Čārlzs Finlejs ari skatījās lejup, bet no skatieniem, kurus viņš uzmanīgi veltīja Milai, viegli varēji noprast, ka viņam galvā nav pilsētas panorāma. Pārtvērusi vīrieša skatienu, apjukusi Mila mīlīgi pasmaidīja.
Viļņas Visčigavas gaisa kuģu osta nebija tik iespaidīga kā Krakovas. Reiz šeit atradās hipodroms, tāpēc dirižabļi tagad nolaidās cenl ralajā laukumā. Tribīnes, kas to ieskāva, tika nojauktas, to vietā tika uzcelta muita un pasu kontroles punkts, paliela uzgaidāmā zāle ar bufeti. Tika uzbūvēts ari viensliežu dzelzceļš, kas bija domāts kravas pārvadāšanai. Tas savienoja Viščigavu ar Šnipišķēm un Tvaikpilsētu. Nedaudz tālāk atradās lieli gaisa kuģu angāri.
Šajā ostā nolaidās pasažieru dirižabļi, kas ieradās no Krakovas, I 'rāgas un Rēveles, tāpat ari tie, kas lidoja retāk, — no Kaunas, Kara|<lučiem, Berlīnes un Sanktpēterburgas. Kad pasažieri devās laukā no gaisa kuģu ostas, viņus sagaidīja milzīga dzelzs skulptūra — dzelzs vilks, kas pavērsis purnu pret debesīm, Mehāniķu ģildes dāvana pilsētai. Vilks pat kalpoja kā pulkstenis — katru stundu viņa purns pavērās, un atskanēja drūms kauciens. Taču tas kauciens uzdzina šermuļus apkārtējiem, un viņi neizturējuši vērsās pie Gara padomnieka Masaļska, lai viņš liktu neliešiem mehāniķiem vilku apklusināt.
Kādreiz Viļņas iedzīvotājiem ļoti patika vērot, kā lejup laižas un %
paceļas dirižabļi, tā bija iecienīta izklaide. Ģimenes, nesdamas piknika grozus, uz šejieni brauca ar tvaika tramvaju. Tās izkāpa priekšpēdējā pieturā un iekārtojās kaut kur zālē uz pakalna, no kuras Vis(■'igavas ostu varēja redzēt kā uz delnas. Bet pēc laika jaunuma
burvestība nobālēja, un tagad tikai dažs labs ziņkārīgais brauca uz šejieni patīksmināties par debess vaļiem.
Taču šodien uz pakalna bija sapulcējies ļaužu pūlis. Un ari pašai ostai apkārt grūstījās simtiem ziņkārīgo, kas gribēja ar savām acīm redzēt gaisa pirātu kuģi un britu militāro korveti, kas bija to saņēmusi gūstā. Ostas uzgaidāmajā telpā un laukā kārtību uzraudzīja leģionāru pulks. Tika izveidoti divi koridori. Pa vienu bija jādodas pirātiem, pēc kuriem bija noilgojies Slušķu cietums, bet pa otru "Ikara” pasažieriem un "Zvaigznes” komandai. Viņus apsveikt paspēja ierasties gandrīz visi Viļņas padomnieki ar birģermeistaru Venslauski-Vensku priekšgalā. Pūļa priekšā ar augsti paceltām zibspuldzēm grūstījās fotogrāfi un žurnālisti, pasažieru tuvinieki un citi sagaidītāji.
Nikodēms Tvardauskis stāvēja nedaudz attālāk un, piemiedzis acis, lūkojās apkārt, gaidot nolaižamies "Ikaru”. Viļņas legāts Antans Sudrabs izvēlējās vietu starp abiem koridoriem un tagad deva komandas diviem seržantiem, ik pa reizei uzmetot drūmu skatienu uz fotogrāfu zibspuldzēm.
— Ieslodzītos — droškās un pa taisno uz Slušķiem, — viņš deva norādījumu. — Spalvasgrauzējus nelaist ne tuvumā. īpaši "Taisnības” žurkas. Lai iztaujā tos sarkansvārčus varoņus. — Un nospļāvās, jo britu kareivji viņā neizraisīja pārlieku lielas simpātijas.
Pirmais nolaidās “Ikars". Dirižablis palika karājamies starp diviem ļoti resniem stabiem. Uz platformas gaidīja ostas strādnieki, kuri satvēra viņiem pasviestās troses un veikli kā žonglieri piestiprināja tās pie lieliem āķiem. “Ikara” pasažieri šo darbību pavadīja ar aplausiem. Pie pasažieru gondolas tika piestumta plata platforma. Atverot uz borta ierīkotos vārtiņus, paši nepacietīgākie pasažieri metās caur tiem uz platformas, kura, stenēdama no svara, pa stabu lēnītēm noslīdēja lejup.
Kamēr pasažieri sastājās rindā pie pasu kontroles posteņa un muitas, ostas nomalē nolaidās “Svētā Jura zvaigzne" un “Kruķis".
