"Gluži kā mana dzīve,” nodomāja Mila, tumšmataina meitene ar daiļu seju, bet aukstām acīm. Te iestrinkšķas kā stiga, te apklust pavisam.”
Viņa sēdēja diližansā un caur caurspīdīgiem aizkariem vēroja, kā kalpi uz diližansa jumta krauj čemodānus. Skaistumu Mila bija mantojusi no mātes, bet ^ukstums acis radās pēc vairākiem dzīves pārbaudījumiem: Dienas, kas Mainīja Visu, vēlāk sadursmes ar Prāi;as atdzīvinātājiem, izsekošanas Konstantinopolē, un īpaši ugunsgrēka Vārnā, kas neizgaisa no atmiņas. Krakova likās miera osta, piemērota, lai noenkurotos un sāktu dzīvi no jauna, bet atkal jau
tiek kravāti čemodāni, atkal jau viņa dodas ceļā Alianses atsūtītu uzticamu leģionāru pavadībā.
Mila nopūtās un aizgriezās no loga. Tad viņā ieurbās trīs pāri acu.
— Bra-aucam? — painteresējās viens ceļabiedrs.
— Ak, es esmu tik nelaimīgs, — nopūtās otrs.
Meitene pasmaidīja, un ledus gabaliņi viņas acis atkusa.
— Braucam, mīļie, — viņa pastiepa roku un noglāstīja trīs galvas.
Un tūlīt par to tika apbalvota ar maigu kaķenisku murrāšanu.
"Šķiet, ka balss vārsti nav savilkti,” meitenei iešāvās prātā. “Un noteikti būs jāpārbauda eļļas līmenis."
Kāds pieklauvēja pie durvīm. Mila tās atvēra.
— Mantas ir iekrautas, kundze, varam braukt. Mēs jūs pavadīsim līdz gaisa kuģu ostai un nodosim "Ikara" garnizona aizbildniecībā. Ostā mums vajadzētu nonākt pēc pusstundas, — poliski raportēja spēcīgas miesasbūves vīrietis zaļā uniformā un pie krūtīm piespraustu metāla nozīmīti ar trim torņiem uz sarkana vairoga — Krakovas leģionāru simbolu.
Mila izklaidīgi pamāja. Viņa zināja, ka tēvocis Nikodēms parūpēsies par visu līdz pēdējam sīkumam.
Kalps gādīgi aizvēra durvis, apsēdās uz sēdekļa blakus kučierim un pavēlēja tam kustēties.
Diližanss sakustējās, un kučieris uzreiz iebļāvās pilnā rīklē, mēģinot atbrīvot ceļu cauri Lielajam laukumam, kas bija pilns ar cilvēkiem pat tik agrā rīta stundā. Milu apbūra Krakovas enerģija, un pat tagad, kad viņai bija slikts garastāvoklis, viņa nevarēja novērst acis no loga.
Lielais laukums bija milzīgs, tajā saplūda vienpadsmit ielas. Šeit jau no trīspadsmitā gadsimta tika rīkoti tirgi. īpaši apburoša bija iespaidīga maskaroniem izrotāta mūra ēka, ko vietējie dēvēja par Sukiennicēm — te atradās neskaitāmas bodītes, kas bija izmitinājušās zem viena jumta.
Viļņa bija alķīmiķu un inženieru pilsēta, Prāgā visu pārvaldīja atdzīvinātāji, Konstantinopolē — mistiķi un hipnomanti, Rēvelē no
sliedēm jūrā tika laisti fantastiski konstrukti. Bet, kā krodziņos iliedza jokot, par to visu maksāja Krakova — Alianses brlvpilsētu naudasmaks. Brlvpilsētas statuss Krakovai bija jau tad, kad Alianse v('l bija tikai burvīga ideja, kas izplatījās Eiropas baņķieru salonos. Sļahtas Potocki izvirzīja ļoti skaidrus noteikumus: nekādu muitu, mazi nodokļi un pievērtas acis, ķerot kontrabandistus. Lielajiem Kaimiņiem — Austrijai, Prūsijai un Krievijai tāda politika ļoti nepatika, un pēc neilga laika brīvā Krakova, visticamāk, tiktu okupēta. To lieliski saprata Rotšildi, saprata arī šļahtas Potocki, tāpēc nemaz nepretojās, kad trīs viņu torņi nonāca uz Alianses ģerboņa blakus Rotšildu dūrei ar piecām bultām. Tiesa, ar kontrabandu Krakovā alianse cīnījās stingri, bet nodokļi samazinājās vēl vairāk, pilsētā ieplūda tūkstošiem amatnieku, tirgoņu un manufaktūru strādnieki, un Krakova uzplauka, kļuva par centrālo Brīvpilsētu finanšu asi.
