— Paldies, ka atnācāt, — legāts pateicās. — Atvainojos par tādu vietu, bet man tieši šeit bija darīšanas.
Brāļi Ungāri vienprātīgi pamāja, dodami saprast, ka iecietības nams viņiem ir pa prātam, šī vieta pat ir ļoti laba, vienkārši lieliska, no tāluma nevar salīdzināt ar Slušķu pils nopratināšanas celli.
— Lūdzu, atbildiet precīzi un skaidri, — Sudrabs atkal ierunājās.
— Neizvairieties un nemelojiet. — Tagad viņa tonis bija jau citāds. Vairs nerunāja asprātis, kas iegriezies iecietības namā notiesāt olu kulteni, bet Viļņas legāts, par kura stingrību un vērīgumu bija zināms pat visnomaļākajos nostūros,— Vai vakar nakti jūs darbojāties Bēdās?
— Jā, — vienā balsi atbildēja brāļi Ungāri.
— Netālu no "Dzelzs Ūpja?"
— Jā.
— Naktī piejums vērsās vīrietis, "Ūpja’’ klients. Pusmūža, zema auguma, diezgan paresns.
Ungāri saskatījās.
— Jā.
— Labi, — legāts jau draudzīgāk noteica. — Ko tas cilvēks gribēja, kur jūs viņu aizvedāt, cik naudas paņēmāt, ko ievērojāt? Stāstiet visu, ko zināt!
— Nu, tātad… bija tā, — ierunājās viens no brāļiem, uz kurai
vaiga, zem kreisās acs Sudrabs saskatīja tik tikko redzamu dzimumzīmi. Dvīņubrālim tādas nebija. — Vārdu sakot, mēs snaikstījāmies .ipkārt “Ūpim”, nebija svētku diena, tāpēc ari darbu nebija pārāk daudz. Skatāmies, ka iznāk resnītis. Un iet mums tieši klāt. Saka: Marijošus teica mūs sameklēt, palīdziet, es nepazīstu Bēdas, palīdziet man atrast kučieri, kas aizvestu mājās. Naudu nežēlošu. Un padod sarkanu červoncu. Brālis, lūk, — vīrietis iedunkāja dvīni bez dzimumzīmes, kurš pagaidām nebija izteicis ne vārda, — viņam saka: par to sārtvaidzi mēs paši tevi uz rokām līdz gultai aiznesīsim. Bet šis: nē, nē, uz rokām nevajag. Tikai līdz kučierim. Tā mēs ari izdarījām, parūpējāmies, lai viņam ne matiņš nenokristu, iesēdinājām karietē, bet sārtvaidzi paņēmām. Pelnīti, ne jau tāpat vien. Lūk, tas ari viss.
Legāts saknieba lūpas un ar skatienu ieurbās brāļos. Klusums ieilga, un Ungārs ar dzimumzīmi neizturējis pasteidzās to pārtraukt.
— Ja tas Fēlikss ir tāds neģēlis, zaglis vai blēdis, jūsu labdzimtība, to červoncu mēs varam atdot atpakaļ. Mums svešu mantu patiešām nevajag, ari problēmas nevajag. — Viņa balsi izskanēja tik tikko dzirdams lūgums. Ne jau katru dienu lunkaiņu klienti svaidījās ar červonciem.
Sudrabs saausījās.
— Tu saki — Fēlikss? Kā tu zini, kā viņu sauc?
— Viņš pats pateica, jūsu labdzimtība, — Ungārs izmeta. — Precīzāk sakot, viņš sarunājās ar sevi, kad mēs viņu iesēdinājām karietē. Teica: "Nu gan tev paveicās, Fēliks, kā aklai vistai grauds. Tāds laimests!”
— Vai kučieri iegaumējāt?
Ieraudzījis, ka saņemtais červoncs legātu neinteresē, Ungārs ar dzimumzīmi pat ļāva apvainoties.
— Kā tad mēs neiegaumēsim, jūsu labdzimtība! Klibiķis Jaceks. Ne reizi vien esam vedumi viņam nogurušus kungus. Viņš ir uzticams cilvēks — aizvedis, kur vajag, neaplaupīs, nenogalinās.
Sudrabs parīvēja deniņus. Pēc garās dienas viņš gribēja vismaz uz stundiņu nosnausties, nevis pa visu pilsētu meklēt klibo Jaceku.
— Nu, lai paliek, — viņš piekāpīgi noteica, — červoncu varat paturēt. Pieņemsim, ka jums palaimējās. — Brāļi sāka klanīties kā uzvilkti mehāniski sunīši uz aizmugurējo sēdekļu atzveltnēm, kurus ļoti bija iemīļojuši tvaika diližansu kučieri, bet legāts runāja tālāk: — Taču par šo naudu šonakt jūs strādāsiet manā labā. Atrodiet-klibo Jaceku un atvediet uz Slušķiem. Rit no paša rīta. Vai skaidrs?
