— Jā, jūsu labdzimtība, — redaktors atguvās un ar nožēlu nolika uz galda gandrīz pilnu šķīvi. Viņš pacēla portfeli un, to izvilcis, parādīja krievam dažas lapas. — Lūk, kā izskatīsies rītdienas "Taisnības" pirmā lapaspuse.
Viļņas legāts Sudrabs uz fotogrāfijas izskatījās tā, it kā pats būtu slepkava, kas grasās nokaut visus pilsētniekus. "Noslēpumaina slepkavība! Apjukušais legāts pielieto varu pret presi!” — virsraksts bija kliedzošs. Zem tā bija redzams skaisti nofotografēts slapjš Koršuns (atgriezies redakcijā, viņš atkal aplējās ar ūdeni par godu šai lietai).
Goļicins graciozi izvilka no kabatas pensneju — tikai solīduma dēļ, jo viņa acis bija veselas.
— Hm, nav slikti, nav slikti, — viņš novērtēja. — Tikai man šķiet, varbūt, varbūt…
— Sakiet, nekautrējieties, — redaktors sakustējās. — Mēs vēl visu varam izlabot, tikai palūdziet… Kas vajadzīgs?
Goļicina sejā atmirdzēja dvēseles mokas un šaubas.
— Patiešām ne man spriest, jūs esat sava amata pratējs, — viņš apliecināja, — bet varbūt labāk būtu virsrakstā akcentēt nevis to sargu, kuru neviens lāgā nepazīst, bet faktu. Nu, ka slepkavība nav atklāta, ka, visticamāk, uzdarbojies maniaks un jebkurš Viļņas iedzīvotājs var kļūt par nākamo upuri. Pieņemsim, “Pirms galotņu tikšanās pilsētu pārņem šausmas” vai tamlīdzīgi, to jau jūs izdomāsiet labāk.
— Protams, protams, — Leibs visam piekrita. — Lieliska doma, jūsu labdzimtība. Tā patiešām būs daudz interesantāk, pārdosim vairāk avīžu, izdevīgāk garynums, gan…
— Izdevīgāk cilvēkiem, — Goļicins viņu pārtrauca. — Viņiem taču ir tiesības zināt, kas notiek viņu pilsētā, vai ne?
— Tieši tā! — Redaktors negatavojās pretoties tādai acīmredzamai patiesībai. Viņš sabāza papīrus atpakaļ portfelī.
— Mihail Saveljevič, -— krievs manierīgi vērsās pie mākslīgā stjuarta. — Palīdziet mūsu viesim. Paņemiet viņa portfeli. — Tad viņš pavērsās pret redaktoru. — Mani viri parūpēsies, lai no “Iļjas Muromieša" jūs, godātais kungs, aizietu ar ciemakukuli. Nu, vēl pa vienai ceļakājai, tā teikt, — viņš piemetināja.
Nošķindēja glāzītes, bet pēc dažām minūtēm ar sevi ļoti apmierināts 'Taisnības' redaktors atsveicinājās no Goļicina un, nedaudz streipuļodams, izgāja gaiteni, kur viņu gaidīja matrozis, kas viņu bija pavadījis uz šejieni.
Goļicins pagaidīja, kamēr durvis aizvērās, tad ar abām rokām pārbrauca pār seju, it kā noņemdams nost nevēlamu masku.
— Ar kādiem vien draņķiem nenākas strādāt! — viņš nomurmināja un piemetināja treknu krievu vārdiņu, varbūt ari ne pārāk piemērotu valsts padomniekam. Tad piepildīja glāzīti — šodien jau piekto, izdzēra to, atpogāja apkaklīti un devās pie durvīm, aiz kurām atradās īpašiem viesiem domāta kajīte.
Šeit izskatījās pavisam citādi, nekā samērā spartiski ierīkotajā "Muromietl”. Grīdas bija noklātas paklājiem, smaržoja pēc eksotiska vīraka, klusi spēlēja gramofons, lampiņa izstaroja patīkami blāvu gaismu. Taču kajīti visvairāk izrotāja platā gultā guļoša sieviete. Viņa ēda vīnogas un aizdomājusies skatījās caur iluminatoru. Parādoties Goļicinam, dāma kūtri pagrieza galvu, nemaz nesatraukdamās, ka, segai noslīdot, atkailinājās neliela, ideālas formas krūts.
— Pabaroji brīvo presi? — zobgalīgi pajautāja sieviete.
— Ar uzviju, — atbildēja Goļicins, iekārtodamies uz gultas malas un pogādams aproču pogas. — Velns, kā man reizēm viņi krīt uz nerviem, Emīlija!
— Kas — pogas vai žurnālisti? — pajautāja par Emīliju nosauktā sieviete un, nesagaidīdama atbildi, notupās uz ceļgaliem. Sega nokrita, un Goļicins ieraudzīja to, ko neprecētai sievietei varbūt nevajadzētu demonstrēt svešam vīrietim. — Ļauj, es palīdzēšu, — viņa iemurrājās.
