— Stepiņ, ko darām? — pajautāja Gastons Tiškus.
— Nolieciet zemē savus lielgabalus un paceliet rokas! Ar šiem joki mazi, — Rickus paraustīja plecus.
— Un tu?
— Es jūs sameklēšu, kad būsiet atsēdējuši,— Rickus noteica un uzreiz aizmirsa sabiedrotos. Trešo reizi doties uz cietumu viņš patiešām negatavojās.
Laupītājs ieurbās ar pistoli Milai kaklā, bet ar otro roku pārbaudīja mugursomu uz muguras. Tagad viņš nopriecājās, ka pirms nolaišanās ar trosēm no “Kruķa”, viņš pēdējā bridi uzmeta plecos mugursomu ar vējagrābsli. Drošības pēc. Velkot Milu, kura ziņkārīgi vēroja redzēto un pavisam nepretojās, viņš sāka doties pie attālākajām sāndurvlm.
Rickus drauģeļi sadrūmuši nometa ieročus uz zemes un zobgalīgu pasažieru repliku pavadībā paklausīgi aiztipināja uz atklāto "Ikara” klāju. Izmantojis apjukumu, Rickus izspruka pa sāndurvlm. Viņš zināja, ka viņam atlikuši tikai daži mirkļi, līdz pasažieri paziņos saviem glābējiem par vēl vienu gaisa pirātu, kas nolaupījis meiteni.
— Nu, meitenīt, es ceru, ka nebūsi pārēdusies klimpu zupu, — Milai noteica Rickus. — Savādāk mēs zemi sasniegsim ātrāk, nekā vajadzīgs.
Mila beidzot saausījās un pamēģināja atbrīvoties no Rickus žņaugiem, bet izrādījās, ka laupītājs ir apbrīnojami spēcīgs. Viņš tā sagrāba meiteni aiz apkakles, ka viņa knapi varēja paelpot. Turklāt aizstāvēties viņai traucēja Skaramušs, kas bezspēcīgi karājās otrā rokā.
Izmucis laukā, Rickus devās taisnā ceļā pie borta. Spurdzošo Milu viņš cieši aptvēra, kā lelli žigli piesprādzēja sev klāt ar krūšu sprādzi, pagriezies uz sāniem, pakāpās uz margu šķērskoka un, šūpodamies vēja brāzmās, ar kreiso roku sāka grābstīt virves, kas rēgojās laukā no mugursomas, un centās neskatīties uz zemi, kas pie tās kaut kur apakšā.
Šturmējot "Kruķi”, Finlejs kopā ar adjunktu Edvardu O’Brailu un vēl vienu dežūrkareivi darbību vēroja no "Zvaigznes” klāja. Kad no "Zvaigznes” uz "Ikaru” ar trosēm nošļūca ar Ll-Anfilda šautenēm
bruņoti Debesu kareivji, visu skatieni pievērsās šturmējamā dirižabļa klājam, uz kura pulcējās laupītāji ar paceltām rokām. Vienīgi linlejs piemiegtām acīm lūkojās nedaudz uz kreiso pusi cerībā Ieraudzīt divus cilvēkus, kuri viņu interesēja. Un viņš nekļūdījās — t leši tajā vietā, pa sāndurvīm, izmuka laukā laupītāju vadonis Steps Hickus, vedot sev līdzi Milu.
Nenovērsdams acis no pārīša, anglis saķēra pie borta piestiprinātu trosi, ar acīm novērtēja attālumu. īstais Finlejs nekad nebūtu gatavs uz tādu neprātīgu rīcību, bet tagadējais Finlejs stipri ieķērās trosē un ar ieskrējienu pārlēca pāri "Zvaigznes” bortam.
— Čārlz, ko tu dari? — Edvards O’Braits iekliedzās, bet Finlejs |au skrēja pa gaisu Rickus virzienā, kas grasījās kopā ar Milu izlēkt no "Ikara".
Pēc dažiem mirkļiem viņš nolaidās Rickum tieši blakus, pirms tam paspēdams gaisā ar kājām iesist laupītājam pa seju. Palaidis vaļā trosi, viņš veikli attaisīja sprādzi un izrāva Milu laupītājiem no nagiem, tad sagrāba Ricku un, pacēlis viņu kā gruzlti, pārsvieda pāri bortam. Laupītāju vadonis iekliedzās un, ar roku mēģinot sataustīt vējagrābšļa virves, pazuda mākonī.
— Atvainojiet, jaunkundz, — pagriezies pret Milu, teica Čārlzs l inlejs, — bet nevaru atļaut jums atstāt dirižabli, nepārliecinājies, vai jums patiešām ir vējagrābslis.
Izmirkusī un pārbijusies meitene aiz bailēm klabināja zobus, l>et, izdzirdot tādu runu, vāri pasmaidīja un pateicībā paspieda roku savam glābējam.
Pēc stundas, kad laupītāji tika pārcelti uz "Kruķi", sasieti ar virvēm un satupināti kajītēs, Finlejs aizgāja uz nomaļāku stūri, no kabatas izņēma "pūdernīcu” un, pielicis to pie lūpām, raportēja:
— Darbs veikts, kontakts ir.
