Bet tas bija tikai nepatikšanu sākums. No rīta parādījās brāļi Ungāri un pakalpīgi atveda klibiķi Jaceku. Kučieris rokās mīcīja cepuri, sarka, bālēja, stostījās un galu galā izstenēja, ka vienu resnīti patiešām vedis uz Tvaikpilsētas kopnamiem. Konkrētu namu viņš nezinot, jo braucējs izkāpa uz ielas un pazuda vārtrūmē. Bet viņš varot parādīt vārtrūmi.
Sudrabs smagi nopūtās. Pateicies Ungāriem, viņš nosūtīja divus jaunākos leģionārus kopā ar kučieri aplūkot to nelaimīgo vārtrūmi un pavēlēja apkārtējos iztaujāt par "resnīti Fēliksu".
Kad Ungāri un kučieris bija projām, Slušķu vēja pltenī pasta dirižablis iemeta zibens depešu no rātsnama — pārbijies birģermeistars vēloties tūlīt pat dzirdēt legāta paskaidrojumu par rakstu "Taisnībā". Bet lāgā nebija ko paskaidrot.
Vārdu sakot, diena iesākās briesmīgi.
Rietumu vējš atplūda, nesdams sev līdzi lietusgāzi. Lietus nežēlīgi mazgāja Stepa Rickus galvu, bet vīrietis pat nenotrauca ūdeni no sejas, tikai aplaizījās, jo ar abām rokām bija ieķēries vecās koka margās. Rickus nemierīgi paskatījās debesis. Lietus un tumši mākoņi ir lielisks aizsegs, bet nopietnu vētru “Kruķis" var ari neizturēt.
Senos laikos šis dirižablis bija īsts tehnikas brīnums, saucās "Nr.6” un pārvadāja slepenas kravas. Kad nokalpoja, tika norakstīts, un cara armijas kvartlrmeistars, kura pārziņā bija karaspēka saimniecība, to kārtis nospēlēja pieredzējušam laupītājam Stepam Rickum. Vismaz tā stāstīja Rickus sābri. Steps Rickus domāja, ka dirižablis, lai ari cik vecs tas nebūtu, ir daudz labāks par zirgiem: šaut no augšas ir patīkamāk, turklāt uz dibena nepaliek nospiedumi. Uzticami meistari ar zelta rokām saremontēja gaisa kuģi, pēc Rickus norādījuma piestiprināja šautenes (saņemtas dāvanā no karaspēka noliktavām), un “Nr.6" pārvērtās par "Kruķi”, Ziemeļu Žemaitijas kundziņu un garāmbraucošu tirgotāju biedu.
Rickus uzvedās prātīgi — "Kruķis” bija domāts tikai iebiedēšanai, bet laupīja jātnieki. Kurš gan iedrošināsies pretoties, kad virs
galvas karājas dirižablis un acīs lūkojas šautenes? Aplaupāmais cilvēciņš izbīlī pat nepamanīja, ka gaisa kuģis ir šķībs un greizs, vietumis savilkts ar stieplēm, lai dibens nenokristu, bet kupols — ielāps uz ielāpa.
Bet šodien “Kruķi" gaidīja nopietns pārbaudījums — tam bija jāstājas pretī jaunam, modernam, kaut arī nedaudz mazāk apbruņotam dirižablim. Rickum tas bija izaicinājums, un viņš ik minūti no jauna šķendējās par dzīvi, kurā par katru cenu jābūt pirmajai reizei. Bet, atcerējies par naudu, viņš vēl stiprāk ieķērās margās un sadrūmis lūkojās debesīs.
Negaisam vajadzēja kalpot par labu Rickum, kas bija sagatavojis svarīgāko ieroci — pārsteigumu. Alianses pasažieru dirižabļiem sen neviens nebija uzbrucis, un laupītāji cerēja, ka šī dirižabļa apsardze nebūs sagatavojusies uzbrukumam no debesīm. Protams, ja tikai pats “Kruķis" pirms tam nesaplīsīs.
— Otrais leidzīņs, — no koka kabīnes, kas bija uzcelta virs klāja, iebāzis galvu, iekliedzās Jokūbs, kas “Kruķī” pildīja navigatora pienākumus. — Voi jau celemes viersā, Stepīti? Leidz vītai nav tuolu.
“Stepīti" Rickus palaida gar ausīm. Jokūbs varēja kaut vai uz galvas dejot, vēloties iemācīt ar cieņu runāt pret augstāka ranga cilvēkiem — nelīdzēja nekas.
Rickus pagriezās pret dirižabļa priekšgalu un iekliedzās:
— Čečka, kruķī uz augšu, darvainā uts!
Pie vadīšanas roktura stāvošais plikpauris pacēla kreiso roku, parādot, ka komandu sapratis, bet ar labo roku viņš atvēra rezervuāra ventili, pa kuru laukā izšāvās balti mākoņi, kuros mirguļoja zaļgani punktiņi. Parasti “Kruķi" darbināja vislētākais hēlijs, ko kontrabandas ceļā varēja dabūt no Karaļaučiem, bet šoreiz Rickus nepažēloja čaukstošos un kārtējo reizi vērsās pie vecā sābra kvartīrmeistara, ar kura palīdzību pabaroja dirižabli ar prometilu.
