* Izpratne par skaistumu ir subjektīva (angļu). Spārnotais teiciens, kura autore — XIX gs. angļu rakstniece Mārgareta Volfa Hungerforda, kas parakstījās ar Hercogienes pseidonīmu.
— Vai drīkstu nofotografēt? — atguvusies pēc piespiedu klusēšanas un bolot acis, pajautāja Kolumblne.
— Labāk nevajag, — lūkodamās apkārt, atbildēja Mila. — Tēvocim Nikodēmam ne pārāk patiktu, ja kāds sāktu fotografēt viņa darba kabinetu.
Milai, lūkojoties apkārt, prātā iznira atmiņas: guguļi ar tonētiem stikliem, kurus tēvocis pielāgoja speciāli viņai, nevaldāma vēlme kaut ko konstruēt un pirmais viņas izveidotais automatoniņš, trusim līdzīgs neveikls radījumiņš. Līdz galam uzvelkot atsperi, viņš spēja vienreiz palēkties un nogāzās uz galvas. Pēc tam sekoja jau nopietnāki darbi. Pēc Dienas, Kas Mainīja Visu, viņa uzkonstruēja savu pirmo īsto automatonu — Mēnesvaidzi, kas pēc uzvilkšanas mācēja spēlēt vijoli. Diemžēl, mūkot projām no Konstantinopoles, Mēnesvaidzis pazuda. Bet kādu dienu, kad Mila jutās īpaši vientuļi un skumji, viņa izveidoja trīs automatoniņus — Pjero, Kolumbīni un Skaramušu, savus tagadējos draugus. Tos sasildot, rotaļlietas sāka runāt un pat domāt. To ieraudzījis, Tvardauskis zaudēja valodu. Viņš lieliski zināja, kas notika Dienā, Kas Mainīja Visu, tāpēc ieslēdzās ar audžumeitu laboratorijā un ilgi skaidroja, kas draud Milai, kas rada tādas īpašas rotaļlietas, ja par tām vēl kāds uzzinātu. Mila arī pati visu lieliski saprata, apsolīja uzmanīties, bet nekādi nevarēja savaldīties, nesasildot kādu no rotaļlietām un nepaņemot līdzi, lai būtu jaukāk. Par lielu nelaimi, Jaunā gada balles laikā Prāgā viņu pamanīja visur esošās atdzīvinātāju acis.
Atskanēja šņākšana, un no citas istabas izskrēja būtne ar spārniem. Viņa kā sajukusi apskrēja pa sienām apkārt istabai, gandrīz iepinoties Milai matos, un atkal pazuda aiz durvīm.
— Ai! — vienlaicīgi iespiedzās negaidīti izbiedētās Mila un Kolumbīne.
Atskanēja krekšķināšana, un durvīs izdīga Nikodēms Tvardauskis. Viņam mugurā bija pjāns zīda halāts, uz pieres viņš bija uzvilcis guguļus ar divkāršiem stikliem, bet uz pleca viņam tupēja tas pats putns. Uzmanīgāk ieskatījusies, Mila saprata, ka putns ir no metāla. Dīvainā būtne iečiepstējās, pagrieza galvu un ar skatienu ieurbās Kolumbīnē, kas aiz pārsteiguma bija iepletusi acis.
— Mila, mīļā, — Tvardauskis nopriecājās, — tu jau esi augšā? Man likās, ka pēc vakardienas notikumiem tu gulēsi līdz pusdienlaikam.
— Šis radījums man gandrīz norāva galvu, — Mila pasūdzējās, skatīdamās uz žilbinošajiem putna metāla spārniem.
— Jā, jā, varēja ari noraut, — Lapuķis vēl neprot uzvesties, ja negaidīti rodas kāds misēklis. Bet es ari esmu tūļa, pavisam aizmirsu, ka tu joprojām atceries slepeno zīmi.
— Un ko viņš vēl prot? Kam viņš vajadzīgs? — skatoties uz Lapuķi, painteresējās meitene.
Tvardauskis izstiepa roku, un putns aizrausās līdz plaukstai. Viegli papurinot, Lapuķis nonāca Milai uz pleca, pagrieza galviņu un paskatījās uz jauno saimnieci ar spīdošām actiņām, kas atgādināja podziņas.
— Tas ir kopīgs radījums, — paskaidroja Tvardauskis. — Alķīmiķi palūdza izmēģināt jaunu, pavisam vieglu metāla sakausējumu. Mehāniķi veido detaļas, kurām jākustas kā putna spārniem; viņi tās izmantotu, ražojot divplākšņus. Un domīniju interesē kustošas bildes, tas ir, vai lidojošā lietā var ievietot camera obscura. Tas var daudz kur noderēt. Izlūkošanā, veicot izmeklēšanu, sargājot pilsētu.
— Bet man teica, ka esi projām no Universitātes lietām. — Mila ar rādītājpirksta galiņu noglāstīja Lapuķim knābi. Automatona acis izpletās un mainīja krāsu no zaļas uz zilu. — Ei, viņam patīk! — viņa apmierināta piemetināja.
