Sagaidīdama savu rindu, Mila paķēra Skaramušu un iesoļoja kabīnē. Viņai pa pēdām iegāja arī klusais pavadonis. Meitene pieklājīgi pamāja diviem ceļabiedriem, un tie viņai atbildēja ar to pašu. Kungs gados pat noņēma cepuri un zemi paklanījās, gandrīz pieskardamies resnai matronai, kura tādu uzmanību neizpelnījās. Pēdējais iespiedās uzraugs, aizcirta durvju restes, dažas reizes pagrieza lielu rokturi un nospieda to uz leju. Pacēlājs iečīkstējās un šūpodamies sāka pamazām celties augšup.
Pēc dažu minūšu lēna brauciena tas apstājās, restes tika atvilktas, un ceļinieki uzkāpa uz platformas. Šeit viņus sagaidīja stjuart i, kuriem mugurā bija uniformas dzeltenā un zilā krāsā.
— Esiet laipni aicināti uz "Ikara", kungi un kundzes, — viens no Viņiem lietuviski apsveica ceļotājus.
— Ejam, Milas jaunkundz, es jums parādīšu kajīti, tā būs Alrāk, — beidzot ierunājās leģionārs, kas pavadīja Milu, un pirmais llsoļoja dirižablī. Vīrietis arī runāja lietuviski.
Ceļojumi ar pasažieru dirižabļiem joprojām bija ļoti dārgi, ne kairam pa kabatai, un lidkompānijas centās, lai iespaids saglabātos Uz ilgu laiku. "Ikaram" bija divi klāji — atklāts augšējais, uz kura pat .11 radās atsevišķa hermetizēta telpa smēķētājiem, reta greznība dirižabļos, un nosegts apakšējais klājs. Šeit bija salons, kur pasažieri pie f.arkankoka galdiem mīkstos krēslos varēja baudīt uzkodas un malkot atspirdzinošus dzērienus, lūkojoties pa vienu no neskaitāmajiem iluminatoriem. Vakara un nakts lidojumu laikā skanēja mehāniskais pianīns un pat notika dejas stingrā stjuartu uzraudzībā, lai dejotāji pārāk neaizrautos. Aiz salona atradās gaitenis ar kajītēm, kur pasažieri, kčs bija iegādājušies dārgākas biļetes, varēja nolikt mantas, atpūsties vai naktī aizmigt.
Mila tikai palūkojās uz kajīti, kur aizceļoja viņas mantas, tad paķēra visus savus trīs mīluļus, atnāca uz salonu un iekārtojās pie iluminatora, novietojusi spēļmantiņas tā, lai arī viņas varētu redzēt, kā Ikars” tiek atraisīts un paceļas gaisā.
Pēc neilga laika gaisa kuģis nesteigdamies pacēlās virs klintīm, nedaudz pastāvēja vienuviet, pielāgodamies augšējiem vējiem, pēc tam pagriezās Ziemeļaustrumu virzienā — uz Viļņu.
Zemu apakšā, klinšu pakājē, netālu no ceļa, stāvēja plikpaurains vīrietis, kuram mugurā bija neuzkrītošs, bet dārgs uzvalks. Vienā iokā viņš turēja cepuri, un, atgāzis galvu, vēroja "Ikaru" paceļamies. Pārliecinājies, ka dirižabljs pagriezies ierastajā virzienā, viņš no svārku kabatas izvilka sieviešu pūdernīcai līdzīgu lietu un, paceldams vāciņu, lēni pārbrauca tai ar pirkstu. Spoguļa metāls kļuva bāls un sāka mirguļot kā dzīvsudrabs.
— Dāma izlidojusi, — piespiedis lūpas pie vāciņa, teica vīrietis.
Ņirbuļi norija skaņu, saviļņojās, un pēc sekundes uz metāla virsmas atkal atmirdzēja tikai Rakovicas klintis.
Tajā bridi “Svētā Jura zvaigznē", dirižabli, kas lidoja Viļņas virzienā, otrais adjunkts Čārlzs Finlejs arī iesita ar knipi pa tādu pašu "pūdernīcas” vāciņu un apmierināti pasmaidīja. Pēc tam viņš ķērās klāt uzticētajiem darbiem, bet visu ceļu centās turēties blakus bezvadniekam.
Slušķu pils kreisajā Nēres krastā jau no seniem laikiem raisīja Viļņas iedzīvotājos nemieru.
Šis pils, ko septiņpadsmitajā gadsimtā uzcēla Polockas vaivads Dominiks Sluška, liktenis bija diezgan raibs. Lai pili uzceltu, tika izveidots laukums un mainīta Nēres gultne, norokot pakalnu, kas nošķīra Antokoli no pilsētas. Reiz pili ieskāva skaists parks ar dīķiem, un vienā zālē pat atradās stikla griesti ar akvāriju virs tiem. Ziemeļu kara laikā pilī bija apmeties krievu imperators Pēteris I. Vēlāk Slušķi nonāca pijāru rokās, vēl vēlāk tajā nodibināja alus darītavu un kokzāģētavu. Pēc sacelšanās 1831. gadā cara valdība šeit ierīkoja garnizona cietoksni, vēlāk — cietumu, no kura ceļš bija tikai viens — uz katorgu. Brīvpilsētu Alianse ilgi nelauzīja galvu, kā izmantot pustukšo pili. To ieņēma Viļņas leģions.