Pēc legāta komandas viņa leģionāri ielenca no “Kruķa” izvestos pirātus, un tie žigli tika sabāzti restotā karietē, lai tiktu nogādāti Slušķu pilī.
Ieraugot “Zvaigznes" kapteini Miltonu Mabriju un viņa kareiv111:Viļņas birģermeistars Venslauskis-Venskus izrieza krūtis.
— Laipni lūdzam Viļņā, godātie karavīri! — viņš angliski apli veica britus. Viņš gatavojās angliski teikt visu runu, bet apdomīgie padomnieku atrunāja, jo birģermeistara angļu valodas zināšanas liija ļoti vājas. Tāpēc Venslauskis-Venskus tālāk runāja lietuviski, bet Makus stāvošais Naudas padomnieks Gerhards fon Ots iztulkoja:
Mēs esam ļoti pateicīgi, ka nonācāt īstajā vietā un īstajā laikā. Tnpēc ļaujiet jums pasniegt simbolisku dāvanu — pilsētas atslēgu.
Padomnieki mēģināja pārliecināt birģermeistaru atteikties arī no šī nodoma, bet Venslauskis-Venskus iespītējies turējās pie sava. Viņš zināja, ka bez atslēgas pirmajās laikraksta lapaspusēs nekādi nenonāks. Tāpēc birģermeistars pasniedza Mabrijam lielu atslēgu un pagriezās pret fotogrāfiem.
— Mums tas ir liels gods, birģermeistara kungs. — Britu kareivis bija gājis caur uguni un ūdeni, tāpēc izbrīnu neizrādīja. — "Svētā Jura zvaigzne" ieradās sargāt jūsu lielisko pilsētu, un varat būt mierini — kamēr vien mēs esam debesīs, nekādi pirāti neuzdrošināsies l uvoties Alianses dirižabļiem.
Kad Gerhards fon Ots iztulkoja Mabrija vārdus, pūlis sāka aplaudēt.
Viļņas legāts Sudrabs arī piedalījās ceremonijā, bet tikai paspieda kapteinim Mabrijam roku un atvainojies aizsteidzās pie sargu apsargātajām karietēm, kurās sēdēja laupītāji.
Mila, Čārlzs Finlejs un Edvards O’Braits vieni no pirmajiem izgāja pasu kontroli, jo pasažieri pieklājīgi palaida pa priekšu britu karavīrus un meiteni. Viņa izgāja no uzgaidāmās zāles un palūkojās apkārt, starp sagaidītājiem un zinātkārajiem meklēdama pazīstamas sejas. Pamanījusi Tvardauski, kas gaidīja iesāņus, viņa teciņiem devās tam klāt.
— Tēvoci Nikodēm! —fc viņa iesaucās un apķērās viņam ap kaklu.
— Mierīgāk, mierīgāk, meitenīt, man vairs nav trīsdesmit, bet tev vairs nav seši, — iesmējās Nikodēms. — Nomierinies, citādi vēl salauzīsi manus vecos kaulus.
Mila nobučoja Nikodēmu uz abiem vaigiem.
— Tēvoci, beidziet, jūs galīgi neesat mainījies.
— Toties tu esi ļoti mainījusies, — Tvardauskis priecīgi atcirta.
— Un, kā skatos, neesi ieradusies viena.
Meitene pagriezās pret Čārlzu Finleju un Edvardu O'Braitu, kas atsteidzās iepakaļus.
— Tēvoci, iepazīstieties, tas ir Čārlzs, — viņa iepazīstināja.
— Viņš mani izglāba no pirātiem! Bet tas ir Edvards. Starp citu, viņš ir lietuvietis, no Kaunas. Viņi abi ir "Zvaigznes" kapteiņa adjunkti.
Puiši pieklājīgi pamāja.
— Taisnību sakot, ir viena problēma, — angliski ierunājās O’Braits, — es nerunāju lietuviski.
— Toties es tūlīt lieliski parunāšu. Es jau iemācījos “labas dienas”, — Čārlzs iejaucās sarunā un plaši pasmaidīja.
Tvardauskis palaida Milu no apskāvieniem un piegāja klāt pie puišiem.
— Milas draugi ir arī mani draugi, — viņš angliski noteica, ilgi kratīdams puišu rokas. Kad viņš tās atlaida, viņa lūpās parādījās noslēpumains smaids.
— Nu, mums laiks doties, — O'Braits sakustējās. — Kareivju pienākums ir būt blakus savam kapteinim, turklāt jūsu drošības dienestiem droši vien mums būs daudz jautājumu.
— Ne tikai viņiem, bet arī žurnālistiem, — Čārlzs atkal iejaucās un iesmējās. — Edvard, neaizmirsti, ka kapteinis Mabrijs izvairās no preses kā velns no krusta. Tātad mēli kulstīt nāksies tev, lietuvieti.
— Vai mēs vēl tiksimies? — Mila atģidās. Viņa pagriezās pret Tvardauski. — Tēvoci Nikodēm…