Nonācis pie kroga, legāts apstājās un paskatījās uz upi, mēģinādams saskatīt kādu uz ūdens tumsnējošu siluetu. Iešņirkstējās grants, un no kroga aizmugures iznira divi jaunekļi. Viņu sejas klāja līdz acīm uzvilkti lakatiņi. Vīri apstājās dažus soļus no legāta un pacēla rokas, parādot, ka nav apbruņojušies.
— Jūs gaida, — dobjā balsī pateica viens vīrs, pamādams uz upes pusi. — Esiet tik laipns un sekojiet līdzi!
Maskās tērpušies vīri jau grasījās nostāties Sudrabam pie sāniem, bet legāts tikai pasmaidīja, pacēla lukturi un ar žestu parādīja, ka ies pēdējais. īsā taciņa aizlocījās līdz pat upes krastam. Šeit viļņos šūpojās laiva. Vīrietis, kas gāja pirmais, iesēdās laivā un paķēra airus. Otrs palika stāvam krastmalā.
— Esiet tik laipns, — viņš nomurmināja. Liekas, ka tādas pieklājības frāzes viņam bija neierastas.
Legāts iesēdās laivā, novietoja lukturi kreisajā malā, lai labā roka būtu brīva. Krastā palikušais nepazīstamais ar kāju pastūma laivu, un airētājs apņēmīgi aizairējās līdz Nēres vidum. Tagad Sudrabs varēja labi saskatīt ūdenī tumsnējošo siluetu. Tā bija neliela barža, kāda tiek izmantota smilšu, akmeņu vai ogļu pārvadāšanai.
Laiva atsitās pret zemo baržas sānu, pie kura bija piestiprināti metāla pakāpieni. Sudrabs ātri nonāca uz baržas. Laivā sēdošais vīrelis atstūmās un pazuda tumsā.
Palicis viens, legāts ieklausījās. Apkārt bija mierīgi, tikai krastmalā čivināja naktsputni, un klusi plunkšķēja tālumā izzūdošās lai
vas airi. Baržu ieskāva nakts, tikai caur aizvērtās kajītes durvju spraugu izlauzās gaismas kūlītis.
Sudrabs piegāja pie durvīm un atvēra tās vaļā.
Kajīti apgaismoja gāzes lampas, bet visi logi bija rūpīgi aizbāzti. Telpas vidū stāvēja neliels galdiņš ar uzkodām un divām kristāla glāzēm. Spainītī dzesējās dažas garkaklainas pudeles. Mīkstā klubkrēslā sēdēja baržas saimnieks, Viļņas pagrīdes pasaules autoritāte Matejs Kreilis, un smaidīja plašu smaidu.
Kreilis bija zema auguma vīrelis ar retu matu rotu un no alus uzpampušu vēderiņu un vairāk līdzinājās proģimnāzijas vēstures vai ģeogrāfijas skolotājam, nevis rūdītam laupītājam. Bet atlika tikai ieraudzīt no lūpām neizzūdošo šķībo smaidiņu, dzelžaini tumšās acis, kas skatījās ar zobgalīgu skatienu, un kļuva skaidrs, ka ar proģimnāziju šim tipam nav nekā kopīga. Viņš varēja noslepkavot jebko, kas nostājās viņam ceļā.
Un vēl viņam bija iespaidīga roka. Ne viens vien cilvēks sāpīgi samaksāja, kļūdīgi nodomādams, ka Kreilis ir Mateja uzvārds. Viņa kreisā roka, kuras galā bija milzīgs āķis, tagad mierīgi atpūtās uz klubkrēsla atzveltnes. Kur un kad laupītājs zaudējis roku, neviens neuzdrošinājās jautāt, bet viņš pats par šo seno gadījumu nekad nerunāja.
— Esi laipni sveicināts uz manas pieticīgās peldošās mājvietas. — Kreilis nepiecēlās, tikai ar āķi pamāja uz otru klubkrēslu.
— Varu piedāvāt vīnu. Balto, sarkano?
— Kam tās špagas un apmetņi? Kam tās melodrāmas? — Sudrabs pasmaidīja, apsēdās krēslā un nekautrēdamies ielēja sev baltvīnu. — Un kam tas kuģis? Gribi teikt, ka visas tavas zāles Bēdu pagrabos šovakar izīrētas dzimšanas dienu svinībām?
Matejs paņēma zvaniņu un to pašķindināja. Pēc acumirkļa barža iegaudojās, neredzami strādnieki pacēla čīkstošu enkuru, un kuģis lēnām sakustējās pa straumi.
— Perpetuum mobile, mūžīgais dzinējs, — Kreilis nobubināja.
— Cilvēkam ir jākustas, savādāk — kas viņš tāds ir? Ķērpjiem apaudzis koks, kuru agrāk vai vēlāk sagrauzīs mizgrauži.
— Dzīves saulrietā esi pievērsies filozofijai, Matej? — dzēlīgi pajautāja legāts. — Negaidīts pavērsiens. Jā, labi, — viņš apmierināts
piemetināja, tikai nebija skaidrs, vai piekrizdams jaunajai Kreiļa sūtībai vai slavēdams baltvīnu.
