Telpa bija paliela, to apgaismoja stūrī stāvošs gāzes lukturis. Agrāk šeit varēja atrasties cietuma celle, bet varbūt baznīcas apglabāšanas pagrabs, taču tagad stāvēja metāla mašīna skapja lielumā, kura klusi dūca. Šeit atradās vēl vairāk ierīču, netālu no vienas sienas stāvēja tukša gulta un vēl viens skapis, no kura laukā bija izlīduši vadi. No istabas veda vēl divas durvis — vienas jaunas, laikam ieliktas nesen, apkaltas ar dzelzi kā ārdurvis, bet otras — vienkāršas nobīdāmas dzelzs restes.
Cilvēks šeit .ilgi nekavējās. Nometa svārkus, novilka garstulmu zābakus un uzvilka citus zābakus, tad paņēma Solomonu, kurš aizvien nebija atguvis samaņu, un izvilka caur restotajām durvīm. Aiz tām atradās vēl viena istaba. Tuvāk pie restēm stāvēja daži plati koka soli, kurus blāvi izgaismoja no pirmās istabas plūstošā gaisma. Šajā telpā nebija ne lukturu, ne lampiņu, tāpēc istabas gals slīga tumsā. No pat durvīm uz tumšo istabas galu pa zemi gluži kā čūskas stiepās vadi.
Nepazīstamais apguldīja Solomonu uz viena no soliem, noāva apavus, atrotīja bikšu staras, aplūkoja asiņojošās brūces uz kājām, kas bija aplipušas ar vircu un netīrumiem, un aizdomājies pačāpstināja lūpas. Tad atgriezās istabā, kurā klusi dūca dīvainā mašīna, un aizgāja uz telpu, ķas atradās aiz dzelzs apkaltajām durvīm.
Šeit gaisma plūda no stūros izvietotiem stikla lukturiem, kuros lēkāja oranžas liesmiņas. Ieraudzījuši šo istabu, labākie Universitātes domīnijas zinātnieki būtu sadeguši aiz skaudības — tā bija liela, plaša, no grīdas līdz griestiem pilna ar draudošiem aparātiem.
Gaisma labi apgaismoja pašu nepazīstamo. Tas bija neliela auguma, no pirmā skatiena pajauns virs ar pāragri sirmot sākušiem matiem un krunkainu seju. Viņa āda bija neveselīgi pelēcīgā krāsā, vietām nokārusies, it kā zem tās nebūtu ne mazākā muskullša, vietām tā cieši noklāja ārā izlīdušos kaulus.
«
Vīrietis iebāza azotē lielu koka kasti un, uzmanīgi lūkodamies zem kājām, lai neuzkāptu uz vadiem, atgriezās istabā, kurā gulēja Solomons.
Piegājis pie lāvas, cilvēks apsēdās uz krēsla, pievilka klāt galdiņu un nolika uz tā kastīti. Atvēris to, sāka vilkt ārā nepieciešamās lietas. Uz galda uzradās divas pudelītes (vienā atradās balts šķidrums, otrā varēja saskatīt sagrūstas zaļganas auga lapas), šķēres, daži vates vīkšķi, apsēji un Gudjēra gumijas cimdi. Vecis uzvilka cimdus kaulainajās rokās, kuru āda bija izraibināta ar pelēcīgiem plankumiem, atvēris pudelīti, viņš izkratīja saujā lapu šķipsniņu, iemeta to mutē un sāka košļāt. Košļādams samitrināja vates piciņu baltajā šķidrumā un rūpīgi notīrīja sakostās puisēna kājas un pārsisto pieri. Tad izspļāva uz galdiņa sakošļāto lapu putru un, uzlicis to uz rādītājpirksta, sāka uzmanīgi likt uz brūcēm.
Puisēns ievaidējās un sakustējās. Joprojām darbodamies, vīrs ar otru roku izvilka no kastes kaut kādā šķidrumā samērcētu kabatlakatiņu un piespieda Solomonam pie sejas. Bērns tūlīt pat apklusa. Visbeidzot nepazīstamais apsēja brūces ar apsējiem, pēc tam uzmanīgi aplūkoja bērna kājas un pieri, kaut ko murminot zem deguna. Acīmredzot, ar savu darbu viņš bija apmierināts, jo novilka cimdus, salika pudelītes, vati un apsējus atpakaļ kastē un to aizvēra.
Viņa skatiens pievērsās ādas rokudzelžiem, kas karājās lāvas abās pusēs, pēc tam uz nekustīgi gulošo puisēnu. Vīrs nopūtās, pasita kasti padusē un, atstājis bērnu vienu, izšļūca no istabas.
Rīta saules stars noslīdēja gar palodzi un maigi pieskārās snaudošās meitenes sejai. Mila atvēra acis. Kādu laiku viņa skatījās uz baltajiem istabas griestiem, mēģinot aizdzīt miegu un saprast, kur nonākusi. Aiz loga čivināja putniņi, kaut kur skaļi, bet ne pārāk apņēmīgi iedziedājās gailis, it kā atvainodamies, ka iedziedas tik vēlu.