— Skaidrs, jūsu labdzimtība, — vienbalsīgi atbildēja brāļi Ungāri.
Viļņas legāts Antans Sudrabs piecēlās kājās.
— Nu tad lieliski. Gaidīšu jūs visus trīs Slušķos, — viņš noteica.
— Nogaršojiet Fainas olu kulteni. Kūst taisni mutē, — viņš iziedams piemetināja.
Jau no paša rīta gāza kā ar spaiņiem. Samirkušie dežuranti un strādnieki, no sienām plēsdami nost vakardienas plakātus, kas apsveica izlidojušo dirižabli "Neuzvaramais", ik pa reizei palūkojās augšup, lamādami šādu pavasari. Mākoņi cieši nosedza debesis, un nevarēja saskatīt pat vismazāko plaisiņu, caur kuru varētu izlauzties kāds gaismas stars.
“Vēl viena Anglijas diena. Un pēdējā…" prātoja adjunkts Edvards O'Braits. Viņš stāvēja uz paaugstinājuma, atbalstījies pret margām, un skatījās uz Fāmboro militārās gaisa ostas angāru, zem kura no lietus slēpās viņa dirižablis “Svētā Jura zvaigzne". Salīdzinot ar citu angāru, no kura vakar pa sliedēm izripoja "Neuzvaramais", šis likās pavisam maziņš, bet, kā armijā mēdz teikt, katram ir jāzina sava vieta.
Lepnais "Neuzvaramais” vakar tika pavadīts ar fanfarām, urravām un fotoaparātu zibšņiem. To gaidīja cēla misija Dienvidāfrikā, kur aizvien nerimās kaislības pēc Otrā būru kara, kas nesen bija beidzies. Briti tur bija dziļi iestiguši, pa bezdrāts telegrāfu gandrīz katru dienu tika ziņots par jauna kara draudiem. Jaunajam gaisa kreiserim vajadzēja pārsvērt svarus par labu Britu impērijai.
Bet tas bija vakar. Šodien ceļā dodas "Svētā Jura zvaigzne” — veca izlūkkorvete. Tā dosies savā pēdējā misijā, par kuru labākajā gadījumā divas rindiņas uzrakstīs vietējā avīzīte "Hempšlras Hronikas”. bet pavadīs tikai garlaikots navigatoru torņa dežurants, kas tūlīt pat izmetis korveti no galvas un iedziļināsies jaunākajos zirgu sacensību rezultātos.
Vai Edvards gribēja atrasties uz “Neuzvaramā”? Kurš gan no Sandhērstas kadetiem to negribētu? Taču Edvards laikam būtu vēlējies dienēt jebkur, būtu devies pat uz bāku Ārējos Hebridos, lai tikai nevajadzētu kvernēt šajā lidojošajā silē. "Svētā Jura zvaigzne" atšķīrās no "Neuzvaramā” kā lauķa darba rati no vilciena — nekāda modernuma, nekādu ērtību, nekādas graciozitātes un nekāda skaistuma. Tas bija viens no vecākajiem Karaliskā gaisa korpusa dirižabļiem, un miera laikos tas jau sen būtu norakstīts. Bet Britu impērija dzēsa ugunsgrēkus dažādos attālos pasaules nostūros, tāpēc augstu vērtēja jebkuru gaisa kuģi, kas vēl bija spējīgs pacelties gaisā.
O'Braits paskatījās uz svina debesim, apgriezās uz papēža un devās uz baraku modināt Miltonu Mabriju, "Svētā Jura zvaigznes” kapteini.
Dienas laikā lietus vēl vairāk pieņēmās spēkā — laikam priecājās, ka atradis jaunu objektu, kas jānomazgā. No angāra pa sliedēm pacelšanās laukuma virzienā lēni ripoja “Svētā Jura zvaigzne”.
Kapteinis Miltons Mabrijs, pavecs skots ar vējā aprautiem vaigiem un kuplām ūsām, stāvēja gandrīz tajā pašā vietā, kur no rīta kvernēja Edvards, un, azotē ielicis ādas cimdus, uzmanīgi strēba degoši karstu kafiju. No lietus viņu pasargāja gara, biezas ādas vējjaka gandrīz līdz ceļgaliem un ķivere, kurai virsū bija uzmaukti aviatora guguļi. Ap kaklu Mabrijs bija aptinis baltu šalli, modernu lidotāju atribūtu, un uzkāris nelielu metāla medaljonu. Pie jostas karājas četrdesmit piektā kalibra Veblija revolveris. Garderobi papildināja līdz mirdzumam nospodrināti gari stulma zābaki. Skots sapucējas ne jau tāpat vien. Vēl pirms mēneša Mabrijam likās, ka viņu gaida godpilni nopelnīta pensija, bet tieši šobrīd ļoti trūka pieredzējušu