— Uzaicinām jūs abus uz pusdienām,— meitenes mājienu uzreiz saprata Tvardauskis. — Vai jūs varētu ierasties pie mums parīt ?
Puiši apmierināti pamāja. Tvardauskis pateica adresi, tad abi atsveicinājās un aizsteidzās tur, kur zibsnīja zibspuldzes un klaigāja satrauktas balsis.
Nikodēms apkampa Milas plecus un aizveda līdz savai karietei, kur viņus jau gaidīja Jons Basanavičs, kas bija veicis savu padomnieka pienākumu un apsveicis britu kapteini. Tagad viņš vēroja, kii nesēji krauj uz jumta meitenes čemodānus.
— Mila, kad es tevi redzu, diena liekas gaišāka, — viņš mīļi pateica, apkampdams meiteni.
— Bet jūsu bārda, tēvoci Jon, uzaugusi vēl garāka. Vai tad Viļņā vairs nav neviena friziera? — viņa iesmējās.
Basanavičs iesēdināja Milu karietē, tad pagriezās pret Tvari lauski.
— Nu? — viņš klusi pajautāja. — Ir?
— Un kā vēl, — no smaida Tvardauska lūpās nepalika ne vēsts.
Ir. Tikai padomā, viņš pat ir lietuvietis. Un pielīmējās kā lapa.
— Tu Milai teici? — pajautāja Basanavičs.
— Nē. Un pagaidām neteikšu. Kamēr nebūšu pilnīgi pārliecinājies, ka viņš ir atdzīvinātāju aģents.
Basanavičs piekrītoši pamāja un paspieda draugam elkoni.
Kad laupītāji ar karietēm tika nogādāti uz Slušķiem ilgā un nepatīkamā atpūtā, britu komanda aizceļoja uz "Bristoli", bet pūlis Izklīda, Viļņas legāts Antans Sudrabs pagriezās pie savas karietes, Ko apsargāja garlaikots seržants un kas bija novietota nedaudz tālāk no gaisa kuģu ostas pie nelielas nogāzes. Legāts jau grasījās ielēkt karietē, bet pēkšņi viņa acis apžilbināja magnija zibspuldze.
— “Viļņas Taisnība”, žurnālists Petrs Koršuns, legāt, — vārdus kā zirņus sāka bērt jauns vīrietis melniem izspūrušiem matiem un nepieklājīgi lielu Ādama ābolu pazodē. — Kā norisinās nežēlīgās slepkavības izmeklēšana?
— Izmeklēšana notiek, — sausi atteica Sudrabs. — Vairāk man nav, ko piebilst.
Žurnālists pastiepās uz pirkstu galiem, jo bija gandrīz uz pusi īsāks par legātu, un izšāva:
— Pēc “Taisnības" ziņām, izmeklēšana nonākusi strupceļā. Aizdomās turamo jums nav, upura vārdu nezināt. Un vispār jūs neko nedarāt.
b
— Es visu jau esmu pateicis, — Sudrabs caur zobiem izgrūda.
— Tas nozīmē, ka pilsētā siro slepkava-maniaks, bet leģionāri ir bezspēcīgi? — Koršuns sprauslādams cirta pretī. — Jums nav, ko teikt, ko?
— Jūsu laikrakstam man nav ko teikt, — atšāva legāts.
— Vai tas nozīmē, ka jūs baidāties no brīvā “Taisnības" vārda?
Sudrabs saviebās.
— No taisnības es nebaidos. Bet ar jūsu “Taisnību” es slauku dibenu, — viņš atšāva nesavaldījies, un tieši tobrīd viņu atkal apžilbināja magnija zibspuldze.
— Kāpēc jūs tā nervozējat, legāt? — apmierināti zobus atņirdza Koršuns un piemiedza ar aci fotogrāfam — kalsnam garaudzim ar bālu seju.
— Varbūt jums nepieciešama palīdzība? — pie Sudraba pienāca klāt seržants, un abi viri zīmīgi saskatījās.
Viļņas legāts, minūtīti klusēdams, vēroja “Viļņas Taisnības” žurnālistu. Koršunam palika neērti, bet fotogrāfs, sajutis kaut ko nelāgu, ar gaisā paceltu magnija zibspuldzi atpakaļgaitā sāka klusiņām iet projām.
Pēkšņi Sudrabs pieskrēja pie fotogrāfa un izsita viņam no rokām fotoaparātu. Seržants piesteidzās klāt un veikli saķēra četrstūraino kasti, bet legāts tobrīd paņēma aiz krāgas žurnālistu Koršunu, pacēla viņu kā kaķīti un pēc trīs soļiem nonāca pie paaugstas nogāzes, kuras apakšā vīdēja sekls, mauriem apaudzis dīķītis. Pēc acumirkļa Koršuna kājas jau šūpojās gaisā virs nogāzes, kas bija noaugusi ar usnēm un nātrēm.
— Palīgā! Brīvu vārdu žņaudz nost! Laidiet vaļā! — pārbīl) iekviecās žurnālists.
