Tiklīdz viņi nostājās uz kājām, visi seši sagrūda vējagrābšļus vieglās mugursomās un nosvieda tās pie borta, tad izvilka laukā šautenes, kā tika apmācīti.
Neskaidru skaņu atvilināts, durvis galvu pabāza vēl viens stjuarts, bet uzreiz saļima, ar šautenes laidi dabūjis pa pieri. Gastons Tiškus palūkojās apkārt, vēlēdamies pārliecināties, vai ir droši, tad trīs vīrus nosūtīja uz augšējā klāja galu. Palikušie divi laupītāji plaukstās saspieda šautenes un nostājās pie durvīm, gatavi gāzt jebkuram ziņkārīgajam, kas atvilksies uz šejieni.
Tiškus piegāja pie gaisa kuģa borta, aizklāja acis, slēpdamies no lietus lāsēm, un, izbāzdams galvu no kupolapakšas, pavērās augšup. "Kruķis” tieši iznira no mākoņa, no tā dibena tērcītēm tecēja ūdens. Dirižablis manevrēja, cenzdamies, lai resnās kaņepju tauvas, kas bija pārmestas pār margām un šūpojās gaisā, nonāktu pēc iespējas tuvāk “Ikara” klāja galam. Stūrmanis Čečka nolaida “Kruķi” vēl zemāk, un laupītāji, kas gaidīja uz “Ikara” klāja, noķēra tauvas, cieši piesēja tos pie borta margām. Vējam papurinot “Kruķi”, tauvas izstiepās, un pa tām pats pirmais zemē nošļūca Steps Rickus.
— Malači, — sasniegdams "Ikaru”, viņš uzslavēja vīrus. Viņš izvilka divas pistoles, kas bija aizspraustas aiz jostas, pamāja sabiedrotajiem sekot nopakaļus un devās salona virzienā. Tad ar kājas sitienu atspēra vaļā durvis un iegāja iekšā. — Labvakar, kundzes un kungi, — viņš moži ierunājās. — Es ceru, ka neiztraucējām? — Un pavērsa pret publiku revolverus.
Cilvēki uzreiz sāka klaigāt, atskanēja kāju dauzīšana, plīsa karafes un stikli. Daži pasažieri metās slēpties zem galdiem, citi muka laukā pa citām durvīm. Taču Rickus nepievērsa viņiem uzmanību. Viņu interesēja tikai jauna meitene ar tumšiem matiem kā vārnai un Alianses leģionārs zilā uniformā, kas viņu pavadīja.
Lai arī kādu pavēli būtu devis noslēpumainais pasūtītājs, Rickus gribēja iztikt bez upuriem. Par uzbrukumu pasažieru dirižablim Alianse, protams, galviņas nenoglāstīs, bet, ja ietu bojā leģionārs, noziedznieks tiktu medīts kā traks suns, izsekots pat līdz pasaules otrai malai. Nekāda Brazīlija neglābtu.
Uzbrūkot svešam gaisa kuģim, pieredzējuši gaisa pirāti vispirms būtu novākuši sakarniekus, lai tie neraidītu nelaimes signālu, taču noslēpumainais pasūtītājs nezin kāpēc aizmirsa dot tādu norādījumu, bet Ricku visvairāk interesēja tas, kā nenosisties, abordāžā ieņemot “Ikaru”. Tādēļ pēc neilga brīža jau atskanēja palīgā sauciens: "Visiem, visiem, visiem, runā “Ikars”, mums uzbruka pirāti, mēs lūdzam nekavējoties palīdzēt.”
Beidzot izdzirdējis pa bezvadnieku saņemto ziņojumu, Finlejs atviegloti nopūtās un, apdzīdams sakarnieku, izsteidzās uz kapteiņa tiltiņa. Viņam nopakaļus, nesot lapiņu ar koordinātēm, ieradās ari sakarnieks.
— Kas tad nu? — kapteinis Mabrijs nolamājās un paskatījās uz lapiņu. — Mēs taču atrodamies pavisam blakus, — viņš konstatēja, žigli paķēra sarunu klausuli un pavēlēja: — Uzmanību visiem! Saņemts palīdzības sauciens no Alianses pasažieru dirižabļa “Ikars”. Mainām kursu, gatavojamies bruņotai sadursmei, — un viņš sāka diktēt jaunas koordinātes navigatoram, kas stāvēja pie vadīšanas roktura.
Dirižabļa gaiteņos atskanēja soļu klaudzoņa. Debess kareivji un ļ artilēristi steidzās uz savām vietām. "Zvaigzne" pamazām sāka griezļ ties un uzņēma jaunu kursu.
Finlejs apmierināti smaidīja. Pirms gaisa kuģa pacelšanās viņš ! nemanot bija nedaudz pielabojis kursu, tāpēc “Zvaigzne” nonāca | šajā vietā precīzi paredzētajā laikā.
