Ieraudzījis, ka Sudrabs aiz pārsteiguma pacilā uzacis, Kreilis ar veselo roku uzsita pa ceļgaliem un sāka smieties.
— Oho, tātad tu nemaz nezināji, kā to nabadziņu sauca? Tas nu gan! Ņem, legāt, man nav žēl. — Kreilis pastūma papīrus Sudrabam.
— Zini, viņš bija Vaņečka Skoriks, ceturtās kategorijas atslēdznieks no Cimermaņa čugunlietuves. Šo informāciju es tev dāvinu. Bet par Sanitāra atnestajiem papīriem samaksā. Es patiešām neko daudz nesaprotu, bet man liekas, ka tie ir svarīgi.
— No kura laika tev naudas trūkst, Matej? — painteresējās Sudrabs.
— Bet kas tad runā par naudu? — ar gandrīz sirsnīgu izbrīnu pajautāja Matejs Kreilis. — Vienojamies tā: es tev — papīrus, bet tu, Vilnas legāt, paliec man parādā. Kaut kad sniegsi man pakalpojumu, kad būs nepieciešams.
Agrāk policmeistari, izdzirdējuši šādu piedāvājumu, būtu lepni atteikušies, daži pat būtu izdarījuši muļķību un nekaunīgo bandītu saņēmuši ciet. Bet noziedznieku autoritātes agrāk tādu darījumu nevienam ari nepiedāvāja — kam prasīt pakalpojumu, ja visus pilsētas policijas spēkus var nopirkt? Vajag tikai pietiekami daudz rubļu. Ar leģionāriem bija savādāk, kukuļus viņi neņēma, tāpēc nācās vienoties. Arī paši algotņi nebija pretī un labprāt vienojās ar bandītiem.
— Labi. — Legāts ilgi neprātoja. — Ja tikai mūsu vienošanās ar pilsētu nebūs tam pretrunā.
— Pats par sevi saprotams. — Matejs atkal pastūma sainīti uz Sudraba pusi. — Paturi to uz veselību!
Sudrabs ātri pārmeta ar acīm papīriem, tad iemalkoja vīnu un paskatījās uz Kreili.
— Matej, saki, varbūt zini, kas novāca Vaņečku?
— Nezinu, — noziedznieku karalis kļuva nopietns. — Neviens nezina. Bēdām patiešām ar to nav nekāda sakara. Un tas ir ļoti dīvaini.
Legāts aizdomājies pamāja.
Kreilis atkal pašķindināja zvaniņu, barža apgriezās un sāka ķepuroties pa upi augšup. Abām pusēm vienai no otras jau bija gana, un tās ar nepacietību gaidīja, kad varēs izšķirties. Beidzot barža atkal iegaudojās un apstājās.
— Paldies par cienastu un interesantu sarunu, — Legāts piecēlās kājās un devās pie durvīm, tā arī neiedevis Matejam roku.
Viņš jau bija gandrīz izgājis, kad viņu panāca Kreiļa balss.
— Domā, ka man rūp nauda? Tu ļoti maldies. Man rūp ari šī pilsēta. Bez tādiem kā jūs un bez tādiem kā es tā neizdzīvotu. Bet mēs neizdzīvotu bez pilsētas.
Legāts uz acumirkli apstājās un izgāja, klusi aizvēris durvis.
Viļņa naktī bija ļoti dažāda. Antokolē, Tuskulēnos un Zvērnīcā agri nodzisa gaismas. Tvaikpilsētā uz darbu steidzās vakara maiņa. Bezdievniekos līdz rītausmai skanēja kliedzieni un dziesmas, Bēdās nadzīgi darbojās neredzamas ēnas.
Trokšņainais Rātsnama laukums kļuva tukšs, aizvērās veikali, bodīšu īpašnieki pārcēlās uz Bezdievniekiem vai Melnumiem, viņiem nopakaļus plaši atplestos krogu un iebraucamo vietu apkampienos metās Viļņas iedzīvotāji, kas bija noilgojušies pēc izpriecām. Laukuma mieru satricināja tikai rātsnamu sargājušo naktssargu, bijušo cara policmeistaru, soļi, pēdējā tvaika tramvaja dārdoņa un ilgpilni Svētā Kazimira baznīcas torņu sitieni.
Tiem sitot pirmo nakts stundu, Rātslaukuma galā stāvošā laterna acumirkli apgaismoja četras figūras melnos apmetņos, kas iznira no tumšas vārtrūmes. Būtnes žigli iemuka Saviča ieliņā, pēc sena paraduma sauktā par Andrejevsku, nobiedēdamas uz naktsmieru sagatavojušos kaķeni, un, piespiedušās pie sienas, saplūda ar ēnām, ko meta ēkas.
No rātsnama aizmugures parādījās naktssargs ar lukturi rokā,
kas, nedaudz garlaikodamies, devās ierastajā maršrutā — garām Rātslaukumam, tad pa Stiklinieku ieliņu uz Žīdu, no tās — uz Vāciešu, kuru reizēm dēvēja par Ņemecku, un atkal atpakaļ pie Rātsnama. Naktssargs nekur nesteidzās, tikai reizēm apstājās uzvilkt dūmu.