Vaigu atbalstīdams dūrē, legāts Antans Sudrabs skatījās caur karietes logu uz pielijušo Viļņu un domās mēģināja salikt nozieguma mozaīkas fragmentus. Viņa skatiens pievērsās ar krāsu notrieptai ■.ienai. Lietus bija uzrakstu padarījis nesalasāmu, bet Sudrabam tāpēc vieglāk nepalika. Pilsētā jau kādu laiku siroja ķēpaušu banda, kas ar revolucionāriem un vardarbību rosinošiem uzrakstiem apķēpāja galvenās Viļņas ēkas. Par pilsētas tīrību atbildīgā atkritumu izvedēja Stefana Malahovska viri šos ķēpājumus nevarēja vien beigt tīrīt.
Kariete apstājās. Sudrabs nopūtās un pēc neilga brīža saviebies K?soļoja rātsnamā.
Šeit viņu nepacietīgi jau gaidīja Viļņas birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus.
— Sudrab, metiet pie malas citus darbus un pēc iespējas ātrāk noskaidrojiet, kas noslepkavoja to neatpazīto nabadziņu, — kratīdams smalko bārdiņu, bez ievadrunām teica birģermeistars. — Vai jūs saprotat, kas būs, ja "Taisnība" ari turpmāk tenkos par to, ka pilsētā, kuru tūlīt apmeklēs ievērojamākie cilvēki, gaišā dienas laikā i ilvēkiem tiek pārgrieztas rīkles, pie velna!
Legāts Antans Sudrabs nemetās skaidrot, ka slepkavība nemaz netika veikta gaišā dienas laikā, bet tikai pamāja ar galvu.
— Bet ķēpauši? Ko darīt ar viņiem?
Venslauskis-Venskus pat sasita rokas.
— Aizmirstiet tos ķēpaušus! Kuru tagad interesē tie daži neģēļi? Uz Viļņu atbrauks kroņprinči, ministri, lordi, ģenerāļi, vai saprotat? Bet pie mums — līķi ar pārgrieztām rīklēm.
Sudrabs jau pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet atvērās kabineta durvis, un durvīs izdīga aizelsies leģiona jaunākais seržants.
— Kas šeit par… — birģermeistars saniknojās, bet jaunākais seržants nostājās pamatstājā un raportēja:
— Viļņai tuvojas trīs dirižabļi. Viens ir pasažieru "Ikars”, otrs — britu "Svētā Jura zvaigzne”. Trešais pieder gūstā saņemtiem gaisa pirātiem.
Pēc dažām minūtēm birģermeistars un Viļņas legāts jau aizdiedza pa rātsnama kāpnēm lejup, izskrēja uz ielas, salēca karietēs un aizdārdēja uz Viščigavas gaisa kuģu ostu.
Trīs dirižabļi nesteigdamies tuvojās Viļņai. “Ikars” lidoja pirmais, nedaudz atpaliekot, tam sekoja "Svētā Jura zvaigzne", bei viņiem aiz muguras vilkās “Kruķis". Tā komanda tagad tupēja ieslēgta kajītēs, bet pie vadīšanas roktura stāvēja otrais “Zvaigznes" stūrmanis.
Jaunumi par pirātu uzbrukumu “Ikaram" sasniedza Viļņu un sāka izplatīties tik strauji kā meža ugunsgrēks. Neskatoties uz lietu, ielās izskrēja cilvēki un, atgāzuši galvas, skatījās uz gaisa kuģu karavānu, kas tagad karājās gaisā virs Zaļā tilta, gaidot Navigatoru torņa norādes. Tas atbildēja ar daudzkrāsainu staru kūli, un visi trīs dirižabļi sakustējās Viščigavas gaisa kuģu ostas virzienā.
“Ikaram" gatavojoties nolaisties, tā pasažieri tradicionāli saspiedās uz atklātā klāja. Starp viņiem vīdēja arī sarkanas britu uniformas — kapteinis Mabrijs ļāva dažiem savējiem palikt uz "Ikara“, Čārlzs Finlejs arī atradās šeit. Viņš bija ataicinājis Edvardu O’Braitn, kuru iepazīstināja ar Milu. Tagad abi puiši kā goda sardze stāvēja meitenei sānos.
Mila aizdomājusies lūkojās uz savu un tajā pat laikā tik svešo pilsētu, kas pletās lejā. Viņa lieliski atcerējās tēvoča Nikodēma Tvari lauska mājas, viņa laboratoriju pagrabā un mežrozīšu aromātu, kas Izplatījās pagalmā, bet pati Viļņa, tās ielas un pagalmi atmiņā bija palikuši kā vāras ēnas.
Edvards O’Braits Viļņu bija apmeklējis tikai reizi. Toreiz viņu, vēl pavisam maziņu, šeit dzīvojošie vecvecāki aizveda uz lielo Kazimira gadatirgu. Salda un cukurota baranka un cilvēki, kas nemitīgi kāpa Uz kājām, bija tas, kas iespiedies atmiņā.