Plauksta sakarsa līdz sāpēm, toties Kolumbīne sasila, atvēra lielās zilās acis un pamirkšķināja biezās skropstas.
— Labrīt, skaistulīt, — mīļā balsī teica Mila.
— Laabrīīīt, — nedaudz stiepdama vārdus, atbildēja Kolumbīne.
Mila arī pasmaidīja un sāka ātri ģērbties. Viņu vēl arī steidzināja
pankūku smarža, no kuras mutē sariesās siekalas.
— Kur mēs esam? — Kolumbīne jautāja.
— Viļņā, — Mila atbildēja. Viņa bieži stāstīja saviem mīluļiem par bērnības pilsētu, tāpēc vairāk jautājumu lellei neradās. Toties viņa painteresējās par kaut ko citu:
— Ko mēs šodien darīsim?
— Iesim pastaigāties. Parādīšu tev skaistākās Viļņas vietas.
— Vai es drīkstēšu fotografēt? — painteresējās lelle.
— Noteikti! — Mila iesmējās. Viņas garastāvoklis ātri uzlabojās. Rīta sāpes jau likās tikai nakts murgu daļa. — Kas gan tā par pastaigu bez bildēm!
— Bet viņi? — Lelle nevarēja grozīt galvu, tāpēc tikai pagrozīja acis uz sāniem. Bet Mila tāpat saprata, par ko viņa runā.
— Diemžēl pagaidām nē, — viņa ar nožēlu papurināja galvu.
— Katru dienu es varu sasildīt tikai vienu no jums. Bet šeit ir tēvocis Nikodēms un tēvocis Jons. Esmu pārliecināta, ka viņi būs kaut ko izdomājuši.
— Un tad mēs varēsim iet pastaigāties visi trīs? — lelles balsī nebija saklausāmas nekādas emocijas, bet Mila juta gan cerību, gan prieku.
— Noteikti, mazulīt. Un tagad ejam brokastis! Tur var būt nepazīstami cilvēki, tāpēc neaizmirsties!
— Labi, — paklausīgi apsolīja Kolumblne.
Mila ielēca kurpītēs, pieticīgās un melnās, zemās, ar nedaudz izliektiem papēžiem, vēlreiz uzmeta skatienu spogulim, kas stāvēja uz galdiņa, un notipināja pa kāpnēm lejup. Smaržas veda taisnā ceļā uz ēdamistabu, kur jau bija saklāts galds, tējkanna svilpoja, ziņodama par sevi, bet saimniece Morta krāva lielā šķīvi kaudzi garojošu pankūku zelta krāsā. Mila pielavījās pie saimnieces un ar plaukstām aizklāja viņai acis.
— Jēziņ! — Pankūku kaudze sazviļojās un būtu nokritusi uz zemes par laimi lielam, resnam un strīpainam kaķim, kas locījās saimniecei gar kājām. Bet Mila steidzīgi atrāva rokas un pēdējā bridi paspēja izlīdzināt pankūku Bābeles torni. Bez laupījuma palikušais kaķis dusmīgi ieņaudējās, bet Mila nokļuva miltainajos Mortas apkampienos. — Sveika, mīļā, sen neredzēta, skaistule mana! Ļauj uz tevi paskatīties! — Morta skanīgi nobučoja Milu uz abiem vaigiem un, paņēmusi aiz rokām, atliecās, vēloties nopētīt meiteni no galvas līdz kājām. — Tu gan esi mainījusies, Dievs ir mans liecinieks! Ieraudzījusi tevi uz ielas, nepazītu. Ārzemes tev nākušas par labu, tagad visi Viļņas kungi pazaudēs galvas.
— Kam man viņu galvas, Morta, — smiedamās aizsargājās Mila.
— Man ar savējo pietiek. Toties jūs pavisam neesat mainījusies. Kādu atceros, tāda ari esat palikusi. Un Rolmopsis ir tieši tāds pats, varbūt tikai resnāks palicis.
Mila noliecās, lai noglāstītu kaķi, bet šis neapmierināti iešņācās un atmuguriski aizlavījās. Varbūt viņš vairs nepazina savu spēļu biedreni vai dusmojās nepelnīti nedabūto pankūku dēļ.
Pēc neilga brīža meitene jau vicoja iekšā gardās pankūkas, mērcēdama tās biezā krējumā, mājās vārītā upeņu ievārījumā un kļavu sīrupā. Tas ļoti garšoja tēvocim Nikodēmam, tāpēc viņš pie tā pieradināja ari audžumeitu.
Viļņas sievietes bija paspējušas no Londonas un Parīzes pārņemt atnākušo tievēšanas modi, “Viļņas Taisnībā" uzradās pastāvīgā diētas padomu rubrika, Antokolē kā sēnes pēc lietus izdīga dažāda
veida šarlatānu "slaidās līnijas nami”. Alķīmiķu katedras galva Jons Basanavičs par to šausmīgi dusmojās un pat publiski paziņoja: "Ja vēl kāds alķīmiķis radis ideālas figūras dziru un sāks to pārdot, viņš tūlīt pat tiks izmests no ģildes, zaudēs Alianses licenci un ar savu šķidrumu varēs tirgoties Pivašūnos Atlaidu svētku laikā”. Bet Mila vicoja iekšā pankūkas, ka pat ausis kustēja. Viņa zināja, ka viņai nekad nebūs problēmas ar lieko svaru. Kaut gan tādu problēmu viņa labprāt būtu mainījusi pret savējām.
