kapteiņu, un Karaliskā gaisa korpusa vadība nolēma piešķirt Mabrijam vēl vienu iespēju nostāties pie dirižabļa vadīšanas roktura. Tāpēc, neskatoties uz uzmācīgo lietu, kapteinim bija lielisks garastāvoklis. Viņš lūkojās te uz dirižabli, kas lēni tuvojās, te uz blakus stāvošo jauno adjunktu O'Braitu, kas izskatījās kā zemi pārdevis. Mabrijs zināja, ka Edvards O’Braits nepavisam nealkst kāpt iekšā šajā silē, bet trīsdesmit dienesta gadu laikā viņš bija redzējis daudzus tādus jaunekļus. Pašlaik kapteinis gribēja pēc iespējas ātrāk saprast, kas par putnu bija šis kadets, jo pienapuikām vai raudulīgiem puņķutapām Miltona Mabrija gaisa kuģi nebija vieta.
— Nu, Edvard, kā tev šis? — viņš galu galā pajautāja.
— Diezgan skaists, ser, — mirklīti padomājis, atbildēja O'Braits.
Mabrijs dārdoši iesmējās un gandrīz aplējās ar kafiju.
— Skaists? Ej nu! Žurkas pakaļa ir skaistāka par šo kleberkasti! Bet mēs ar šo sili lieliski saderam kopā, mums vēl pietiek pulvera pēdējam gājienam!
Kapteiņa acis iemirdzējās nebēdnīgas uguntiņas, un Edvardam iešāvās prātā, ka šis notikums, pēdējais Mabrija dzīvē, kapteinim lika justies par divdesmit gadiem jaunākam. Tā nodomājis, viņš sajutās nedaudz labāk.
Pa sliedēm vilktais dirižablis sasniedza iekāpšanas platformu, un to ielenca tehniķu brigāde, kas veica pēdējās pārbaudes pirms lidojuma. Mabrijs ielēja mutē pēdējos kafijas malciņus, ar pirkstiem uzskrullēja ūsas un teica:
— Ejam, Edvard. Kapteinim un adjunktiem jākāpj iekšā pirmajiem.
Edvards, kas no paaugstinājuma kāpa pa kāpnēm aiz kapteiņa, ieraudzīja, ka apakšā viņus gaida otrais adjunkts Čārlzs Finlejs.
O'Braits norūpējies sarauca uzacis. Viņš vēl aizvien nevarēja saprast, kāpēc Finleja uzvedība tik brīnumaini mainījusies. Šis cilvēks, kas vēl pavisam nesen bija slavens kā kauslis ar ātru dabu, tagad pie katras izdevības demonstrēja draudzību, pat simpātijas. Pēc izlaiduma akadēmijā Čārlzs labākajiem saviem drauģeļiem tikai vēsi noteica ‘‘veiksmi" un izlikās neredzam viņu aiz pārsteiguma izstīdzējušās sejas. Turklāt viņš parūpējās, lai viņus abus ar Edvardu uz
Fārnboro nogādātu vislabākā kariete, un īsā ceļojuma laikā viņš pļāpāja tik priecīgi, it kā patiešām būtu ļoti apmierināts ar norīkojumu uz "Svētā Jura zvaigzni". Orientācijas vingrinājumu laikā Fārnboro viņš ari bija neparasti labvēlīgs — vienkārši draudzības un pakalpības iemiesojums.
Edvārds nekādi nespēja pārkost šo riekstu. Vispār viņam bija talants redzēt cilvēkiem cauri, tāpēc viņš saprata, ka Finlejs neizliekas un nepielabinās, neskaidru mērķu vadīts. Tas vīrelis patiešām bija mainījies, likās pavisam cits cilvēks. “Varbūt akadēmijā es redzēju viņa masku?” — domāja O’Braits. — Un tagad, kad vairs nevajag līdzināties drauģeļiem aristokrātiem, es redzu viņa īsto seju"? Taisnību sakot, Edvardu tas iepriecināja. īpaši tagad, kad sagaida tāds sasodīts dienests. Pavadot laiku kopā ar draudzīgo Čārlzu un kapteini Mabriju, tālā Viļņa vairs nelikās tik atbaidoša.
— Mūs jau gaida, džentlmeņi, — Finlejs paziņoja, mīņādamies no vienas kājas uz otru un purinādams lietus lāses no ūdens necaurlaidīga apmetņa kapuces.
Dirižablis “Svētā Jura zvaigzne", ko visi dēvēja vienkārši par “Zvaigzni", patiešām nebija nekāds skaistulis. Tam, vienam no pirmajiem gaisa kuģiem, kas tika izgatavots Ņūkāslā, vajadzēja nostiprināt militāro Britu impērijas varenību. Miltons Mabrijs bija pirmais un vienīgais "Zvaigznes” kapteinis, viņš varēja ar pirkstu parādīt katru ielāpu, katru šuvi un pastāstīt, kā tie radušies: lūk, te apsegu nopostīja Hartūmas aizstāvju lielgabali, šis palika pēc nakts vētras, bēgot no Suakinas, re, kur ielāps pēc sprādziena, kad noplūda gāze.