Diližansam ripojot gar Sukiennicēm, cilvēku skaits tā palielinājis, ka vairums atsitās pret karieti. Uz jumta sakrautie čemodāni bīstami sazvāļojās. Leģionārs, kas pavadīja Milu, žigli pielēca no sēdekļa, nostājās priekšā diližansam un, darbodamies ar elkoņiem, sāka atbrīvot ceļu, ik pa reizei nosvilpdamies ar svilpīti. Dažs labs pastumtais pagriezās, lai dotu pretī, bet, ieraudzījis zaļo uniformu, atri vien pārdomāja.
Beidzot diližanss izlauzās no Lielā laukuma žņaugiem un pa I loriāna ielu aizdārdēja vārtu virzienā ar tādu pašu nosaukumu, caur kuriem varēja izbraukt no Vecās Krakovas. Kučieris apstādināja zirgus, palaizdams garām dārdošo jauno elektrisko tramvaju, vēlāk, atstādams aiz muguras Floriana vārtus, tas devās tālāk pa plašu aleju, kas veda uz Rakovicu un tur esošo dirižabļu ostu.
Krakova pletās tik strauji, ka nesakošļājot aprija veselas apdzīvojamās vietas un ciematus. Arhitekti nepūlējās, veidojot jaunus rajonus, — atstāja veco plānojumu, tikai ar dažiem zīmuļa vilcieniem atzīmēja vietas, kur viss jānojauc un jāuzbūvē jauni ceļi. Tāpēc jaunā Krakova ar īpašu skaistumu neizcēlās, bet Nova Hutas rajons, kur pukstēja rūpnieciskā rajona sirds, vispār izskatījās šausmīgi — uz ātru roku uzbūvētas mājeles strādniekiem, milzīgas fabrikas, kas
spļāva laukā dūmus, un nepārtrauktas vilcienu, tramvaju, diližansu un citu transportlīdzekļu plūsmas.
Mila sarauca degunu un izsmidzināja sev apkārt smaržūdeni, lai tas nomāktu ādas, metāla un sodrējaina tvaika smaku.
Pabraucot garām Nova Hutai, skats nemainījās — brīvā Krakova pletās, sevi neierobežojot, vilināja ar vieglākas dzīves mirāžām un par to tai bija kaut kas jāupurē. Vietējie skumji jokoja, ka Krakova ir kā sīpols — Vecpilsēta ir serde, to iejož zaļais Plantu parku slānis, tad žirgtu pilsētnieku nami, aiz tiem — Nova Hutas fabrikas, vēl tālāk — kabūžu, būdu. šķību mājeļu vai vienkārši kastu labirints, kur apmetušies cilvēki, kas nav atraduši laimi Krakovā, bet vēl nav zaudējuši cerību. Pēc neilga laika tos noslaucīs jauns celtniecības vilnis, un nelaimīgie, nesdami savu pieticīgo mantību, atkāpsies, sāks veidot vēl vienu attālāku Krakovas slāni. Tāpat kā citās Alianses pilsētās, leģionāri graustus gandrīz neapmeklēja, tāpēc te valdīja savi likumi un varēji tikt aplaupīts jebkurā laikā. Bet Krakovā pastāvēja viens dzelzs likums — ceļi ir neaizskarami. Tiem jābūt tīriem, platiem, brīvi izbraucamiem un drošiem. Krakova rūpīgi sargāja asinspilnās, lielās artērijas, laupīšana uz ceļiem pat nakts vidū bija retums, bet graustu iedzīvotāji ilgi un rūpīgi lūkojās uz abām pusēm, kamēr saņēmās šķērsot lielo ceļu.
Pabraucot garām lielajam Nova Hutas krustojumam, blakus ceļam izstiepās divas sliedes, kas savienoja fabriku rajonu ar Rakovicas gaisa kuģu ostu un ar sāls raktuvēm, kas pletās aiz ostas. Cauru diennakti pa tām sliedēm, drūmi gaudodami, dunēja vilcieni, kas veda milzīgu sāls daudzumu.
— Mēs tūlīt būsim galā, — Mila noteica, caur logu tālumā ieraudzīdama Rakovicas gaisa ostas torņus.
Karietē izcēlās rosība. Viens Milas ceļabiedrs pielēca kājās un pavicināja metāla zobenu.
— Esmu gatavs, saimniec!
— Ja-au? — pajautāja otrs ceļabiedrs, un Mila atkal pie sevis atgādināja, ka jāpārbauda eļļas līmenis.
— Ak, es esmu tik nelaimīgs, — bēdīgā balsī ierunājās trešais ceļotājs.
— Vi-iņš a-atkal ir ne-elaimlgs. Ci-ik var? — atskanēja sūkstīšanās.
Mila skanīgi iesmējās.
— Pjero vienkārši nav sasildīts, un tu to lieliski zini, KolumI ilne, — viņa teica. — Šodien ir Skaramuša kārta.
Nosauktais par Skaramušu pavicināja zobenu.
— Tieši tā, esmu gatavs gājieniem un notikumiem, saimniec, — viņš apliecināja, bet diližanss tajā brīdī palēcās, un Skaramušs nokrita uz grīdas. — Oi, oi, saimniec, liekas, ka mums uzbrūk, — viņš noņurdēja.