Sekojot barvedim, “Ikara” zālē sagāzās ari viņa apbruņotie drauļ ģeļi. Gastons Tiškus zibenīgi piesteidzās pie leģionāra, kam mugurā ļ bija zila uniforma, un aizlauza viņam rokas. Vispār leģionāri bija lieļ liski kareivji, bet tomēr viņi bija algotņi, kuri sargāja savu ādu, turļ klāt nekaunīgi ielauzušies laupītāji visus apstulbināja un izsita no , sliedēm.
— Mēs jūs ilgi neaizkavēsim, kungi un kundzes, — svinīgi noteica Gastons. — Atdodiet naudas makus, rotas, akmentiņus, mēs i aplūkosim jūsu kajītes un draudzīgi šķirsimies.
Gaisa kuģa pasažieri paklausīgi krāva laupītājiem rokās savu ļ bagātību, vienīgi Steps Rickus nevāca nodevas. Viņš drudžaini lūkojās apkārt, ar acīm meklēdams īsto laupījumu. Ja meitenes šeit nav, nāksies pārlūkot kajītes. Taču kā lai piespiež zeltkāros laupītājus pamest visu un steigties meklēt nezin kādu meiteni? Viena dāmīte tā kā piesaistīja Rickus uzmanību, bet, sajutusi plēsīgo laupītāja skatienu, graciozi noģība un. nokrita uz grīdas, seju aizklādama ar dzelteni krāsotu matu šķipsnu. Nē, šī nebija meklējamā . meitene.
Pēkšņi Rickus sajuta stilbā asas sāpes, it kā kāds būtu viņam iedūris.
— Darvainā uts! — viņš iekaucās un paskatījās lejup.
Viņam cieši pie kājām stāvēja spēļu zaldātiņš, kas saspringti vilka laukā savu metāla zobentiņu Rickum no stilba. Saniknojies laupītājs pavērsa pistoli pret nekaunīgo automatoniņu.
— Nē! Skaramuš, nē! — kāds iekliedzās, un pie Rickus pieskrēja klāt meitene melniem matiem.
— Meitenīt, vai tas lieliskais vīrietis zilā uniformā ir tavs pavadonis? — Rickus uzreiz atģidās.
Meitene negribīgi paskatījās uz leģionāru, kuram Tiškus sakoncentrējies sēja ciet rokas, un saviebās.
Rickus pasmaidīja ar platu smaidu.
— Vai tu redzējies? Kā aklai vistai grauds, spalvainais zalktis! — un acumirklī viņš aizmirsa rotaļu zaldātiņu. Pistoles stobrs pavērsās augšup un apstājās pie Milas krūtīm. — Oi, meitenīt, mēs tieši tevi meklējam!
— Nevar būt, — Mila nepavisam neizskatījās nobijusies. Nepievērsdama uzmanību pavērstajai pistolei, viņa pagāja uz priekšu un noliekusies paņēma uz rokām Skaramušu. Pēc tam atkal paskatījās uz Ricku. — Nu, atradi. Un ko tu tagad darīsi, brašuli ar nošļukušajam biksēm?
Rickus apstulba. Sievietes no Aizventes pilsētiņas Žemaitijā vai dāmītes, kuram viņš uzbruka karietēs, tik nekaunīgi neuzvedās. Viņš nevērīgi palūkojās uz savām biksēm. To ieraugot, Mila zobgalīgi iesmējās. Rickus sajuta, kā aiz dusmām viņam kaist vaigi. Pagriezis pistoli, viņš piegāja klāt meitenei, grasoties viņai iesist ar ieroča rokturi, pamācīt nekauņu, kā jārunā ar vīriešiem, bet nepaspēja — laukā atskanēja pavēloša balss, ko pastiprināja mehāniskā sirēna:
— Runā Viņa Karaliskās Labdzimtības korvetes "Svētā Jura zvaigzne” kapteinis Miltons Mabrijs. "Ikara" aplaupītājiem dodu desmit sekundes laika nolikt ieročus un ar paceltām rokām atnākt uz .itklāto klāju. Otra brīdinājuma nebūs.
Rickus sagrāba Milu aiz elkoņa, kopā ar viņu pielēca pie iluminatora un paskatījās laukā. Bet tur jau saimniekoja nezin no kurienes uzradies britu militārais dirižablis. Smagie Vikersa ložmetēji jau bija paspējuši sašķaidīt nožēlojamās “Kruķa” šautenes. Laupītāji, kas atradās to tuvumā, knapi paspēja nogulties uz klāja, bet pēc dažām sekundēm līgojās kā niedres augstu paceltām rokām, mirkšķinādami acis, skatoties uz žilbinošajiem magnija zibšņiem, ko izstaroja "Zvaigzne”. %
Ticis galā ar “Kruķi”, britu militārais dirižablis pacēlās virs Ikara", sagatavojoties ar trosēm nolaist uz klāja Debesu kareivjus. Artilēristi sastinga pie ložmetējiem un haubices, kam bija vēl vairāk |.liebiedē tie, kas iedomāsies pretoties.