Goļicins uzreiz pastiepa pretī rokas, nenovērsdams acis no krēslā bālošā alabastra ķermeņa.
— Ei, ei, jūsu labdzimtība, neaizmirstamies, — aizsmakušā balsi iesmējās Emīlija. — Tas nozīmē, ka žurkas savu darbu izdarīs?
— Jā, — pamāja valsts padomnieks. — “Taisnība" iedegs panikas dzirksteli, bet tā, ka ugunsgrēks izplatīsies visur. Tas puišelis ar saviem anarhistiem, kā viņu tur… nu, tas… ā, Solomons ar bandu ari siro, ķēpā sienas, ka uzrakstus nespējot vien tīrīt, turklāt tagad ķēpauši leģionāriem nav ne prātā. Tā slepkavība mums tā noderēja, it kā mēs paši būtu to pasūtījuši. — Goļicins nopūtās. Varbūt ne gluži tāpēc, ka Holēras kapsētā tik izdevīgi tika noslepkavots kāds nabadziņš, bet tāpēc, ka, tikusi galā ar aproču pogām, Emīlija palīdzēja tikt vaļā no krekla un tagad iebāza slaido rociņu viņa biksēs. — Vēl dažas dienas, un Galotņu tikšanās laikā šī pilsēta kļūs par pulvermucu. Un tad jau, mīļā, par degli kļūsi tu. Un tev vajadzēs ļoti pacensties, ja gribi, lai, oh…
— Pašlaik es vairāk vēlos pacensties šī degllša dēļ, — Emīlija nomurmināja un vairs nerunāja, jo viņas burvīgā mutīte nodarbojās ar citām lietām.
Jaunais valsts padomnieks aizvēra acis, ar pirkstiem iegrima biezajos un melnajos sievietes matos, un ievaidējās aiz labpatikas. Viņš patiešām bija pelnījis nelielu atlīdzību, jo pagaidām taču viss gāja pat labāk, nekā plānots. Nedaudz nemiera radīja tikai tas, ka uz aicinājuma signāliem neatbildēja fileris Skorohodovs, kuram vajadzēja piegādāt apsolītos rasējumus. Varbūt radušās problēmas? Bet kāpēc viņš…
— Velns! — iekliedzās Goļicins un pēkšņi apsēdās, aizmirsis visu baudu. — Pazudis fīleris ar svarīgiem rasējumiem… Neatklāta slepkavība Viļņas Holēras kapsētā… — viņš nomurmināja. — Velns! — viņš skaļi atkārtoja un trekni nolamājās.
Tie, kas biežāk brauca pa Molētu lielceļu, īpaši tirgotāji vai dievticīgie svētceļnieki, kas devās Kalvariju krusta ceļa virzienā, zināja: ja jau gadījies ilgāk aizkavēties Alianses pierobežā, uzķeroties uz nikna krievu muitnieka, kas mēdza izkratīt līdz pēdējai vīlītei, pa tumsu uz Viļņu labāk nesteigties. Molētu lielceļš bija tik tumšs, ka acis varēja izdurt, Nēres kraujas vai drūmais sils bija lielisks patvērums laupītājiem. Šķērsojot robežu, vislabāk bija apstāties “Slomjankas” krogā Verķu kalna piekājē, tieši zem Verķu pils, sātīgi pavakariņot, pārnakšņot un nākamajā rītā ar pirmajiem cīruļiem ierasties Viļņā.
"Slomjanku” bija iecienījuši ari pilsētnieki. Siltos vakaros viņi sasēdās kroga dārzā, reizēm krodzinieks iznesa laukā solus un novietoja tos upes krastmalā, kur Viļņas iedzīvotāji ar baudu malkoja "Lipska” vai “Šopēna” alu, ar acīm pavadīdami garām slīdošās laivas un baržas.
Taču šonakt krogs, uz kuru devās Viļņas legāts Antans Sudrabs, bija tukšs, tajā neatradās ne Viļņas iedzīvotāji, ne tirgotāji, kas meklēja patvērumu, ne rožukroņiem apkārušies svētceļnieki, caur
logiem neplūda laukā gaisma. No pirmā acu skatiena likās, ka "Slomjankā" nav nevienas dzīvas dvēseles.
Legāts izkāpa no diližansa, nepiebraucot pie kroga. Nodauzīja pudeles, kas bija piestiprināta pie pārnēsājamā luktura, kakliņu, tvaiks iešņācās, un lukturis iemirdzējās ar dzeltenu gaismu. Protams. nakfs nepārvērtās par dienu, bet vismaz ceļu zem kājām tagad varēja saskatīt. Seržanti mēģināja pārliecināt vadoni kompānijā paņemt vismaz dažus vīrus, bet Sudrabs iespītējās — Bēdu Roze skaidri lika noprast, ka viņam jānāk vienam. Tiesa, viņam pie viena sāna karājās spēcīga nūja, bet otru sānu sildīja iecienītais un uzticamais amerikāņu “Bisley" kolts.