Leibs Volinskis izkāpa no divplākšņa un uzreiz sarāvās, jo viņu pārpūta skaudrs vējš. Viņš saprata, ka stāv kilometra augstumā, bet varbūt pat vēl augstāk, augšā uz kupola, tāpēc tikai ar lielu gribasspēku, ķermenim trīcot, viņš spēra pirmo soli.
Viesi sagaidīja matrozis Krievijas militārās gaisa flotes uniformā, bet mazā “Vitjaz" pilots svilpodams sāka gatavoties lidojumam atpakaļ.
Matroža pavadībā Volinskis iesoļoja zemā un tumšā angārā. Gar vieniem angāra sāniem, gaisa kuģa ārpusē, slējās hidrauliskais pacēlājs, kura visas sienas, griesti un grīda sastāvēja no restēm. Matrozis pamudināja viesi iet iekšā pacēlājā, tad iegāja pats un aizvēra dzelzs restes. Iemukdams pacēlājā, kas atgādināja krātiņu, un, caur
restēm vērodams tumšo debess bezdibeni, Leibs gandrīz zaudēja samaņu. Viņš iespiedās stūrīti, lūgdamies, lai šis murgs pēc iespējas ātrāk beigtos.
Matrozis zobgalīgi skatījās uz trīcošo cilvēciņu, kaut ko nomurmināja krieviski un nospieda rokturi. Pacēlājs sāka lēnām laisties zemē. No kupola augšas izšāvās karstums, no sāniem atskanēja propelleru dūkoņa, ap kājām sāka locīties tvaika audekli. Beidzot pacēlājs džerkstēdams apstājās, matrozis pastUma restes, un Volinskis atviegloti uzelpoja. Juzdams, kā aukstie sviedri, kas bija pārklājuši visu ķermeni, pamazām nožūst, viņš iesoļoja “Iļjā MuromietI".
Garais un šaurais gaitenis bija apgaismots ar “salamandras mēlīti”, Alianses alķīmiķu izgudrojumu, — stikla trauciņu, kas izstaroja blāvi zaļu gaismu, jo atklāta liesma dirižabļos bija aizliegta. Abās gaiteņa pusēs atradās durvis, visticamāk, kajītes un noliktavas telpas. Gaiteņa galā bija durvis, caur kuras spraugām izplatījās spilgtāka gaisma. Matrozis atvēra durvis un pamāja viesim, lai ienāk, bet pats palika gaiteni.
Telpa, kurā iegāja Volinskis, visticamāk, bija ēdamistaba un kopīgu tikšanos istaba. Tagad tā bija tukša, tikai vientuļa figūra stāvēja aizgriezusies pret lielu un apaļu iluminatoru. Izdzirdot noklaudzam durvis, figūra pagriezās.
— Lūk, ari jūs! —viesi priecīgi uzrunāja Aleksandrs Ignatjevičs Goļicins, īstais Krievijas valsts padomnieks, kas bija atbildīgs par Ziemeļrietumu zemju postu — Alianses brlvpilsētām. — Ceru, ka ceļojums pārāk nenogurdināja?
Goļicins bija jauns vīrietis, kuram bija nedaudz virs trīsdesmit. Cilvēku, kas pirmo reizi ar viņu satikās, izsita no sliedēm tas, ka Krievijas impērijā viņš pildīja tik augstus pienākumus. “Droši vien pienapuika izvirzījās caur pazīšanos," vairums domāja. Un ļoti maldījās. Goļicins bija saprātīgs, enerģisks, dažādu ideju pārņemts un ar visu sirdi atdevies Makjavelli tēzei "Mērķis attaisno līdzekļus". Skaists brūnēts ar zibošām acīm būtu varējis veiksmīgi kāpt pa karjeras kāpnēm Sanktpēterburgā un lauzt dižciltīgo dāmu sirdis, bet Aleksandrs ilgojās pēc darbības, viņam gribējās būt lielo atklājumu centrā un sajust progresa pulsu. Romantiķis un patriots Goļicins
V_
sirsnīgi ticēja, ka lielajai Krievijai ir jāstāv jaunās dzimstošās pasaules priekšgalā.
Leibs uzreiz saprata, ka viņam ir darīšana ar augstu personu, kaut arī ar Goļicinu aci pret aci viņš satikās pirmo reizi. Parasti uzdevumus un naudu deva zemāka ranga rezidenti vai vienkārši starpnieki.
— Ceļojums bija negaidīts, jūsu labdzimtība, — lakoniski atbildēja "Taisnības” redaktors, kas jau no skolas laikiem bija iekalis galvā, kā jāuzrunā attiecīgi cilvēki.
Pēc šādas patīkamas uzrunas Goļicins apmierināti pagrozīja galvu.
— Protams, "lija Muromietis" reti parādās šajās vietās. Bet pašlaik norisinās manevri, tāpēc padomāju: jums, preses pārstāvim, būtu interesanti iepazīties ar jaunajiem Krievijas aviācijas sasniegumiem.
