Uz sienas pamazām spilgtāks kļuva uzraksts "Darbu, maizi un taisnību”. Vēl daži triepieni, un darbiņš būs galā.
Kaut kur iegaudojās suns, bet tūlīt pat apklusa. Puisēni pacēla galvas, sasprindzināti klausīdamies, vai riešana neatkārtosies. Pēkšņi atskanēja skrejošu soļu duna, un acis apžilbināja dzeltenas magnija zibspuldzes.
— Šeit Viļņas leģions! Rokas aiz galvas, un visi pie zemes! — nodārdēja balss, ko pastiprināja mehāniska sirēna.
Solomona palīgi nobijušies iespiedzās spalgās balstiņās, nokrita uz zemes un izplūda asarās.
Patīkamie nakts notikumi šiem bērniņiem pārvērtās murgā. Un tikai piesardzīgais Solomons paredzēja, ka tā var atgadīties, tāpēc pirms iešanas nakts gaitās viņš katru dienu uzmanīgi aplūkoja izvēlēto vietu. Šodien viņš ievēroja aprūsējušas dzelzs restes netālu no svētā Kazimira baznīcas, kas aizklāja caurumu uz pilsētas kanalizācijas ejām. Dažas agrā rīta stundas Solomons spītīgi ar kaitinu dauzīja visvairāk sarūsējušās vietas, kamēr restes beidzot padevās, un tās izdevās atstumt tik daudz, lai paliktu pietiekami liela atstarpe, lai tai cauri varētu izspraukties kārns pusaudzis.
Gaismas apžilbināts, puisītis nosvieda pilošo otu un, paļaudamies vienīgi uz nojautu, metās uz to pusi, kur vajadzēja atrasties restēm.
— Stāt! — atskanēja komanda, rokas ar cimdiem šagrāba viņu aiz vidukļa, bet nelielā auguma puisītis bija slidens kā zutis. Veikli izlocījies no žņaugiem, viņš metās sāņus, bet, atguvis redzi, tumsā ieraudzīja pavīdam restes. Par laimi, kāds sētnieks vakarā neiedomājās tās aizstumt. Vēl daži soļi, un Solomons jau slīdēja pa tuneli lejup, nepievērsdams uzmanību līdz asinīm noskrāpētajiem elkoņiem un ceļgaliem. Augšā atskanēja izsekotāju balsis, un Solomonu panāca gaismas stars. Negaidot, kamēr pilsētas sargi izlems, vai dzīties pakaļ puišelim vai nē, Solomons, nedaudz skriešus devās tumšajā tuneļu labirintā un jau tikai ar auss galiņu izdzirdēja, kā tika aizstumtas restes. Puišelis apstājās un pagaidīja, kamēr pārtrauks dauzīties sirds.
Ceļš atpakaļ bija slēgts. Puisēns tikai tagad saprata, ka nebija visu apdomājis līdz galam. Pat arī tad, ja restes nebūtu aizstumtas, nav šaubu, ka leģionāri atstājuši kādu gaidām slēpni. Savā mītnē Melnumos atgriezties viņš arī nedrīkstēja —ja leģionāri piedraudēs ar Slušķiem, viņa draugi visu izstāstīs un vēl no sevis kaut ko pieliks klāt. Nu, ko. Nāksies apmeklēt naudas slēptuvi un mukt projām no pilsētas, tā arī neizdaiļojot Arhikatedrāles sienas. Bet vispirms jāatrod ceļš no šiem smirdošajiem tuneļiem.
Smaka šeit bija vienkārši nepanesama. Viļņas vecie, akmeņainie pazemes tuneļi ar velvēm, kas reiz tika izmantoti gan kā cietuma celles, gan kā apbedījumu pagrabi, savijās ar jaunizraktiem kanalizācijas grāvjiem, pa kuriem Nērē gāzās samazgas. Kur bija šaurāks, virca vietām sniedzās Solomonam gandrīz līdz ceļiem. Aklā tumsā nonākušo puišeli pēkšņi pārņēma šausmas, un viņš, šļakstīdams smakojošo šķidrumu, devās, kur acis rāda. Tumsu reizēm izkliedēja tik tikko saskatāma mēness vai pilsētas gāzes laternas gaisma, kas izlauzās pa vienu otru stāvāku notekcauruli. Solomons pamēģināja pa vienu tādu cauruli uzrāpties augšup, bet aizvien slīdēja atpakaļ un gandrīz ievēlās vircā. Turklāt viņš ieraudzīja, ka augšā caurule ir aizklāta ar restēm.
Galu galā puišelis zaudēja cerības un pārtrauca meklēt ceļu uz brīvību, apstājās un sāka žēli raudāt. Raudāja, skaļi šņukstēdams, vēl nekad dzīvē viņš nebija piedzīvojis kaut ko tik briesmīgu. Raudas atbalsojoties aizritēja pa tuneļa sienām un izgaisa tumsā.
