Divi ietekmīgākie Krievijas ekonomikas pīlāri nokāpa pa kāpnēm, kas bija izrotātas ar kolonnām un marmoru, un izgāja no Lielās Ermitāžas, pat nepaskatījušies uz vientuļu figūru, kas gaidīja kāpņu apakšā.
Sūtnis Haims Rivkinds bija pieradis gaidīt. Kārtojot Rotšildu korporācijas lietas un saliekot kopā Alianses “mozaīku”, gaidīt viņam nācās visur — gan Beilerbeji pilī Konstantinopolē, gan Vīnes Balhausa pilī pie Hābsburgu rezidences, gan valsts sekretāra grāfa Grenvila pieņemšanas kabinetā. Viņš bija kluss, nogurušam krauklim līdzīgs cilvēciņš, kas valkāja melnus, neuzkrītošus svārkus ar iežmaugu un divrindu pogām. Viņš sēdēja rāmi, uzmetis kupri, un nepacietīgi gaidīja atbildi — reizēm stundu stundām, reizēm dažas dienas. Lūk, arī tagad Ermitāžā viņš iekārtojās vestibila stūrītī, uz krēsla blakus novietoja melnu katliņu un, piemiedzis acis, ar sajūsmu aplūkoja platās, divpusējās baltā marmora kāpnes, kas bija rotātas ar varenām kolonnām, izgrebtām no sarkana porfīra, jūsmoja par bieziem purpurkrāsas paklājiem, margām, ko kaldinājuši lieliski meistari, un antikvārām statujām, kas bija izvietotas kāpņu augšā un sānos.
Ieraudzījis pa kāpnēm lejā kāpjot finanšu ministru un Ekonomikas departamenta priekšsēdētāju, Haims pacēla galvu, bet nepavisam neapvainojās, kad šie abi pašāvās garām, viņu nemaz neievērodami. Abus krievu finansistus Haims pazina ļoti labi, un
tagad centās atcerēties, kad un cik naudas tika pārskaitīts uz personīgo Reiterna kontu Šveices bankā un cik daudz vēl nāksies pārskaitīt.
Maksājumu patiešām bija daudz, tāpēc rēķinot Haims nedaudz zaudēja laika izjūtu. Sākumā sūtņa galvā virknējās summas par desmit tūkstošiem, vēlāk par simts tūkstošiem, bet pēkšņi atmiņas vingrinājumu pārtrauca sausa ieklepošanās. Haims Rivkinds sarāvās un pacēla acis. Viņam pretī stāvēja valsts sekretārs Soļskis.
— Valsts kanceleja priecājas, ka var jūs informēt par to, ka jūsu lūgums ir atbalstīts, — ātri nobēra Soļskis. — Un reizē izteic nožēlu, ka nevar jūs uzaicināt uz Padomes zāli. Padome un tās priekšsēdētājs ir ļoti aizņemti darbā. — Soļskis pavicināja Rivkinda deguna priekšā papīrīti, kuru turēja rokā. — Mūsu lēmumu apstiprinoši dokumenti jums tiks nodoti vietā, kas īpaši piemērota tik godājamiem viesiem. Adrese ir, lūk, šeit.
Soļskis palaida papīrīti no rokas, un tas plivinādamies nokrita Rivkindam uz svārku stērbeles. Valsts sekretārs veicīgi apgriezās uz papēža un neatsveicinādamies devās savās gaitās.
Haims pavadīja viņu ar skatienu, paņēma papīrīti un nesteigdamies izlasīja adresi. Tad piecēlās kājās, sakārtoja svārkus, uzlika galvā katliņu, pēdējo reizi paskatījās uz greznajām kāpnēm, gar dežūrējošo sardzi izgāja pils laukumā un tikai tad klusi ieķiķinājās. Krievi viņam rādījās vēl smieklīgāki par turkiem un austriešiem.
Haims Rivkinds palūkojās apkārt un pārliecinoši pagriezās pa kreisi. Viņam piemita unikāla redzes atmiņa. Viņam pietika pusstundu rūpīgi izstudēt nepazīstamas pilsētas karti, lai, ierodoties šajā pilsētā, viņš justos kā mājās. Tagad, savilcies čokurā no skarba vēja, kas pūta no 'Ņevas puses, viņš pagriezās gar Pils krastmalu, Troicka tilta virzienā. Sūtņa mērķis bija celtne, kas atradās Kronverska un Kamenoostrovas prospektu krustojumā.
Pēc neilga brīža Rivkinds pienāca pie zaļa skvēra, kur vajadzēja slieties Aleksandrova pifij, taču te viņš apstājās kā pienaglots. Pils patiešām te bija. Diezgan grezna, bet, salīdzinot ar pārējām, pavisam miniatūra, virs galvenajam durvīm karājās uzraksts "Kopīgās lietošanas villa", citiem vārdiem sakot — publiskā tualete.
