Mila noliecās, pacēla Skaramušu un atkal nolika viņu uz sēdekļa. Tas nebija grūti — visi trīs Milas draugi bija sunīšu augumā, bet katrs svēra aptuveni divas mārciņas.
Tās bija Milas rotaļlietas-automatoni, kuras viņa izdomāja un uzkonstruēja sev par prieku. Pavisam nesen rotaļlietas kļuva arī par viņas galvassāpēm, jo reiz Prāgā, Jaunā gada dzīru laikā, tās ieraudzīja viens no atdzīvinātājiem, un tagad šiem cilvēkiem par katru cenu sakārojās dabūt tās mantiņas, bet īpaši sagrābt to radītāju. Milas atmiņās atkal uzzibsnīja liesmu mēles, un acis pēkšņi kļuva ledainas.
Viņa pavēra aizkarus un sāka lūkoties uz tuvojošos gaisa kuģu ostu.
Tu varēji būt pieredzes bagāts ceļotājs vai pētnieks, piedzīvojumu meklētājs vai klejojošs zinātnieks, varēji būt veicis tūkstošiem lidojumu, bet, ieraudzījis gaisa kuģu ostu, tu zaudēji valodu. To atzina visi. Rakovica nebija izņēmums. Osta bija izvietojusies blakus vairs neizmantojamām sāls raktuvēm, divi tās sāni atbalstījās pret milzīgām, augšup vērstām pelēcīgi melnām klintīm. Ostas celtnieki nolēma, ka tās lieliski aizturēs vēju, kas traucē gaisa kuģiem pacelties un nolaisties.
Lielākā ostas daļa ķija veltīta kravas dirižabļiem, un tāpēc iespaids bija vēl lielāks. Vareni kravas milži bija piestiprināti nevis pie zemes, bet gaisā, ar tauvām piesieti pie četriem metāla stabiem, no kuriem viens bija masīvs, ar metāla platformu. Kravas no dirižabļa tika pārkrautas uz šīs platformas, tad — vagoniņos, savukārt
kuri pa metāla sliedēm slīdēja taisni uz centrālo kravu šķirošanas punktu. Dažu desmitu metru augstumā novietotās sliedes locījās, krustojās, mainīja virzienu, un garāmgājējs nevarēja vien beigt brīnīties par inženieru un mehāniķu ģenialitāti, nevarēja aptvert, kā visa šī struktūra ar simts pudu smago kravu negāžas zemē vai kaut ko nesašķaida savā ceļā.
Bet pasažieru dirižabļi Rakovicā bija tādā kā padēlu lomā. To kapteiņi Krakovu un Rakovicu aplaimoja ar ne pārāk glaimojošiem epitetiem, jo nebija diez ko patīkami tumšā vakarā, lietum gāžoties, manevrēt starp draudošajām klintīm, cenšoties nepieskarties gaisā piesietajiem kravas milžiem, neatsisties pret vagoniņiem, kas ripoja pa sliedēm, un laimīgi sasniegt zemi, kur gaisa kuģi tika piestiprināti tradicionālā veidā — pie masta piesieti ar gaidropiem — speciālām tauvām. Taču Alianses transporta departaments parūpējās, lai Krakovas navigatoru tornī strādātu labākie no labākajiem, tāpēc pagaidām bija izdevies izvairīties no nelaimēm.
Diližanss apstājās lielā laukumā. Pie tā, kučiera vērīgā skatiena pavadīti, piesteidzās strādnieki, ņēma nojumta nost čemodānus un krāva tos zemē. Pie durvīm atkal kāds pieklauvēja. Mila pamāja ar roku, un visas trīs spēļmantiņas paklausīgi sastinga.
— Jaunkundz, esam klāt, — pabāzis galvu, paziņoja leģionārs, kas pavadīja diližansu. — “Ikarā” jau sākusies iekāpšana. Par čemodāniem parūpēsies, bet es pa zilo koridoru pavadīšu jūs līdz dirižablim un nodošu apsardzes rokās, kas gaidīs "Ikarā". — Leģionāra tonis bija nevainojami pieklājīgs, bet uz āru izlauzās pārsteiguma notis — viņš nekādi nespēja saprast, kas ir šī meitene, kurai piešķirtas tādas privilēģijas un piešķirta īpaša svīta. Kāda vietējā bagātnieka meita? It kā nav līdzīga.
— Paldies, — Mila pateicās, atvainodamās aizvēra durtiņas un sāka likt spēļmantiņas lielā somā.
Kolumbīne un Pjero tajā nokļuva bez lielām atrunām, bet Skaramušs iespītējās.
— Es iešu pats, — atvēris acis, viņš paziņoja un pavicināja zobenu.
Mila nopūtās, bet strīdos neielaidās.