Saimniece Morta labpatikā grabināja traukus, kaķis Rolmopsis kaut kur pazuda, bet Mila, remdējusi izsalkumu, pajautāja:
— Kur ir tēvocis Nikodēms?
— Kur gan lai viņš būtu? — Morta atbildēja. — Tur, kur vienmēr. Nekas nav mainījies. Pamostas agrā rīta stundiņā, ar pirmajiem gaiļiem, pabrokasto — un uz to alu. Cik reizes es neesmu teikusi: atnākšu agrāk, pagatavošu ēst, bet viņš ir iespītējies kā āzis.
Ar vienu ausi klausīdamās saimnieces vāvuļošanā, Mila ātri nolocīja pēdējās pankūkas, izdzēra glāzi piena, paķēra Kolumbīni, nobučoja Mortu uz vaiga un devās pa labi zināmu ceļu — garu gaiteni, kas veda dziļāk vecajā mājā, tad pa kreisi un pa kāpnēm lejup uz svētāko un slepenāko vietu — Nikodēma Tvardauska laboratoriju, kas gandrīz nevienam nebija pieejama, tikai ne Milai. Šeit viņa pavadīja skaistākos bērnības mirkļus, šeit atstāja savu sirdi. Lai arī kur viņa būtu — Prāgā, Vārnā vai Krakovā — viņa vienmēr velējās šeit atgriezties.
Katra alķīmiķa, hipnomanta vai mistiķa laboratorija bija arī viņa cietoksnis, kurā svešie tiek ielaisti ļoti reti un negribīgi. Tvardauskis nebija izņēmums. Aizgājis no Universitātes domīnijas, šeit viņš pavadīja milzum daudz laika un pat Mortai bija stingri piekodinājis nebāzt degunu, pat nekāpt lejā pa kāpnēm. Simtreiz atgādināt nebija nepieciešams. Saimniece baidījās no Tvardauska kā velns no krusta. Vien paskatoties uz noslēpumainiem iegravētiem hieroglifiem uz laboratorijas durvīm, kas bija aizsargātas ar slepenu kodu, viņa sāka mest krustus. Mila vienīgā zināja kodu un laboratoriju varēja apmeklēt, kad vien vēlējās. Tvardauskis pilnībā uzticējās savai audžumeitai.
Ari tagad meitene ar smaidu skatījās uz iespaidīgajām metāla durvīm, uz kurām mistisku simbolu ielenkumā kā dzīvas pretī skatījās sešas asinīm pielijušas acis, bet apakšā mirdzēja kvadrāti sešās krāsās. Pirms dažām simtgadēm Tvardauskis neapšaubāmi būtu ticis apsūdzēts sazvērestībā ar sātanu un sadedzināts sārtā, bet šajos laiko? no šādām zīmēm vairījās vienīgi māņticīgas večiņas, un pēc dažiem gadiem, iespējams, tās būs kļuvušas par ierastu pilsētnieku māju aizsardzības veidu. Kaut gan varbūt zinātnieks tomēr kaut kur pāršāva pār strīpu.
— Beauty is the eye of the beholder*, — smaidot noteica Mila un, neizlaizdama Kolumbīni no rokām, sastādīja noteiktu krāsu kombināciju.
Durvju acis aizvērās ciet, krāsainie kvadrāti nodzisa, atskanēja šņākšana, un aizbīdnis ar skaņu atlēca vaļā.
Mila pastūma durvis un iegāja bērnības sapņu karaļvalstī. Palūkojās apkārt. Liekas, ka šeit nekas nebija mainījies. Tāpat kā agrāk šeit stāvēja milzīgs darba galds, rasēšanas dēlis un plaukti ar kolbām visdažādākajās krāsās. Katrā brīvajā stūrīti mētājās instrumenti, kas paredzēti dažādām funkcijām, bet grīda bija noklāta ar rasējumiem un no laika un necieņas apdzeltējušiem dokumentiem. Visu radošo nekārtību apgaismoja masīvs siets ar nokareniem gumijas pumpjiem. Viens rokas spiediens, un vajadzības gadījumā laboratorija iemirdzējās asinssarkanā vai spocīgi zilganā gaismā.
Taču, palūkojusies apkārt rūpīgāk, meitene pamanīja arī atšķirības. Stūri, starp iespaidīgu guguļu kolekciju un pie Voltas staba pieslēgtām Jēkaba trepēm, bija uzradusies ierīce ar burbuļojošu šķidrumu, no kura plūda laukā dīvainas skaņas, uz darba galda nezin no kurienes krita īstas un spilgtas saules stars, bet godājamā vietā iekārtojās jaunais matemātiķa Čārlza Bebidža izgudrojums — analītiskā mašīna. Kaudze ar perforācijas kartītēm liecināja, ka mašīna te nestāv skaistuma dēļ. Laboratorijā trūka tikai saimnieka.