Atguvies Haims rīkojās tieši kā Ermitāžā: iegāja mazā priekštelpā, palūkojās apkārt un apsēdās stūrītī uz cieta krēsla. Apkārtējās smakas nebija no patīkamajām, šurpu turpu skraidīja hūtēs tērpušies vīri, taču sūtnis nepievērsa tiem uzmanību. Šajā ēkā līdz šim viņš nebija bijis, bet tagad atcerējās baumas, kas bija dzirdētas par šo pili. .
Pirms dažiem gadiem Pēterburgas augstākās aprindas aiz smiekliem plīsa vai pušu, apspriežot pirmās ģildes tirgoņa Aleksandrova, neparasti bagāta cilvēka, kuram Pēterburgā piederēja arī izpriecu nami, mīlestības romānu. Aleksandrovs līdz ausīm iemīlējās baronesē Gončarovā un apbēra viņu ar naudu. Baronese labprāt pieņēma dāvanas, bet mīlas pārņemtajam tirgonim atļāva tikai rociņu noskūpstīt. Aleksandrovs ilgi aplidoja pievilcīgo sievieti, bet galu galā viņa pacietība beidzās, un viņš piespieda dāmu pie sienas — pieprasīja veltīt īpašu uzmanību savai personai. Gončarova uz to atšāva: "Tu esi mužiks, bet es esmu baronese. Roku noskūpstīt man vari, bet ne vairāk." Dusmu pārņemtais tirgonis Aleksandrovs solījās atriebties untumainajai kundzei. Pēc neilga laika zem baroneses pils logiem izdīga skaista miniatūra pils ar tornīšiem un ar kokgriezumiem rotātiem jumtiņiem, kas bija vienkārši izspļauta kopija Gončarovas vasaras villai, kurā baronese ielaida tikai dižciltīgākos viesus. Šajā miniatūras pilī Aleksandrovs ierīkoja publisko tualeti, kuru nosauca par “kopīgās lietošanas villu”. Līdz sirds dziļumiem aizvainotā baronese pārcēlās uz citu pili, bet, tirgonim pacenšoties, arī tur uzradās tieši tāda pati “villa”. Gončarova pārcēlās trešo reizi, taču Aleksandrovs nerimās — uzcēla trešo ateju. Ar ko beidzās šis stāsts, Haims nezināja, bet tagad saprata, ka par Aleksandrova pilīm sauc tās trīs publiskās tualetes Pēterburgā. Uz vienu no tām sekretārs Soļskis bija nosūtījis viņu, Rotšildu sūtni.
Gaidīt nācās ilgi. Kad Aleksandra villā žandarma pavadībā ieklidzināja kolēģijas reģistrators (zemākā ranga pārvaldnieks valsts kancelejā), aiz logiem jau metās vakara krēsla. Reģistrators pienāca pie Rotšildu sūtņa, bet sasveicināties neuzskatīja par vajadzīgu. Haims Rivkinds arī nesteidzās celties kājās.
— Fui, nu gan esat izvēlējies vietiņu, kundziņ, — pavīpsnāja re-
ftist rators, atraisīdams biezās mapes aukliņas. Viņš piemiedza ar aci ; žandarmam, un abi vīrieši skaļi iesmējās. — Bet cienītais laikam pieradis, — piemetināja. — Smaržo pēc mājām, tā teikt.
Rivkinds tik tikko manāmi pasmaidīja.
— Pecunia non olet, — viņš klusi noteica.
Reģistrators saviebās.
— Ko? — Viņš pasniedza sūtnim mapi ar dokumentiem. — Lūk, ņemiet! Parakstieties, ka saņēmāt, un uzlieciet zīmogu!
Haims paņēma lapas un nesteigdamies sāka lasīt, velkot ar pirksi u, pārbaudīja katru vārdu, katru rindiņu, pielicis pie acīm, pētīja katru parakstu un zīmogu.
— Ei, kungs, vai varētu ātrāk? — reģistrators nenocietās.
- Tomēr smird.
Taču Haims, šķiet, krievu nesadzirdēja. Tikai tad, kad pārliecinājās, ka viss uzrakstīts pareizi un visi paraksti savās vietās, viņš no azotes izvilka kastīti ar zīmogu, iepūta tajā un nesteidzoties sāka uzlikt Rotšildu zīmogu — dūrē sažņaugtas piecas bultas uz sarkana vairoga. Beidzis darbu, viņš atkal paslēpa zīmogu azotē, tikai tad piecēlās kājās, atdeva krievam atpakaļ līgumus, sev atstādams to kopijas.
— Pecunia non olet, — viņš atkārtoja. — Nauda nesmird. Tā teica Romas imperators Vespasiāns. Tas, kurš aplika ar nodokli Romas publiskās tualetes, — viņš piemetināja smaidot, pagriezās un, atstājis krievus bolāmies, izgāja no Aleksandrova pils.
Rivkinds bija apmeties iebraucamajā namā "Ziemeļblāzma”, kas atradās turpat netālu, pie Mazās Ņevkas, tikai vajadzēja iziet cauri Aleksandrova parkam. Laukā jau bija nakts, parks izskatījās tukšs un neomulīgs, bet sūtnis, nešaubīdamies un nelūkodamies apkārt, aizgāja pa grantēto taciņu.