* Vārdu skaidrojumi — grāmatas beigās.
jeņķiem, un nekas slikts nenotika. Aļasku, kungi! Un kas ir šeit? Divas nieka pilsētas. — Viņš pagriezās pret iekšlietu ministru.
- Bet varbūt jums ir bail no žīdu veidotās Alianses? Viņi taču solījās parūpēties par to, lai Viļņā un Krakovā neizceltos dumpis. Nemaz tik liels laiks nav pagājis kopš pēdējās poļu sacelšanās. Bet varbūt esat aizmirsis, ka visas šīm pilsētām pieguļošās zemes pieder mums? Ne jau man jūs jāmāca, Aleksandr Jegorovič, bet, ja būs nepieciešams, sapulcēsiet karaspēku un ielenksiet Aliansi tā, ka viņi nepagūs pat iepīkstēties. Nogriezīsiet visus ceļus un visus dzelzceļus. Ļaujiet man pavaicāt, kā tad viņi ceļos uz citām pilsētām, uz citām valstīm? Pa gaisu, vai? — Reiterns samāksloti ieķiķinājās.
Viņu atbalstīja Abaza, pat lielkņaza ūsas sakustējās. Un šī doma nemaz nelikās tik slikta. Nauda Krievijai (un lielkņazam) bija ļoti vajadzīga. Ļoti!
Timaševs noplātīja muti, bet tūlīt aiztaisīja to ciet, iekrita krēslā un sāka ar kabatlakatiņu spodrināt ordeni. Viņš nojauta, kāds lēmums tiks pieņemts, bet gribēja iedzelt finanšu ministram Reiternam, nīstamajam konkurentam, un vēlreiz pārmetoši parādīt, ka viņš, Timaševs, vienmēr ir sliktās domās par šo tipu un viņa protežētajiem darījumiem. “Lai tikai Reiterns paklūp," prātoja Timaševs. “Tad es patiešām parūpēšos, lai viņa stulbā galva lido.”
— Lai notiek! — noteica lielkņazs Konstantīns Nikolajevičs.
— Vispirms apstiprināsim šo lietu Padomē, pēc tam došu parakstīt caram. Viņam tik un tā pašlaik citas domas prātā.
Valsts sekretārs Soļskis, kas līdz šim mierīgi tupēja aiz papīriem, uzreiz atdzīvojās.
— Visi dokumenti jau sagatavoti. Jūsu imperatoriskā augstība, — viņš iedziedājās smalkā balstiņā. — Rotšildu pārstāvis Haims Rivkinds gaida lejā. Tiklīdz Padome apstiprinās Jūsu augstības priekšlikumu, varēsim uzaicināt pārstāvi, lai paņemtu…
— Tas nu gan nenotiks! — ieaurojās lielkņazs Konstantīns Nikolajevičs un trieca dūri pret galdu tā, ka pat masīvā granīta tintnīca salēcās. — Varbūt arī Rotšildu suņpakaļas cer, ka ir iedzinuši Krieviju stūrī, bet Krievija nekad nepazemojas! — Viņš piecēlās kājās un paskatījās uz valsts tēvu portretiem zelta rāmjos, kas bija pakarināti
pie sienas. — Neviena žldpakaļa nekad nepārkāps Lielās Ermitāžas zāles slieksni. Priekšnams — tas būs viss, ko viņi redzēs. Viņu vieta ir staļļos! — Kņazs pagriezās pret valsts sekretāru. — Priekšlikumu apstiprināsim, bet papīrus lai kāds iebāž Rivkindam ģīmi!
Aukstasinīgais Reiterns ķēra pie galvas — tik pēkšņs dusmu izvirdums, bija patiešām negaidīts, jo lielkņazs bija izslavēts kā labs diplomāts. Uz mirkli aizmirstot nesaskaņas, ministri apstulbuši saskatījās. Bet te negaidīti palīgā nāca valsts sekretārs Dmitrijs Martinovičs.
— Ja jūsu imperatoriskā augstība atļaus, es zinu lielisku vietu, kur mani činovņiki varētu Rotšildu sūtnim nodot dokumentus. — Soļskis pasvītroja vārdu “činovņiki” un ieturēja nepieciešamo pauzi.
— Man liekas, šai lietai ļoti piemērota būtu Aleksandrova pils.
Lielkņazs dažus mirkļus ieplestām acīm raudzījās valsts sekretārā, mēģinādams saprast, ko viņš īsti domā, bet pēc tam pērkondārdošā balsi iesmējās.
— Var jau būt, ka esi necils rakstnieķelis, Dmitrij Martinovič, bet galva uz pleciem tev ir, — viņš uzslavēja vīru, pamazām atgūdams labo garastāvokli. — Mūsu mīļajam caram Aleksandram šī doma ļoti patiks. — Viņš ieķiķinājās. — Lai Rotšildu iztapiņš sajūt, pēc kā smaržo nauda. Labi, triec viņu projām, lai dodas uz Aleksandrova pili. Tikai parūpējies, lai dokumentus viņam nodod kāds lempis.
