— Mīļā, mīļā… — Tvardauskis samulsis izstiepa roku, mēģinādams apturēt vārdu ūdenskritumu. Viņam ne pārāk labi izdevās mierināt jaunas meitenes. — Viss labi, nevajag nekādas austrālijas. Tu paliec Viļņā. Un punkts. Vairs nebūs nekādas bēgšanas. Šeit ir tavas mājas. Un liec aiz auss: tu esi normāla. Un dzīvo tā, kā vēlies. Studē domīnijā, ja vēlies, sameklē sev dzīvokli, atrodi darbu un draugus. Viļņa ir mūsu pilsēta, un te tu būsi drošībā. — Nikodēma Tvardauska sirds asiņoja, melojot mīļajai audžumeitai, bet citas izejas nebija. — Un neaizmirsti, Mila, tu esi normāla, — Viņš stingrā balsī atkārtoja.
— Bet kas būs, kad… nu, ja… — meitene nepārliecinoši noteica.
— Tiltu meklēsim tad, kad pieiesim pie upes, — mīļi noteica Nikodēms.
— Bet man jau ir draugi. — Mila noslaucīja asaras un pasmaidīja. Atkopās arī Kolumbīne. — Čārlzs un Edvards. Vai atceries, tēvoci, ka mēs abi uzaicinājām viņus rit ierasties pusdienās?
— Kā gan es varētu to aizmirst, — Tvardauskis atbildēja. — Tavi draugi ir ari mani draugi, — viņš pieminēja, šķībi pasmaidīdams, bet Mila to, šķiet, nepamanīja.
Viņa pielēca kājās un paķēra Kolumblni. No skumjām meitenes sejā nepalika ne vēsts.
— Tad mēs jau skriesim, tēvoci, — viņa teica. — Gribu palūkoties, kā mainījusies Viļņa, un Kolumbīnei parādīt skaistākās vietas.
Mila noskūpstīja Nikodēmu uz svaigi noskūtā vaiga un, nesot lelli, izsteidzās no laboratorijas. Pēc brītiņa viņu soļi apklusa, atskanēja aizvērto durvju klaudzoņa. Tvardauskis vēl kādu laiku sēdēja, kaut ko domādams, pēc tam ar vienu malku izdzēra tēju un atkal tējkannā ielēja ūdeni. Tad viņš piecēlās kājās un, piegājis pie grāmatplauktiem, citu pēc citas izvilka trīs grāmatas.
Plaukts čīkstēdams lēni pagriezās uz atjautīgi ierīkotām virvēm. Aiz plaukta tumsā vīdēja vēl viena mazāka istabiņa. Nikodēms iegāja slepenajā istabā, un plaukts atkal aizvērās. Pastiepis roku, viņš pieskārās lampai, un istabu apgaismoja mirgojoši palsa gaisma. Šeit arī atradās daudz grāmatu. Vienas izskatījās, it kā nesen būtu šķirstītas, citas bija noklātas ar putekļu kārtu. Garāmgājējiem grāmatu nosaukumi, visticamāk, neko nebūtu teikuši, bet, lūk, Universitātes domīnijas bibliotekārs būtu nošausminājies. Tās bija vecas un smagas grāmatas. Sliktas. Aizliegtas.
Bez grāmatām uz galda stāvēja vēl viena Bebidža mašīna, daudz mazāka par to, kas atradās laboratorijā. Ari šeit apkārt mētājās perfokartītes, bet daži resni vadi savienoja mašīnu ar vēl dīvaināku iekārtu — divām otrādi apgrieztām kolbām, kas saspiestas vara spīlēs.
Tā bija elektrolābija.
Tvardauskis ar vienu roku pastūma kolbā iemontētu sviru, bet ar otru roku nodzēsa gaismu. Istaba atkal iegrima tumsā, bet ne uz ilgu laiku. Kolbās iemirdzējās mutuļojoši un spokaini zaļgani dūmi — prometila koncentrāts. Zinātnieks sāka griezt pie kolbām ierīkotu rokturīti. Kolbās atvērās sprauga, un zaļganie dūmi sāka plūst pa šauriem vadiņi^m, kas bija pavērsti pret vienu istabas sienu, un tā momentā iemirdzējās zaļganā gaismā. Tvardauskis atlasīja dažas perfokartītes un ielika Bebidža mašīnā, kas stāvēja uz galda un arī bija pavērsta pret sienu. Uz sienas iezīmējās Vilnas karte. Varēja redzēt gan Antokoli, gan Melnumus, gan
Bezdievniekus. Neomulīgi zibēja Bēdas, kas saplūda ar Jauno Pasauli. Tvaikpilsēta un Šnipišķes bija it kā pārklātas ar miglu, bet līkumotā Nēre mirguļoja kā dzīvsudrabs.