Draudīgais Slušķu gars leģionam tīri labi piestāvēja. Par nelielo ceļļu iemītniekiem drīz vien kļuva zagļi, slepkavas, revolucionāri un .spiegi, bet par pazemes nopratināšanas telpām klīda tik baisas leģendas (tās bez apnikuma izplatīja paši leģionāri), ka Viļņas iedzīvotājiem, kuri ar likumu spēlējās kā ar uguni, Slušķi rādījās
visbriesmīgākajos murgos. Nakts uzraugi cītīgi centās, šķirodami uz Slušķiem piegādātos viesus — vienus sūtīja uz cellēm, citus — uz nopratināšanas istabām, trešos — patupēt pie Pētera un Pāvila baznīcas.
Celles un nopratināšanas istabas bija drūmas, bet pili netrūka ari ērtību. Leģionāri tomēr bija algotņi, tāpēc uzskatīja, ka ērtības ir nopelnījuši par godprātīgu darbu. Ne katram pieejamā Slušķu pils daļa bija iekārtota grezni. Šeit čaloja strūklakas, parciņos, kas no nepiederošu cilvēku acīm bija norobežoti ar dzīvžogiem, leģiona vīri varēja sportot, doties izjādēs ar zirgiem, zvejot dīķos, spēlēt regbiju, trenēt roku šaušanā, vingrināties speciālā zālē. No Francijas uzaicināts pavārs rūpējās par gardu ēdienu.
Kuram no Alianses arhitektiem iešāvās prātā doma izveidot savu, Alianses, leģionu, nevis cieši turēties pie vecajiem kārtības sargātājiem vai aicināt Francijas leģiona algotņus, tagad jau grūti pateikt, taču šāda stratēģija attaisnojās. Algotņi, kas bija dienējuši kaut kur Gabonā vai Madagaskarā, kurus bija mocījusi malārija, dizentērija vai kuri bija aizvadījuši izsalkuma pilnas naktis, lauzās pie Alianses leģionāriem kā mušas uz gaismu. Algotņiem, kas izgājuši caur uguni un ūdeni, dienests šeit likās kā sinekūra. Un Alianse varēja izvēlēties pašus labākos.
Viļņas legāta personīgās istabas bija ierīkotas lieliski, tās nebija sliktākas par apartamentiem "Bristojes” viesnīcā, bet Antans Sudrabs par greznību nelikās ne zinis. Viņu, izbijušu Amerikas jūru kājnieku, kas bija karojis Spānijas un Amerikas karos, dzīve iemācīja priecāties par katru dienu, arī tad, ja zem galvas ir nolikts rupjš vadmalas mētelis un apsegties nākas ar zvaigžņoto debesi, kas plešas pār Gvantanamo līci. Bet par to Antans Sudrabs runāja nelabprāt.
Šobrīd legāta garastāvoklis bija briesmīgs. Viņš pastaigājās pa savu istabu, pēc tam paskatījās pa logu. Vakardienas jauko laiku un siltumu kāds it kā bija noslaucījis ar slapju lupatu. No debesīm sāka gāzt jau no paša rīta, un retie garāmgājēji, kas devās mājās pēc rīta meses Pētera un Pāvila baznīcā, ar nemieru lūkojās uz Slušķu pils korpusiem, kas drūmi rēgojās labajā pusē.
No rīta legāts uzmeta skatienu “Viļņas Taisnības" pirmajai lapaspusei un gandrīz aizrijās ar tēju. Trekns un melns virsraksts kliedza: “Nežēlīga slepkavība Holēras kapsētā! Legāts ir bezspēcīgs!" Žurnālists ar uzvārdu Koršuns tīksminoties aprakstīja, kā līķis gulējis un cik šausmīgi viņam pārgriezta rīkle. Upuri viņš nebija redzējis savām acīm, tāpēc detaļas diezgan maz atbilda patiesībai. īsais teksts beidzās ar retorisku jautājumu: "Kas un par cik mūs sargā?”
Antans Sudrabs aiz dusmām gandrīz aizsvieda krūzīti pret sienu. Visvairāk par visu viņš nevarēja ciest asinssūcējus un spalvasgrauzējus — aunapieres, kas strādāja “Viļņas Taisnībā”, un līdzīgus viņiem. Informācijas noplūdē varēja turēt aizdomās mediķi Radzinski, kura gādībā līķis pavadīja visu nakti, bet Sudrabs nešaubījās: mediķis patiešām nebūtu palaidis muti un dažu sasodītu rubļu dēļ neriskētu strīdēties ar leģionāriem. Visdrīzāk pristavs, kas piedalījās līķa apskatē, teciņiem būs aizšļūcis uz krogu, kur slaistās "Viļņas Taisnības" spalvasgrauzēji, un lēti pārdevies.