"Kruķis” nodrebēja tā, ka Rickus knapi noturējās kājās, un gaisa kuģis, ko dauzīja lietus šaltis, sāka celties tieši pretī tumšam mākonim. Dirižablis, kas jau sen bija aizmirsis tādus pārbaudījumus, smagi stenēja, dēļi zem kājām drebēja un draudēja izšķīst uz visām
pusēm. Un tomēr “Kruķis" rāpās uz augšu. Apkārt satumsa, it kā būtu vēlīns vakars, — laupītāji nonāca negaisa mākonī.
— Augstums mums ir! — no augšas atkal iekliedzās Jokūbs.
Rickus pamāja un pacēla sakrustotas rokas. Stūrmanis Čečka
saprata zīmi, aizvēra ventiļus un pēkšņi pagrieza vadīšanas rokturi.
Par gaisa burbuļu pludiņiem, kas palīdzētu izvairīties no straujām kustībām, mainoties dirižabļa augstumam, "Kruķis” varēja tikai pasapņot, tāpēc tagad, pagriežoties uz sāniem, tas traucās ar priekšgalu uz leju. Bet Rickus bija izdresējis savējos, un kuģa pakaļgalā ierīkojušies šturmētāji paspēja ieķerties virvēs, kas saturēja gondolu. “Kruķis” noķēra apakšējo vēju un izlīdzinājās.
— Septeni, četri, vīns, — Jokūbs izbāza laukā galvu un nosauca koordinātes, nepievērsdams uzmanību lietum, kas sitās sejā. — Desmit mynots piec pīktās, — viņš piemetināja.
Rickus ar abām rokām ieķērās virvēs, cik varēdams, pārliecās pāri margām un paskatījās uz leju. "Kruķis” mērķi sasniedza laikā un nonāca precīzi tajā vietā, kur tam arī vajadzēja nonākt pēc noslēpumainā un dāsnā pasūtītāja norādes. Atlika tikai uzzināt, vai pūles nebija veltīgas.
Apakšā bija redzamas vien tumšas mākoņu driskās un šur tur ieplīsuši lietus aizkari. Dirižablis atkal ievaidējās, brīdinot, ka ilgi tā neizturēs. Rickus nolamājās, pārliecās pāri bortam vēl vairāk un palūkojās uz zemi.
— Septiņi četri divi, septiņi četri trīs, — iegaudojās Jokūbs. Vēl trīs iedaļas, un "Kruķis" dosies projām no norādītās vietas, un tas nozīmēs, ka kāds būs kļūdījies — vai nu noslēpumainais vīrietis, vai “Kruķa” navigators. — Septiņi četri četri, septiņi četri pieci, septiņi četri…
— Ir! Ir, darvainā uts! — Rickus iekliedzās pilnās plaušās.
— Čečka, uz priekšu! Viri, sagatavojieties lēcienam!
Stūrmanis pagrieza vadīšanas rokturi, novirzot dirižabli uz sāb
niem. Gastons Tiškus, Rickus labā roka, kas vadīja uzbrukumu, vienu mirklī šaubījās — uz dullo lēkt vētras mākonī, uzticoties tikai aprēķiniem (viņam likās, ka tā ir pašnāvība), vai nelēkt. Pēc tam viņš paķēra vējagrābsli, kuru bija uzsviedis uz muguras, virvi, rupji
nolamājās un metās pie borta. Skaļi ieaurojies: "Dodiet zeltu, sukši!" viņš pārliecās pār bortu un metās iekšā nezināmajā. Viņam aiz muguras, saspieduši vējagrābšļu virves, izlēca vēl astoņi laupītāji.
Pēcpusdienas draņķīgais laiks un lietus, kas pieņēmās spēkā, sadzina "Ikara” pasažierus kajītēs un salonā. Šeit viņi malkoja karstu vīnu un lūkojās caur iluminatoriem. Rūdīti papirosu un cigāru mīļotāji kvernēja hermētiskajā telpā dirižabļa galā, tāpēc atklātais augšējais klājs bija tukšs, tikai vientuļš stjuarts, uzvilcis ūdens necaurlaidīgu brezenta apmetni ar kapuci, novāca traukus. Viņš arī kļuva par pirmo lidojošo laupītāju upuri.
Viens no Rickus sābriem vējagrābsli atvēra par vēlu, nepaspēja samazināt krišanas ātrumu un, šausmīgi kliegdams, uzkrita nelaimīgajam stjuartam virsū. Abi divi pārlēca pār bortu, sapinušies vējagrābšļa virvēs. Vēl divi laupītāji netrāpīja uz "Ikara” klāja un kliegdami nolidoja lejā. Bet Tiškus un pārējie pieci viri nolaidās laimīgi.