Nikodēms acumirkli padomāja, un galu galā izlēma atvērt atvilktnlti, no kuras izņēma mazu pudelīti ar dažām asins lāsēm. Viņš atcerējās, kā nakti ar plānu adatu rokā pielavījās pie guļošās Milas, un pat noskurinājās, nošausminādamies par sevi. Bet Vilhelms Klokmahers, slaveno pulksteņmeistaru Klokmaheru pēctecis, kas slepšus un par lielu naudu Berlīnē uzbūvēja Tvardauskim elektrolābiju, pateica skaidri un gaiši: mehāniskās vabolītes var palīdzēt noteikt rajonu, vislabākajā gadījumā — kvartālu. Bet, ja vēlies precizitāti, būs nepieciešamas asinis. Nedaudz, dažas lāses.
Nikodēms apgrieza kolbas ar dibenu uz leju un, izvelkot ārā ar varu noslēgtos korķus, iepilināja tur asinis. Zaļganie dūmi saduļķojās un sāka šņākt. Zinātnieks steidzīgi aizbāza ciet elektrolābiju un atkal apgrieza apkārt kolbas. Dūmi iešāvās caurulītēs kā no ķēdes palaists suns un pēc mirkļa ieskāva karti uz sienas. Piekodis lūpu, Tvardauskis uzmanīgi skatījās uz pilsētas kontūrām. Iezīmējās neliels sarkans punktiņš, kas pa Zvērnīcas ieliņu palēnām kustējās Svētā Jura prospekta virzienā. Zinātnieks apmierināti pamāja, tad nomainīja perfokartītes pret tukšām, lai Bebidža mašīna ierakstītu Milas pastaigu — kur meitene dosies un kad. Veicis darbu, viņš izgāja no slepenās istabiņas, drūmi domādams, vai patiešām mērķis vienmēr attaisno līdzekļus.
Cilvēki steidzās uz Viļņu kā pavasara strauts — no kalna lejup. Biļetes uz vilcieniem un dirižabļiem bija izpārdotas jau sen, un tie, kas atģidās par vēlu, varēja cerēt tikai uz dažu labu biļeti, ko atdeva atpakaļ tie, kurus bija nobaidījis stāsts par gaisa pirātu uzbrukumu “Ikaram”. Citas pilsētas bombardēja Viļņas padomi, pieprasīdamas papildu reisus, bet Mērķa padomnieks Fjodors Ščerbakovs tam stingri pretojās. It kā esot ļoti savairojušies lielie kravas dirižabļi, un kur vēl privātie viesu gaisa kuģi, tāpēc Viļņas debesīs var izveidoties korķi. Un Navigatoru ģilde pavisam nevēlējās, lai pie mazākās kļūdiņas kāds ārvalstu kroņprincis nokristu lejā uz Viļņas baznīcām.
Bet, savelkot vienu galu, atraisījās vaļā otrs. Krievi, kas bija uzlikuši dzelzs uzpurni cilvēkiem, kas dzīvoja Krievijas impērijas ieņemtajās zemēs apkārt Viļņai, aiz tās robežas, nezin kāpēc necerēti palaida to vaļā, un apturēja savus patrulējošos bruņuvilcienus. Uz to tornīšiem iekārtojušies cara kareivji tagad kūtri lobīja saulespuķu sēklas un meta čaulas uz cilvēkiem, kas priecīgi līksmoja un plūda uz Viļņas brīvpilsētu.
Traķu un Vilkmerģeš lielceļi mudžēt mudžēja no kājāmgājējiem un vezumiem, starp kuriem lēkšodams aizspraucās garām ari dažs labs nepacietīgais ar pedāļratu. Vieni cerēja Galotņu tikšanās laikā papriecāties tā, lai būtu, ko atcerēties, citi gribēja nopelnīt visam gadam, trešie izmantoja no debesīm nokritušo iespēju pameklēt laimi Alianses pilsētā. Ņemot palīgā īdzīgos pristavus, Viļņas drošības spēki strādāja vaiga sviedros. Uz robežas ierīkotos Alianses robežkontroles punktos dežūrējošie leģionāri knapi paspēja tikt ar visu galā, kaut arī visi lieliski saprata, ka pašas lielākās grūtības vēl tikai priekšā.
Atnācējus, ko bija pārbaudījuši leģionāri, uzreiz sagaidīja abās lielceļa pusēs novietotas letes. To saimnieki klaigāja, aicinādami atveldzēties, iekost, nopirkt kādu nieciņu. īpaši populārs bija sezonas jaunums — mehāniskā kastīte, kuru pakratot, zem stikla kupola esošais svētais Kristofers, smieklīgi cilādams dzelzs kājiņas, pārnesa pār Nēri zīdainīti. Uz lielceļa steigšus ieradās arī Bēdu lunkaiņi, kuri, pārkliegdami pārdevējus, pilnā rīklē solīja pavadoņu un apsardzes pakalpojumus. Arī viesnīcu un kopnamu īpašnieki atsūtīja uz šejieni savus saucējus. Tie, kuriem bija iekrāta naudiņa, ieinteresējās par viņu piedāvājumiem un devās līdzi uz krāšņām naktsmītnēm, bet nabadzīgākie devās uz Melnumiem, Jauno Pasauli vai Paplauju, kur varēja cerēt uz mēbelētu istabu vai vismaz gultu par pieņemamu cenu. Troksnis ielās bija tāds, ka aizkrita ausis. Izmanīgi tirgotāji tūlīt sāka piedāvāt ausu aizbāžņus "Viļņas miers”.