— Kur gan es esmu šoreiz? — pusbalsī sev jautāja Mila, bet atbilde atnāca ātrāk par domu — istabā ieplūda ceptu pankūku smarža, garda un pazīstama no bērnības. — Mājās, — meitene pati sev atbildēja, pasmaidīja un pamēģināja izstaipīties, bet pēkšņi visu ķermeni pārņēma tik spēcīgas sāpes, ka viņa pat ievaidējās. Tā notika katru rītu, bet sāpes ik reizes satrieca no jauna.
Mila zināja, kas jādara. Viņa sāka dziļi elpot un pamēģināja atslābināties. Ja aiz bailēm būtu sākusi svaidīties pa gultu, sāpes uzreiz paralizētu. Neņemdama vērā sāpes, kas dūra asi kā nazis, meitene aizvēra acis, lēni izstiepa roku un satvēra nelielu perlamutra kārbiņu, kas stāvēja uz galda. Rādītājpirksts un lielais pirksts ieslīdēja tiem paredzētos caurumiņos, kārbiņas vidū kaut kas iešņācās, un no apakšas izlīda ar samtu apvilkta atvilktnīte. Milas spēki kusa
kā smiltis pulksteni, sāpes kļuva nepanesamas, bet viņa, sakodusi zobus, paņēma no atvilktnltes metāla lietiņu un veica ikdienišķo procedūru.
Sāpes uzreiz mazinājās, ķermenis strauji piepildījās spēkiem, un acis palika gaišāks. Mila vēl pagulēja, gaidīdama, kamēr sāks normāli elpot.-Pacēla roku un izbrīnījās, pamanīdama nelielu brūcīti pie roku locītavas. Vakar vakarā tās nebija.
Taču meitene tūlīt aizmirsa par brūci, piecēlās no gultas, atvēra skapi un sāka lūkoties pēc drēbēm.
Milai patika skaisti ģērbties un viņa varēja to atļauties, jo viņas aizbildnis Nikodēms Tvardauskis bija ne tikai labs pret savu audžumeitu, bet arī dāsns. Lai arī kur Mila atrastos, viņš nepalaida garām izdevību iegriezties konfekcionā, kur prasmīgi šuvēji piedāvāja skaistus tērpus, tikai tos vajadzēja pielabot, lai tie būtu piemēroti slaidajai meitenes figūrai. Milai patika franču zīds, batists un vilna, viņa dievināja rišas, garus un platus svārkus un piegulošas blūzes, kuru rokas izrotātas ar izsmalcinātām vīlēm. Apģērbu bija pilns skapis, tāpēc izvēlēties nebija viegli. Galu galā meitene no tā izvilka tumši melnus, garus, viduklī savilktus, bet apakšā platus svārkus, rozā krāsas zīda blūzi, kura ļoti piestāvēja pie melnajiem matiem, un tumši rozā žaketi ar vairākām podziņām uz piedurknēm.
Izvēlējusies apģērbu, meitene novietoja to uz gultas un pārlaida skatienu pāri istabai. Tā bija neliela. Bez gultas šeit vēl atradās skapis, kuram blakus stāvēja vakar sanestie čemodāni, daiļš galdiņš pie puspavērta loga, caur kuru spraucās iekšā kupla jasmīnu krūma zari. Stūrī rēgojās paliela kaste, kurā bija sakrauti spilveni. Uz spilveniem, sakrituši dažādās pozās, gulēja Skaramušs, Pjero un Kolumbīne.
Mila piegāja pie kastes un piekoda lūpu, domādama, ar kuru no lellēm viņa gribētu pavadīt šo dienu. Kaut gan Skaramušs uz "Ikara" uzvedās patiešām varonīgi, viņa izlēcieni meitenei nedaudz bija apnikuši. Šodien viņa bija nodomājusi pastaigāt pa savu bērnības pilsētu, tāpēc izvēlējās vislabāko ceļa biedreni — Kolumbīni. Mila paņēma lelli un maigi, bet stingri piespieda pirkstus pie tās vietas, kur atrodas sirds. Meitene sajuta, kā pirkstu galiņi sāk pulsēt, it kā viņa
būtu pieskārusies Voltas stabam. Pamazām sāka pulsēt viss ķermenis, bet pie lelles piespiestā roka sakarsa.
Mila šo sajūtu dievināja. Pusaudža gados viņa mēdza lasīt slepšus nočieptas grāmateles ar nodzeltējušām lapām un zināja, kas ir orgasms, bet pati vēl nebija to sajutusi. Krakovā viņai bija simpātija, turīga miesnieka ceha vadītāja atvase, un viņa bieži naktīs izspruka uz slepenu tikšanos Floriāna dārzos. Tur, mēnesgaismā, vardēm kurkstot, kas bija notupušās ap vaļņa kanālu, viņas simpātija ļoti centās, bet sajūtas nebija salīdzināmas. Tagad viņa sajutās tā, it kā atdotu daļiņu sevis, pretī saņemot visu pasauli.