Sekretārs Soļskis noliecās, parādīdams, ka visu lieliski sapratis.
Lielkņazs piecēlās kājās un piekārtoja uz krūtīm mirdzošos ordeņus.
— Nu ko, kungi, viss Krievijas un viņa imperatoriskās augstības dēļ, — viņš noteica. — Varat būt brīvi, bet mani gaida Padome. — Viņš pagriezās pret sekretāru. — Soļski, paņem papīrus, un ejam!
Visi vīri piecēlās kājās, pazemīgi noliecās, un lielkņazs devās uz Balto zāli, kur viņu ar nepacietību gaidīja Valsts padomes locekļi. Kņazam nopakaļus, nesot papīru kaudzi, steidzās sekretārs Dmitrijs Martinovičs.
Tiklīdz viņi bija izgājuši, iekšlietu ministrs Timaševs paskatījās uz finanšu ministru Reiternu, kurš, ar grūtībām slēpdams prieku, skatījās uz lielkņaza senču portretiem.
— Nu, Mihail Kristoforovič, apsveicu ar uzvaru kaujā, — Timaševs pārtrauca klusumu iekrekšķinoties.
— Kas tad tā par uzvaru, Aleksandr Jegorovič, — atbildēja Reiterns. — Vienkārši apstākļi liek izvēlēties mazāko ļaunumu. Kā teica lielkņazs, to mēs darām Krievijas un viņa imperatoriskās augstības dēļ. — Bet pats nodomāja: “Vēlējies rokas pasildīt, balodīt, oi, kā vēlējies, taču prātiņš par īsu. Tavos spēkos ir tikai purināt aiz apkakles anarhistus, ne vairāk."
Ministri greizi paskatījās viens uz otru, gandrīz nemanāmi palocījās un vienlaicīgi devās uz durvīm, kuras pakalpīgi, gluži kā sulainis, atvēra Aleksandrs Abaza, moldāvu muižnieks, Valsts Ekonomikas departamenta priekšsēdētājs, kurš visas sarunas laikā tā arī netika bildis ne vārda. Pēc minūtes kabinetā bija palicis tikai lielkņaza spaniels. Viņš kūtri nožāvājās, tādējādi izrādīdams pilnīgu vienaldzību pret valsts nozīmes notikumu, kura liecinieks viņš tikko bija kļuvis, tad uzlēca uz klubkrēsla, saritinājās kamoliņā un svētlaimīgi aizmiga.
Tiklīdz abi ministri izgāja pa durvīm, pie viņiem piesteidzās adjutanti, kas līdz šim pacietīgi gaidīja plašajā, ar marmora flīzēm izklātajā Sanktpēterburgas Lielās Ermitāžas gaitenī.
Iekšlietu ministrs Aleksandrs Timaševs divu adjutantu pavadībā devās galējo durvju virzienā, pa kurām gribēja nonākt iekšpagalmā, kur bija atstājis savu karieti. Ejot pa pils gaiteņiem, ministrs saspringti domāja, bet, nonācis pagalmā, pamāja vienam no saviem adjutantiem un kaut ko iečukstēja viņam ausī. Adjutants iztaisnojās un sasita papēžus.
— Tiks darīts, jūsu labdzimtība!
— Pēterburga nav iebraucējiem droša pilsēta, — sausi piemetināja Timaševs. — Līgumu atsaukt vairs nevar, taču vismaz par vienu žīdpakaļu pasaulē būs mazāk. Tikai parūpējies, lai tas izskatās pēc nelaimes gadījuma.
— Tieši tā, jūsu labdzimtība!
Iekšlietu ministrs palocījās un ierāpās karietē.
Reiterns ar Abazu nolēma apmest loku un doties lejā pa citām kāpnēm, kas atradās tajā pusē, kur atradās Valsts padome.
— Apsveicu, Mihail Kristoforovič, — ejot klusi nomurmināja Abaza.
— Paldies, mīļais, — Reiterns noteica un pašķielēja uz Valsts Ekonomikas departamenta priekšsēdētāju. — Varēji arī pats bilst kādu vārdiņu, nevis tēlot mēmā teātra personāžu. — Redzēdams, ka Abaza vainīgi ieurbjas ar skatienu apavos un gandrīz aizķeras aiz paklāja, viņš nedaudz pielaidīgāk teica: — Nu, kas bijis, bijis. Pēc iespējas ātrāk informē Rotšildus. Pasaki: viss labi, vilciens sakustējies. Turklāt atgādini viņiem, lai pasteidzas atdot mums pienākošos daļu. Un vēl brīdini to bēdubrāli, kā viņu tur… Haimu. Pasaki viņam, ka Aleksandrova pils ir… — Finanšu ministrs strauji apklusa un atmeta ar roku. — Ai, lai paliek! Nepūlies.