Pēkšņi Solomonam likās, ka apkārt palicis nedaudz gaišāks. Puišelis palūkojās apkārt. Zem kājām un viņam apkārt no kaut kurienes uzradās bars blāvi mirdzošu bumbiņu, un to palika aizvien vairāk.
Tās bija acis.
Netīrais šķidrums ieburbuļojās, un kāds pieskārās Solomona kājai. Bērns ievaidējās, bet, paskatījies uz leju, sāka kliegt.
Žurkas bija kaut kādas dīvainas. Tās nebija parastās Viļņas žurkas, ar kuru gaļu viesus reizēm uzcienā blēdīgi Bēdu tirgotāji. Tās arī nebija tik treknas, kādas mēdza skraidīt pa Jaunās Pasaules izgāztuvēm. Šo žurku acis vienkārši hipnotizēja, saplūda vienā veselumā, un tādā neīstā gaismā radījumi likās kā pārdabiski briesmoņi, šo tuneļu saimnieces, ko pievilinājušas nepazīstamas skaņas, un tās atsteigušās paskatīties, kas gan tāds ielauzies viņu īpašumā. Puišeļa kliedziens, šķiet, draņķes saērcināja, un garie un asie zobi iecirtās lētas ādas apavos. Izspiedušās asins lāses sāka pilēt smirdošajā vircā. Sajutušas asinis, žurkas kļuva galīgi trakas — barā metās pie sava upura, vienkārši aplipa tam apkārt un ar dzelzs kapļiem iecirtās Solomonam kājās. Puisēns sajuta plosošas sāpes, viņa acis
iepletās bailēs, bet no mutes atkal izlauzās kliedziens. Bērns sagrīļojās un būtu iekritis žļurkstošajos netīrumos, bet žurkas sākušas asiņainās dzīres, bet pēkšņi kaut kas mainījās.
— Aaūūūūūū! — briesmīgs kauciens atskanēja Viļņas pazemes tuneļos. Tas bija neprātīgu dusmu, niknuma un sirdssāpju pilns un pārvērtās tādā crescendo, ka skudriņas skrēja pār ķermeni.
— Aaaūūūūūūūū! — Un žurkas kā ar roku kāds būtu aizslaucījis.
— Aaaūūūūūūūūūūūūūūūū! — Šķiet, neredzamais zvērs tuvojās.
Aiz bailēm zaudējis prātu, “Utopijas" biedrs metās bēgt. Tumsā skrēja pa tuneli, pagriezās pa kreisi, pēc tam metās citā atzarojumā. Tunelis šajā vietā bija nedaudz platāks, un ūdens sniedzās tikai līdz potītēm. Sirdi Solomonam jau uzdzirkstīja maza cerība, ka beidzot viņš atbrīvosies no tā nolādētā labirinta, bet pēdējā mirklī nepamanīja akmens karnīzi, atsitās pret to ar pieri un kā maiss ievēlās šķidrajā pļurzā.
— Aaūūūū! — pēc brīža atkal atskanēja kauciens, bet šoreiz daudz klusāks. Liekas, ka neredzamais spoks pazuda.
Žurkas neatgriezās. Palika tikai tumsa, smaka un bezsamaņā guļošs Solomons.
Pēc kāda laika atskanēja šļakstoņa. Kāds piesardzīgi brida pa ūdeni. Tuneli apgaismoja svece, kas bija piestiprināta pie gājēja cepures.
Solomons sakustējās un ievaidējās. Cilvēks ar interesi piegāja tuvāk, un sveces gaisma izgaismoja ūdenī gulošo asiņaino puisēnu. Pēkšņi atnācējs sagrīļojās, it kā būtu dzēris. Drebošām rokām izvilcis no kabatas stikla pudelīti, viņš ātri sagāza rīklē tās saturu. Tad noskurinājās un pietupās pie gulošā Solomona. Aplūkoja pieri, kas joprojām asiņoja, piespiedis pie deniņiem divus pirkstus, pārbaudīja pulsu, pacēla acu plakstiņus. Tad viņš paņēma puisi aiz padusēm un sāka vilkt pa pazemes kanāliem, kuros lieliski orientējās.
Ceļš neieilga. Daži pagriezieni, un tunelis kļuva platāks, tā akmens velves — augstākas.
Piegājis pie kāda cauruma, cilvēks apstājās. Kādreiz caurums
bija aizmūrēts, bet tad ķieģeļi izkrita, taču, iespējams, tie tika izdauzīti, un apakšā bija palikušas tikai dažas to rindas, veidojot tādu kā slieksni. Paņēmis nesamo uz rokām, cilvēks, smagi elsdams, pārkāpa pāri ķieģeļu slieksnim un nonāca nelielā gaitenī. Abās tā pusēs atradās nišas.
Nedaudz pagājis, cilvēks apstājās pie dzelzs apkaltām durvīm tuneļa sienā. Tās bija jaunas un izturīgas. Viņš noguldīja nesamo uz zemes, no svārkiem izvilka atslēgu, atslēdza durvis un ievilka Solomonu iekšā. Tad ar diviem pirkstiem nodzēsa sveci, aizvēra durvis un atkal tās aizslēdza.