— Viņš reaģē uz pieskārieniem, — paskaidroja Nikodēms un pamāja ar galvu. — Jā, no domīnijas es aizgāju, tas tiesa, bet viņi visi joprojām nav spējīgi cits ar citu sarunāties. Tad viņi atnāk pie manis lūgt palīdzību. Klusi, lai priekšniecība neuzzina. Vai tad es nepalīdzēšu veciem draugiem?
Mila aplūkoja laboratoriju.
— Tēvoci, es redzu jaunas lietas. Ļoti interesantas. Kas tas? — Viņa parādīja uz saules stariem, kas krita uz galda.
— Ai, nekas īpašs, — atbildēja Tvardauskis. — Kā teiktu mani kaimiņi Zvērnīcā, vienkārši "niekošanās“. — Bet dzirkstelītes zinātnieka acīs rādīja, ka tās “niekošanās" viņam ir ļoti svarīgas. Tvar-
dauskis aizveda Milu pie galda. — Spēlējos ar sauli, — viņš runāja tālāk. — Ja izdotos iegrožot tās enerģiju, mūsu izslavētais prometils izrādītos tikai bērnu spēlītes. Palūdzu meistariem, un viņi jumtā un sienā izcirta spraugas, saliku spogulīšus, un, — lūdzu, saules gaisma nonāk pa tiešo pagrabā.
— Mēģini iegrožot sauli, tēvoci?
Zinātnieks pasmējās.
— Nav tik vienkārši. Lūk, pasūtīju pat Bebidža mašīnu no Krakovas. Iespaidīga lieta, nākas atzīt. Pat galva griežas, iedomājoties, kur to var pielāgot. Gan rūpnīcās, gan gaisa kuģos, gan universitātēs. Tā gan ir nākotne…
— Tēvoci, mums vajag parunāties, — Mila viņu pārtrauca. Viņa zināja: kad zinātnieks iekarst, viņu apturēt var ar grūtībām, tāpēc pārtrauca, kamēr viņš vēl nepaspēja ieskrieties.
Acumirklī Tvardauskis mainījās — aizsapņojies zinātnieks kļuva par norūpējušos aizbildni.
— Protams, mīļā. Iesim uz manu istabu, apsēdīsimies, iedzersim karstu tēju, kaut gan tu laikam jau pabrokastoji.
Cik vien Mila spēja atminēties, tēvoča svētnīcā, nelielā istabā, kas bija pilna ar grāmatām, starp kurām knapi ietilpa galdiņš un divi mīksti krēsli, tēja kūpēja vienmēr. Retos laboratorijas viesus zinātnieks centās pārliecināt, ka krūzīte smaržīgas tējas, kuru viņš pasūtīja pat no tālās Dardžilingas Indijā, ir viņa dzīves dzenulis.
Ieejot istabiņā, Mila apsēdās krēslā, blakus novietoja Kolumbīni, un sāka vērot, kā tēvocis rosās ap tējkannu, zem kuras lēnā dejā griezās zila liesmiņa. Viņa pastiepa roku, un Lapuķis aizspurdza no pleca un iekārtojās uz krēsla atzveltnes.
Lejot tēju, Tvardauskis ar acs kaktiņu palūkojās uz Kolumbīni.
— Kā tev klājas, mazulīt? — viņš pajautāja.
— Paldies, labi, — lelle pieklājīgi atbildēja, un Nikodēms klusi iesmējās.
Mila pacēla krūzīti pie lūpām, aizvērusi acis, iemalkoja tēju un it kā ar maģiskā ētera viļņiem atkal nonāca bērnībā. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja sevī raugāmies Nikodēma acis. Zinātnieks saprotoši pamāja.
— Recepte nav mainījusies.
— Tikai dzīve mainās.
— Tas tiesa. — Tvardauskis maisīja tēju, gaidīdams, ko meitene vēl teiks.
Mila sakoncentrējās un nolēma ķerties vērsim pie ragiem.
— Tēvoci, jūs likāt, un es atgriezos Viļņā. Bet lai tā būtu pēdējā reize. Šādi dzīvot es vairs nevēlos. Es neesmu seifs, kas visu diennakti jāsargā. Un es arī neesmu āpsis, lai mūžīgi slēptos alā. Es…
— Mila, — Nikodēms mēģināja iejaukties, bet meitene iekarsusi runāja tālāk.
— Es gribu dzīvot kā visi normāli cilvēki, — viņa teica. — Es saprotu, ka es neesmu normāla, ka esmu dabas kļūda… — meitenes acīs iemirdzējās asaras. Acumirklī sajutusi saimnieces garastāvokli, Kolumbīne arī sāka klusītiņām šņukstēt. — Bet es vairs nevaru. Tad jau labāk aizbēgam kaut kur uz Austrāliju, iekārtojamies uz dzīvi tur, un, kas būs, tas būs.