— Ja jau tu tā lūdz… — Sudrabs noteica un palaida žurnālistu vaļā.
“Taisnības” ziņotājs kūleņiem noripoja pa nogāzi lejā un noplunkšķēja zaļganajā ūdenī. Viņam pa pēdām ūdenī ielēca arī fotografējošā kaste.
Sudrabs pagriezās pret seržantu. Viņš plaši atņirdza zobus.
— Taisnības meklētājs samircis, — viņš noteica. — Nākamreiz lai dodas uz citu adresi.
— Šim suņubaram savādāk nepaskaidrosi, — Sudrabs atbildēja un pēkšņi sarauca uzacis. “Citu adresi? Nu, protams! Adrese — lūk, kas noveda strupceļā,” viņam pieleca.
— Kas par lietu, legāt? — ievērojis pārmaiņas komandiera sejā, Jlorūpējās seržants.
— Uz neīsto adresi, — nomurmināja Sudrabs. — Kurš muļķis gan teiks lunkaiņiem vai nakts kučierim savu īsto adresi? Resnītis l'olikss nebrauca uz savām mājām, tāpēc arī mūsējie neatrada nekodu Fēliksu, — viņš pusbalsī noteica un ieskatījās seržantam sejā.
Lūk, kas… Nosūti patruļu uz Tvaikpilsētu, lai apmeklē visas pie Im 'pnamu logiem sēdošās tantiņas, lai apjautā visus īrniekus un noik.iidro, vai kāds nav redzējis īsa auguma resnu vīreli, vārdā Fēlikss. Varu derēt, ka viņam kaut kur tur ir meitene, pie viņas arī no«lopās.
— Tiks darīts, legāt, — Seržants, uzreiz visu sapratis, raportēja.
Apmākušos dienu nomainīja vakars. Viļņas iedzīvotāji steidzās m ijās un purināja slapjos parasoļus, kāpjot iekšā tvaika tramvajos. Ielās sāka iedegties gāzes laternas, ko ielenca caurspīdīgs lietus lāšu plīvurs.
Legāts Sudrabs sēdēja savā darba kabinetā un lasīja pirmos izmeklēšanas protokolus. Stepa Rickus laupītāji, šķiet, tikai tagad saprata, ar ko viņiem var beigties uzbrukums Alianses dirižablim, i.lpēc Slušķu cellēs viņi dziedāja kā uzvelkami kanārijputniņi. Prol.uns, visā tika vainots barvedis Rickus, kuru no “Kruķa" izspēra britu kareivis Čārlzs Finlejs. Laupītāji apgalvoja, ka Rickus izkrita ar vējagrābsli, tāpēc varbūt paspēja to izlaist un droši nolaidās uz zemes. Vai arī, kas ir ļoti ticams, tika saplacināts kā pankūka. Taču no• K.iidrot taisnību neizdosies, jo uzbrukums “Ikaram” notika netālu no Trakiem, bet tā jau ir Krievijas impērijas teritorija. Alianses spēki tur nebija vēlami.
Legāta uzmanību saistīja kāda interesanta lieta, kuru centīgs izmeklētājs pat būtu pasvītrojis ar sarkanu zīmuli, — gūstā saņemlie apgalvoja, ka ne jau pats Rickus izdomāja uzbrukt "Ikaram", bet viņu lūdza kāds pasūtītājs. Daži vīri apliecināja, ka redzējuši šo nlvēku, kas ar Ricku izgājis no kroga, — gara auguma plikpauri melnā uzvalkā. Izmeklētājs pierakstīja: "Bandīts, kas priekšā stādījās kā mediķis Zaremba, drebošām rokām palūdza opija dozi, un,
to saņemot, pat apsiekalojās un izstāstīja visu taisnību. Pēc viņa teiktā, plikpauris lūdza uzbrukt tieši "Ikaram", tieši pie Trakiem, un lika nolaupīt konkrētu cilvēku." Kas Rickum bija jānolaupa, laupītājs Zaremba nezināja (izmeklētājs rakstīja, viņam ticēdams).
Sudrabs piecēlās kājās, paberzēja sāpošo galvu un iegarenā glāzē ielēja medus uzlējumu dzintara krāsā, ierastas zāles šādos gadījumos. Tad viņš aizgāja pie loga un palūkojās uz krēslā grimstošo Nēri.
Pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Ienāciet, — nepagriezdamies noteica legāts.
— Legāt, piejums ciemiņš, — durvīs raportēja uzraugs.
Sudrabs pārsteigts pagriezās. Uz Slušķu pili cilvēki parasti tika
atvesti, reizēm neatlaidīgi izsaukti, bet ļoti reti viņi atnāca labprātīgi un neaicināti.
— Vai aicināt iekšā? — pajautāja uzraugs.
— Nē, es aiziešu uz pieņemšanas telpu. — Legāts ar vienu malku izdzēra uzlējumu un izgāja no kabineta.