Pirmā figūra piesardzīgi izbāza galvu no stūra un ar skatienu pavadīja naktssargu, kas iegriezās Stiklinieku ieliņā. Tad viņš pamāja savējiem sekot, iznira no ēnām, noņēma no sejas lakatiņu, un blāvajā mēnesgaismā atmirdzēja jauna, vēl pavisam bērnišķīga seja.
Solomonam Kleinam bija tikai četrpadsmit. Kad viņam bija divpadsmit, viņš aizbēga no bāreņu patversmes, slepšus ieradās cariskajā Kauņā un iekārtojās darbā pie cepēja Leibovica. Tur viņš rūpīgi mazgāja grīdas, mazgāja krāsnis un mīcīja miklu. Mēneša beigās cepējs Leibovics ļoti izbrīnījās, ka nīkulīgs pusaudzis tā vietā, lai viņam skūpstītu rokas par viru un pajumti, vēl cer ari uz naudu. Solomons, kuru cepējs izkulstīja un izsvieda laukā pa durvīm, tikai vēlāk uzzināja, ka Leibovics bija pieradis izvēlēties nabadziņus, kurus varēja jebkurā laikā izsviest laukā un uzreiz aizmirst, jo tādi nevienam nesūdzēsies un neviens arī viņos neklausīsies. Puisītis ari netaisījās sūdzēties. Viņš izvilka no lādītes lupatā ievīstītu pašdarinātu pistoli, atgriezās pie cepēja un izšāva griestos, pieprasīdams nopelnīto naudu. Dūmu bija daudz, labuma — ne pārāk. Leibovics, tiesa, aiz bailēm pielaida bikses, bet naudu Solomons neredzēja kā savas ausis — tūlīt klāt bija žandarmi, kas aizvilka viņu uz iecirkni. Garlaikotais tiesnesis arī nepažēloja puisēnu. Trīs gadi katorgas, prom no cilvēku acīm. Ja blakus nebūtu gadījušies nelaimes draugi, Solomons, visticamāk, būtu vārījis virumu mežcirtējiem kaut kādā Zerentuiskas katordznieku cietumā. Par laimi, diviem viņa nelaimes draugiem, pazīstamiem anarhistiem, kurus arī plānoja izsūtīt iekarot Sibīrijas plašumus, bija citi plāni. Kādā tveicīgā vasaras vakarā visus trīs ieslodzītos no cietokšņa cietuma veda uz Kaunas dzelzceļa staciju. Sutoņas nogurdinātie uzraugi zaudēja modrību, to izmantoja anarhisti, kas aizbēga un paņēma līdzi ari Solomonu.
Pie anarhistiem puisēnam patika — šeit neviens viņam nedarīja pāri, nesmējās par atgadījumu ar "pistoli”. Gluži otrādi — pamācīja šaut ar nopietnākiem ieročiem un meistarot bumbas. Tā Solomons
Kleins kļuva par anarhistu grupas “Utopija” locekli. Šiem cilvēkiem nepatika cars, bet viņiem nepatika ari bagātnieki Alianses brīvpilsētās.
Ieguvis utopistu uzticību, Solomons tika nosūtīts uz brīvo Viļņu, apmetās Melnumos, sapulcināja notikumkāru pusaudžu bandu un sāka darboties “Utopijas" labā.
Pilnīga brīvība, naktsdzīve, bandas locekļu cieņa un no debesim rokās krītoši rubļi — kas vēl četrpadsmitgadniekam vajadzīgs? Lūk, ari tagad Solomons jau dažas nedēļas terorizēja Viļņas naktssargus, uz visskaistāko ēku sienām ar sarkanu krāsu ķēpādams uzrakstus. Lasīt viņš nemācēja, bet galvu par to nelauzīja. Lapiņas ar tekstu, krāsām un ievīstītiem rubļiem viņš atrada norunātā vietā norunātā laikā. Darbs bija viegls, naktssargi stulbi kā auni, no leģionāriem ne smakas, un Solomons sāka nopietni šaubīties, vai stāsti par Slušķu pils saimnieku stingrību, kas izplatās Melnumu krogos, atbilst patiesībai. Bet uzdevumi palika arvien interesantāki: vakar viņš izskaistināja Hodkeviču pils sienas, šodien izskaistinās rātsnamu, parīt lielo Viļņas Arhikatedrāli.
Solomons pieskrēja pie rātsnama un jau turēja rokā otiņu. Pēc mirkļa atskrēja vēl divi puišeļi, vienam rokā bija bundžiņa ar sarkanu krāsu, otram mazs lukturītis un lapiņa ar nepieciešamajiem uzrakstiem. Laika nebija daudz. Ja naktssargs neapstāsies uzsmēķēt, pie rātsnama viņš atgriezīsies jau pēc dažām minūtēm. Neiedziļinoties sīkumos, Solomons ātri ķēpāja jau pazīstamos burtus un, sasprindzinājis ausis, klausījās, vai neatskanēs enerģiska suņa riešana — trešā palīga dota zīme, ka atgriežas naktssargs un laiks tīties projām.