurās stāvēja divi mīksti krēsli, kas bija apvilkti ar sarkanu plīšu. Kad klients ērti apsēdās krēslā, pienāca madāmas Hajas palīdze un painteresējās, ko klients vēlas. Pēc dažām minūtēm viņa atveda dažas meitenes, klients izvēlējās vienu no viņām, samaksāja un tad jau pa biezu, mīkstu paklāju pa kāpnēm kāpa uz otro stāvu.
Sudrabs apsēdās ērtajā krēslā, nožāvājās un pašķindināja melhiora zvaniņu, kas atradās uz galda. Tūlīt pat klāt pienāca jauna saimnieces palīdze. Acīmredzot viņa šeit sākusi strādāt nesen, jo legātu neatpazina.
— Labvakar, kungs,«— viņa iečivinājās, pasmaidīdama ar platu, mākslīgu smaidu. — Patīkami Jūs redzēt madāmas Hajas Feigelsones namā. Ko Jūs vēlētos? Bruneti, blondīni? Mūsu Faņa — par viņu noteikti būsiet dzirdējis — šobrīd diemžēl ir aizņemta, bet, ja jūs būtu ar mieru pagaidīt…
— Šodien es vēlētos puišus, — Sudrabs viņu pārtrauca.
— Divus, — viņš noteica priecīgi, skatīdamies uz jauno mamzeli, kura bija sabozusies kā kanārijputniņš.
Meitene aiz pārsteiguma iepleta acis.
— Bet mēs… mēs… — viņa sāka stostīties. — Varbūt jums kāds būs nepareizi pateicis?… Pie mums… Mums nav puišu, — viņa apstulbusi noteica.
— Nekas īpašs, — Sudrabs viņu nomierināja. — Es atvedīšu savus.
Meitenes acis kļuva milzīgas kā šķīvji, viņa dažas reizes iepleta muti un aizvēra to, bet legāts smaidot viņu vēroja.
— Protams, protams, kā pavēlēsiet, — beidzot noteica apburošais kanārijputniņš. — Laikam jūs vēlēsieties ari istabu? Trešajā stāvā mums ir lieliski apartamenti ar vannu un…
— Nē, nē, — legāts papurināja galvu. — Mēs paliksim šeit.
Ja ari kāds būtu izdomājis izdot savedēju mācību grāmatu, tajā patiešām nebūtu nodaļa, kā rīkoties šādā gadījumā. Apburošajam kanārijputniņam tas jau likās par daudz. Viņa pagriezās, mēģinādama aizlaisties pēc palīdzības, bet Sudrabs viņu aizturēja.
— Labi, labi, es pajokoju, — viņš piekāpīgi noteica. — Patiesībā es gribētu meiteni. Uz pusstundu.
Jaunās mamzeles lūpās uzreiz atplauka plats smaids. Laikam nosprieda, ka katrs klients ir citādāks, ne uzreiz sapratīsi jociņus.
— Jā, protams. Bruneti vai blondīni? — viņa pajautāja. — Un kā ar Faņu? Cena, protams, trīskārša, bet, kungs, viņa ir to vērta…
— Ņemšu uz pusstundu, — Sudrabs viņu pārtrauca. — Pa to pusstundu lai viņa man virtuvē uzcep olas. Trīs olas, kas apceptas no abām pusēm, ar kraukšķīgu krūtiņu un daudz sīpoliem. Un ceturtdaļu maizes klaipa. Un vēl es palūgtu lielu kausu "Šopēna alus".
Legāts sajuta, kā, nosaucot ēdienus, sāk burkšķēt vēders. Paēst viņam patika, bet daži cūkgaļas iesmiņi, ko viņš notiesāja Rimu
• ķ<>rsielā, jau sen bija aizmirsušies. Taču apburošais kanārijputniņš viņā vairs neklausījās — aizskrēja kā viesulis, bet pēc minūtes atgriezās kopā ar madāmu Haju Feigelsoni, sabozušos apaļīgu dāmu .ir nopūderētu seju, lokainiem, uz pakauša saceltiem matiem. Viņas .ibas pavadīja skapim līdzīgs apsargs, kas grasījās savaldīt šeit ielauzušos neprāti.
Bet, ieraudzīdams viesi, apsargs nozuda. Madāma Haja, tieši prel«Sji, — dusmīgi paskatījās uz meiteni un, līgodamās ar visu ķermeni, graciozi apsēdās klubkrēslā.
— Vai tad tas ir smuki, legāta kungs? — viņa pārmetoši teica.
Atnākat, mūsu pakalpojumus neizmantojat, tikai cilvēkus biedējat.
— Kā tā — neizmantoju? — vīrietis atšāva. — Tikko pasūtīju ceptas olas. Trīs olas ar krūtiņu un sīpoliem. — Ieraudzīdams, ka madāma Fegelsone gatavojas ko teikt, uzreiz piemetināja: — Uz šejieni atnāks divi vīrieši. Gribu netraucēti ar viņiem parunāties. Būs labi arī tepat, kur tagad sēžam, bet pretējā kabīnē nedrīkst atrasties neviens cilvēks. Mēs ilgi neuzkavēsimies, jūsu rūpalu nel raucēsim.
Madāmas Feigelsones seja ieguva medību suņa aprises, kas nebaidīti uzodis laupījumu. Viņa zināja, ka veic pakalpojumu Viļņas leģionam, lai ari nelielu, bet tomēr kaut kas.
— Kā legāta kungs teiks, — viņa pamāja un piecēlās, lai ietu.
— Neaizmirstiet ceturtdaļu maizes klaipa pie olām, — viņai nopakaļus sauca Sudrabs.
Brāļi Ungāri iecietības namā parādījās norunātajā laikā — tieši vienpadsmitos vakarā. Iegāja pa durvīm, palūkojās apkārt un iegāzās madāmas Hajas sarūpētajos krēslos pretī legātam. Abu vīriešu sejās bija rakstīts, ka viņi no sarunas negaida neko labu.
Sudrabs nesteidzīgi pabeidza ēst patiešām gardu olu kulteni, ar maizes kancīti notīrīja šķīvi un, nostūmis to malā, beidzot paskatījis uz Ungāriem.
Vēloties raksturot atnācējus, būtu pieticis aprakstīt tikai viena izskatu — neliels un pajauns tumšmatis viļņainiem matiem, šaurām ačelēm un iespaidīgi lielu degunu, tērpies melnās tūka biksēs un nodriskātā netīrā žaketē. Otru brāli aprakstīt nav vērts ļoti vienkārša iemesla dēļ — abi Ungāri bija dvīņi, līdzīgi viens otram kā spoguļa atspulgs. Ar šo līdzību viņi abi lepojās (tāpat kā ar savu izcelsmi — dižkunigaitis Aļģirds šeit nometināja uz dzīvi viņu senčus ungārus, kurus saņēma gūstā), bet vēl svarīgāk, ka šo līdzību viņi lieliski izmantoja, apmuļķojot Bēdās iemaldījušos vientiešus. Viņi izmantoja arī savu iesauku (uzvārdu viņi neatcerējās, bet varbūt ari nezināja) — neapmierinātam un apmuļķotam klientam centās pierādīt, ka viņi ir Ungāri — tie tev nav nekādi lunkaiņi, un ne visi lunkaiņi ir ungāri.