— Kāda gan tur filozofija ar četrām pabeigtām klasēm. — Kreilim patika uzsvērt, ka viņš ir vāji izglītots. Par Erfurtes universitātes zinātņu doktora diplomu zināja tikai retais. — Nogaršo jūras ķemmītes, nekautrējies, legāt, — viņš mudināja. — Šodien atveda no Rēveles. Par savu algu laikam reti vari atļauties tādu baudījumu.
Sudrabs nekautrēdamies pagaršoja jūras veltes. Alianses leģiona vīriem par godīgumu un uzticību maksāja ļoti dāsni, tāpēc viņš tikai pasmaidīja, izdzirdējis Kreiļa asprātību.
Kreilis iemeta mutē lielu olīvu un ar āķi veikli pagrāba glāzi.
— Dzirdēju, ka no ārvalstīm Viļņā sabrauks daudz kungu, — viņš pateica un noliecies piepildīja abas glāzes. — Tad gan uzplauks bordeļi un krogi. Ne katru dienu no debesim nokrīt tāda nauda.
— Priecāties neliegsim, — vienaldzīgi atteica legāts. — Bet, ja kāds mēģinās aplaupīt vai ja kādam būs vēl ļaunākas domas, sāpīgi sitīsim. Tā ari savējiem pasaki. Un Bēdās šoreiz būs tas pats.
— Kā tikai kas notiek, uzreiz vardarbība, uzreiz sitīsim, — Matejs Kreilis noskuma. — Dzirdēju, ka Amerikā vispirms skaļi izlasa tavas tiesības, pēc tam apgulda mīkstos palagos, bet ja tu… kā tur… dod dolāriņus, pat palaiž mājās. Bet pie mums uzreiz — ķersim, šausim un sitīsim.
Sudrabs nolika glāzi un atgāzās krēslā.
— Matej, tavs vīns ir izmeklēts, olīvām un ķemmītēm tu naudu neesi žēlojis, apsveicu! Bet tagad klāj vaļā, kāpēc vēlējies tikties? — viņš mudināja.
— Oi, legāt, kritīsi, smagi sasitīsies. — Kreili bija grūti izsist no sliedēm. — Es taču gribu ar tevi kā cilvēku parunāt — par jaunumiem, par laikapstākļiem, varbūt pat par sievietēm, bet tu aizvien kaut kur skrien, steidzies. Tā nav kristīgi. — Viņš skumji pagrozīja galvu. — Acīm redzot, tādi laiki pienākuši, ko lai dara. Gribēju pajautāt, kā klājas, varbūt izmeklē kādu jaunu lietu?
Spēlītes beigušās, Sudrabs saprata, un, sataisījis garlaikotu seju, iemeta mutē vēl vienu olīvu.
— Lietu, pateicoties tev un šai pilsētai, pietiks līdz mūža
galam, — viņš noteica. — Vienas lietas atrisinām, citas brūk virsū. Kas tad ir? Gribi izsūdzēt grēkus? Labprāt uzklausīšu.
— Labprāt, tu tikai esi aizmirsis uzvilkt mācītāja kolorāti, — pavīpsnājis atcirta Kreilis. Bet vārdu kaujas beidzot apnika ari viņam, tāpēc viņš piemetināja:
— Dzirdēju, ka Holēras kapsētā kāda dvēsele nonākusi pie Dieva.
Izlikties par nezinlti, būtu bijis muļķīgi, atklāt kārtis — neprāts,
tāpēc legāts izvēlējās trešo ceļu — pat nepakustējās.
— Upuris nezināms, nežēlīga slepkavība, — noskaldīja Matejs Kreilis. — Un vēl Bēdās runā par kaut kādiem pazudušiem papīriem, kurus nabadziņš esot nesis sev līdzi.
— Tev vajadzētu nākt strādāt pie mums, — pasmaidīdams piedāvāja Sudrabs. — Šādus visziņus mēs nēsājam uz rokām.
— Uz rokām, tu saki? — noteica Viļņas noziedznieku karalis.
— Varbūt doma nav nemaz tik slikta. Un ko tu teiktu, ja es tev iedotu, lūk, šo? — No azotes viņš izvilka pārlocītus papīrus un nolika uz galda.
Legāts saglabāja mieru. Kreilis ar tik tikko manāmu galvas kustību novērtēja pieredzēm bagātā oponenta pašsavaldīšanos.
— Vakar no rīta mūs apciemoja noguris Sanitārs, laikam būsi par viņu dzirdējis? — Kreilis atkal ierunājās. — Tik tikko kājas velk. Saka: “Tā vēl nav bijis, nevienam nevaru iesmērēt, visi kratās no tā mēsla vaļā. Tad es atnesu jums, kaut arī zinu, ka esat tikumīgi tirgoņi, neņemat neko zagtu."
Kreiļa actiņas ieurbās legātā. — Ko darīt, — paņēmu. Pašķirstīju, paskatījos tos ķeburus. Kur manam prātiņam tādus saprast, ka es sev saku. Bet paturēju papīrus pie sevis, domāju, paturēšu kā piemiņu no Vaņečkas. Bet varbūt atdošu draugiem.