“Zvaigzne" tika darbināta… ar ko tikai tā netika darbināta — ar oglēm, ar nesen atklāto hēlija gāzi un visbeidzot — ar brīnumaino alķīmiķu prometilu. Tikai nelaime, ka, izgudrojot prometilu, gaisa kuģi mainījās. Jaunie dirižabļi bija daudz veiklāki, graciozāki un ātrāki, un “Zvaigzne" nevarēja ar tiem sacensties. Turklāt par korvetēm aeronauti runāja ar nicinājuma pieskaņu balsī, it kā korvešu šaušanas spējas nepavisam neesot salīdzināmas ar gaisa kreiseru vai fregašu šaušanas spējām. Korvetes bija lēnākas un nebija tik manevrētspējlgas kā reideri, nemaz nerunājot par gaisa izlūkkuģīšiem. "Toties tās var noslaucīt ienaidnieku ar ložmetējiem. Un
apdzīt trakulīgās gaisa sacensībās," skaidroja vecie korvešu kapteiņi, lepni izriezuši krūtis, kas bija nokarinātas ar saņemtajām medaļām |ur nopelniem sen aizmirstās kaujās. “Tāpēc ari tās nekam nav derī(j. i:atcirta zobgaļi.
Trīs britu kareivji uzkāpa uz hidrauliskās platformas, kas bija novietota uz lielas metāla kājas, un platforma ievaidējusies sāka Celties uz augšu. Nonākuši kuģī, viri, ne vārda neteikuši, izklīda kur kurais — Mabrijs devās uz kapteiņa tiltiņu, Finlejs — uz mašīnu nodaļu pārmest pāris vārdiņus ar gaisa kuģa mehāniķi un ar navigatoru apspriest kursu, bet Edvards palika uz klāja sagaidīt citus Komandas locekļus.
Oficiālos dokumentos bija norādīts, ka “Svētā Jura zvaigzne” veiks militāro misiju. Ņemot to vērā, Mabrijs sapulcēja ari komandu. Tātad tagad gaisa kuģi atradās ne tikai navigatori, inženieri, mehāniķi, bezvadu operatori, pavārs un — “Zvaigznei" sākot izmanlot prometilu — alķīmiķis, kuri visi bija nepieciešami dirižabli, bet ari tikko sapulcinātu Debess kareivju triecienpulks (Karaliskā gaisa korpusa lepnums), tāpat ari karaliskie inženieri-artilēristi.
"Zvaigzne" tika apgādāta ar vieglajiem Hočkisa un dažiem smaC.akiem Vikersa ložmetējiem, tāpat ar divām vieglajām haubicēm. Kad inženieri galu galā izdomāja, kā dirižabļos ierīkot vieglos lielgabalus, likās, ka cīņas nobeigumu būs iespējams izlemt ar vienu precīzu šāvienu uz pretinieka dirižabli. Taču realitāte bija cita. No vieglajiem lielgabaliem precīzi trāpīt bija iespējams, nonākot pretiniekam ļoti tuvu, bet izdurt caurumu gāzes pilnā dirižabļa balonā, kad pats esi blakus — vienkārši pašnāvība. Tāpēc dirižabļi ari turpmāk pieturējās pie taktikas — mērķēt tikai uz gondolām un iznicināt pretinieka garnizonus. Tam lieliski bija piemēroti precīzi un .ari ložmetēji, bet lielgabali visbiežāk tika izmantoti brīdinājuma šāvieniem, izšaujot šāviņus, kas bija pildīti ar alķlmisko maisījumu un, tiem uzsprāgstot, debesis žilbinoši iemirdzējās.
Mabrijs satraukti vēroja, kā uz "Zvaigznes” uzkāpj Debess kareivji žilbinoši sarkanās uniformās un spīdīgos gara stulma zābakos. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, it kā viņš gatavotos uz pirmo randiņu.
— Kur gan ir tas princis, kas pārklās savu zemi ar neskaitāmiem kareivjiem, lai no debesim nolaidušies desmit tūkstoši viru nenodarītu viņam neizmērojamu kaitējumu? — viņš nomurmināja.
— Bērnss? — ierunājās Edvards, kas parādījās uz kapteiņa tiltiņa. Viņš jau bija ievērojis, ka kapteinim patīk skotu dzeja.
— Nē, šoreiz Bendžamins Franklins, — iesmējās Mabrijs un saberzēja plaukstas. — Nu, ko, kungi, gatavojamies pacelties, Viļņa gaida!
Vissvētākās Jaunavas Marijas bazilikas torņa logā parādījās zelta figūra, un Krakovas vecpilsētas lielo laukumu piepildīja ■•kumja trompetes melodija, kas vēstīja par jaunas stundas iesākšanos. Dzidrā trompetes skaņa pacēlās debesis un pēkšņi apklusa — tieši tāpat, kā pirms sešiem simtiem gadu, kad Krakovas i rompetistam rīklē ieskrēja pilsētu ielenkušu tatāru bulta. Pēc brīža trompetes skaņa izlauzās caur citu logu, bet tad atkal pārl rūka.