— Manevri? — Leibs izbrīnījās.
— Jā, — Goļicins pamāja. — Kas tad ir? Šeit taču ir Krievijas teritorija. Nebaidieties, jūsu Viļņu mēs nebombardēsim, — viņš iesmējās. — Bet brīvajai presei, kuru mēs ļoti cienām, viesošanās pie mums varētu šķist ļoti interesanta. Esiet tik laipni! — Goļicins smaidīdams pamāja uz galdiņu kajītes stūrī.
Uz galdiņa stāvēja spainītis ar ledū iesalušu degvīna pudeli un daži šķīvji ar uzkožamajiem — sarkanajiem un melnajiem ikriem, garšīgi smaržojošu krūtiņu, kas sagriezta caurspīdīgās šķēlītēs, un trauku ar franču gurķīšiem. Goļicins mācēja uzņemt viesus.
Negaidīti no sienas atdalījās ēna, kas pietuvojās. Tas bija stjuarts tumšā uniformā, kuru Volinskis uzreiz nepamanīja.
— Ko kungs vēlēsies? — pajautāja Aleksandrs Ignatjevičs.
— Sarkanos ikrus vai melnos?
— Gan tos, gan tos, — nedroši pateica redaktors un šausmīgi apjuka, bet Goļicins tikai pasmējās.
Viņš iesita ar knipi, uji stjuarts (Volinskis tikai tagad saprata, ka tas ir automatons) ķērās pie darba. Leibam acumirklī priekšā uzradās glāzīte, kas bija līdz malām pilna ar atsaldētu degvīnu, uz dakšiņas daiļi uzsprausts gurķītis un šķīvītis ar sviestmaizītēm. Viņš knapi paspēja nolikt portfelīti.
— Par progresu! — savu glāzīti pacēla Krievijas valsts padomnieks.
Vīri saskandināja un ierāva degvīnu. Stjuarts tūlīt sakustējās un ielēja jaunu porciju.
— Lūk, kāds tas mūsu “Muromietis”, — Goļicins izpleta rokas.
— Tas ir pirmais dirižablis, kas ir spējīgs pārvadāt lidmašīnas. Tam nevajag nekādu lidostu. Pacelties un nolaisties iespējams no jebkuras vietas, attālumi izzūd, un no šī brīža aviācija varēs attīstīties pavisam citādi. Un tas vēl nav viss. — Jauno valsts padomnieku pārņēma iedvesma. — Mūsu “Iļjam” ir lielas bumbu rezerves, tas var pacelties četru piecu kilometru augstumā, bet ložmetēju baterijas jūs laikam redzējāt nolaižoties. Ja, nedod Dievs, izceltos karš, ņemot talkā “liju Muromieti", kaujas gaisā norisinātos jau pavisam citādāk.
“Taisnības” redaktors iepleta muti un pārsteigts pamirkšķināja actiņas. Viņam, protams, nebija ne jausmas, ka Goļicins šo to noklusē. “Muromietis” bija milzīgs, lempīgs, dārgo prometilu rija kā trīs dienas nebarots sivēns. Mēģinot pacelties četru kilometru augstumā, bija nepieciešami pirmās palīdzības skābekļa baloni, jo komanda sāka ģībt nost. Šeit satupinātie mazītiņie “Vitjazi” gandrīz pēc visiem parametriem piekāpās franču un angļu divplākšņiem, bet Tulas ieroču meistaru Degtjarova ložmetēji krietni atpalika no maksimiem vai vikersiem. Impērijas pavēle bija stingra: šeit visam ir jābūt krievu. Taču tādas detaļas žurnālistiem nebija jāzina.
— Vienkārši elpu rauj ciet, — Leibs pateica, steidzīgi norīdams kumosu, kaut gan elpu viņam, visticamāk, aizrāva otrā neparasti gardā degvīna glāzīte, kas aizceļoja uz kuņģi.
— Tieši tā, — apmierināti piekrita Goļicins. — Fotografēt diemžēl nevaru atļaut, bet uzzīmēt varat. Pēc atmiņas. Un rakstot pieminiet: lūk, ir tā un tā, lūk, kāds tas jaunais Krievijas dirižablis, uz tā atrodas divplākšņi un viss pārējais, un drīz sāksies masu ražošana, un tas būs pēdējais vārds mūsdienu aeronautikā. Nu, ne jau man jūs jāmāca, — viņš piemetināja. — Un vēl varat pieminēt, — krievs pacēla rādītājpirkstu, — ka, pirmkārt, šis dirižablis domāts mierīgām ekspedīcijām un zinātniskajiem pētījumiem.
V.
Abi viri pasmējās par izdevušos joku un draudzīgi ierāva trešo glāzīti.
— Bet atgriezīsimies pie mūsu darīšanām, — piedāvāja valsts padomnieks. — Dzirdēju, ka Viļņā notiek interesantas lietas.