Meitene ar vienu roku paķēra somu, ar otru — Skaramušu, izk.ipa no diližansa, novietoja spēļmantiņu uz zemes un palūkojās apkārt, ar brīvo roku aizsegdama acis no rīta saules, kas tikko bija pa( Olusies virs klintīm. Osta pagaidām bija pustukša, jo lielie kravas Kaisa kuģi ieradās pēcpusdienā, bet izlidoja vakarā, tāpēc gaisā pie-
• i iprināti karājās tikai divi giganti. Pilnā tempā norisinājās izkraušanas darbi. Nedaudz zemāk stingras troses turēja četrus mazākus dirižabļus. Viens no tiem — "Žuljēns” jau gatavojās pacelties, un ostas strādnieki no lieliem riņķiem pamazām raisīja nost troses, kas ! 'ieturēja gaisa kuģi. Pārējie divi dirižabļi bija patruļas dirižabļi, tos l/.luklidojumiem izmantoja Alianses drošības spēki. Pie ceturtā bija i '.stiepusies gara cilvēku rinda.
Tas bija pasažieru gaisa kuģis “Ikars”.
— Zilais koridors, — Mitai, kas bija aizsapņojusies, atgādināja leģionārs.
Meitene atvainojusies pasmaidīja, noliecās un pagrieza atslēdziņu, kas atradās uz Skaramuša muguras. Rotaļlieta atdzīvojās un «Aka griezties. Leģionārs pasmaidīdams aizsoļoja pirmais, Mila aiz•iridzās viņam pa pēdām, bet procesiju noslēdza Skaramušs, kas smieklīgi cilāja kājas, tāpēc viņš izpelnījās cilvēku pārsteiguma saui lonus, kas steidzās uz gaisa kuģi.
— Automatoniņš? — ieelsojās garām ejoša kundze ar vīru.
— Cik apburošs! Katažinai arī vajadzētu tādu rotaļlietu!
Skaramušs jau pagriezās, lai kundzei kaut ko pateiktu, bet Mila brīdinoši pielika pirkstu pie lūpām, un spēļu karavīriņš apklusa, dusmīgi pavicinot zobenu.
Pēc neilga brīža viņi iesoļoja plašā telpā. Šeit atradās daži norobežojumi, pie katra stāvēja kontrolieris un gaisa spēku oficieris, kas vēroja pasažierus. Cilvēku rinda, kas bija izvietojusies zālē, nonākusi līdz norobežojumiem, sadalījās vairākās daļās. Milas pavadonis nedomādams piegāja pie galējā norobežojuma, kur cilvēku rindas nebija.
— īpašā klase, — viņš pateica.
Pavecs kontrolieris ar ūsām uzmanīgi aplūkoja meiteni.
— Jūsu dokumentus, jaunkundz.
Mila parakņājās somā un sajuta, kā porcelāna rociņa pasniedz viņai mazu sieviešu rokassomiņu. Meitenes sirdi atkal ielija prieks, un viņa smaidīdama iedeva kontrolierim Alianses brlvpilsētu pilsoņa pasi, uz kuras kartona vākiem lepni mirdzēja sarkanais Rotšildu ģerbonis, ko ielenca Rēveles, Viļņas, Krakovas, Prāgas un Konstatitinopoles ģerboņi, salocītu ceļošanas atļauju un "Ikara" biļeti.
Kontrolieris steigšus pārlaida skatienu papīriem, atkal paskatījās uz Milu un pamāja, lai ietu.
Tajā bridi pie meitenes pietuvojās vēl viens leģionārs — ari gara auguma, būdlgs, ar īsi apgrieztiem matiem, tikai mugurā viņam bija zila uniforma, pie kuras bija piestiprināta sarkana nozīmīte, uz kuras bija attēloti sudraba spārni.
— Jaunkundz, nododu jūs "Ikara” drošības dienesta rokās, — pateica Krakovas leģionārs. — Viņi parūpēsies, lai jūsu ceļojums uz Viļņu būtu drošs un patīkams. — Vīrietis tik tikko manāmi pamāja, apgriezās riņķī un pēc neilga brīža pazuda pūlī.
Jaunais pavadonis arī nebija no pļāpīgajiem. Viņš ar roku paradīja Milai, kur jāiet, un aizsoļoja viņai pa pēdām, nedaudz atpalikdams un skatīdamies uz visām pusēm.
Pēc kontroles pārbaudes cilvēki atkal saplūda vienā rindā — sastājās pie diviem jaunākajiem elektriskajiem Otisa pacēlājiem, kas viņus pacēla uz trīsdesmit metru augstumā ierīkotu metāla iekāpšanas platformu, kas bija piestiprināta pie masīva staba.
— Pa četri, kundzes un kungi, uz pacēlāju tikai pa četri! — sauca sasvīdis pacēlāja uzraugs, enerģiski vicinādams rokas.