Tikko viņš ienāca parkā, no vienas vārtrūmes iznira četri tumsnēji cilvēku stāvi.
— Kundziņš gan aiztupējās, — viens no tiem čukstus piebilda.
— Priecājies, ka tumšs, — nomurmināja otrs. — Tas mums nāk tikai par labu. Redzi, muļķītis mierīgi savā nodabā tipina pa parku. Novācam viņu, iemetam kanālā, un beigta balle!
— Tikai neaizmirstam paņemt papīrus, — atgādināja trešais.
— Un darbojamies klusi.
— Nu, vīriņi, katrs uz savu pusi! — ierunājās pirmais stāvs.
— Satiekamies parka vidū.
Cilvēku stāvi zīmīgi saskatījās, metās uz dažādām pusēm un izzuda koku ēnās.
“Krievi ir vēl primitīvāki par turkiem,” prātoja Haims Rivkinds, iedams dziļāk parkā. Viņš apstājās, noliecies pacēla no zemes māla piciņu un sāka grozīt to rokā. "Tie vismaz rīkojās eleganti — dārgas dzīres, saindēts vīns —, bet šie… Eh, primitīvi. Uzsūta bandītiņus ar nažiem. Mežoņu zeme. No barbariem neko citu arī nevar gaidīt."
Haims Rivkinds bija pieredzējis sūtnis — no vienas puses, tāds, kas lieliski paredz, kas viņu sagaida, no otras puses, tāds, kam pašam patīk iestudēt notikumus. Ierodoties Pēterburgā, jebkuram interesentam viņš labprātīgi skaidroja, ka dzīvo “Ziemeļblāzmā” un viņam labpatikas pastaigāt pa Aleksandrova parku. Uzkavēšanās “publiskās lietošanas villā” bija parocīga — tumsā uzbrucējiem vēl vairāk bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem.
Sūtnis pagriezās vairāk pa kreisi un drīzi vien nonāca augstiem, bieziem krūmiem ieskautā alejā, kas atradās pašā parka vidū.
Kāpjošā migla maigi ieskāva blāvi spulgojošās gāzes laternas. Rivkinds ar labpatiku tajās noraudzījās un pasmaidīja.
Pēkšņi krūmi iečabējās, un no tiem izlīda divi cilvēku stāvi. Pagriezis galvu, sūtnis pamanīja vēl divus stāvus. Ja viņš mēģinātu bēgt, tie būtu nostājušies viņam ceļā. Stāvi nesteidzīgi sāka tuvoties vīra virzienā. Vientuļš gājējs miglainā parkā viņiem varēja būt viegls laupījums.
Haims Rivkinds apstājās un nopūtās. Sadrupinājis plaukstā māla gabaliņu, viņš klusi noteica:
— Im ba l'hargekha, hashkem l'hargo.*
Pēkšņi krūmi atkal iečabējās. Uzbrucēji samulsuši apstājās. Visu četru acis iepletās aiz pārsteiguma, un visiem atkārās žokļi.
* Ebreju lāsts.
No krūmiem iznira divas milzīgas figūras, kas pietuvojās sūtnim un nostājās tam gar sāniem. Abi milži bija pilnīgi kaili, bez jebkādām dzimuma pazīmēm, viņu āda bija okera krāsā. Uz ķermeņiem bija saskatāmas dažas metāla plāksnes — likās, it kā milži būtu sadiegti. Sejās nebija ne degunu, ne lūpu, tikai acis zvēroja sarkanās liesmās. Tie bija golemi — Prāgas atdzīvinātāju dāvana Rotšildiem.
— Im ba l'hargekha, hasbkem l'hargo, — atkārtoja Haims. — Ja kāds nāk tevi nogalināt, pamosties agrāk un nogalini viņu pirmais.
Galu galā viens uzbrucējs atguvās, piesteidzās pie viena no milžiem, kas sargāja Haimu, un ietrieca tam nazi krūtīs. Asmeņi viegli iedūrās līdz pat rokturim, bet golems to, šķiet, pat nepamanīja. Viņš pacēla milzīgu dūri ar dzelžotiem pirkstu kauliņiem un gāza bandītam pa galvu. Tā acumirklī pārvērtās par asinīs izmirkušu smadzeņu un sasmalcinātu kaulu putru. Golems pagriezās pret abiem pārējiem stāviem, kas mēģināja pietuvoties no mugurpuses, un pastiepa roku. Kaut kas noblīkšķēja, un neliels dzirksteļojošs šāviņš, kas izlēca laukā no miniatūrieroča, kurš bija piestiprināts pie rokas, trāpīja vienam no uzbrucējiem. Tas pārsteigts paskatījās uz caurumu dūres lielumā, kas bija atvēries krūšu apvidū, un, nepaspēdams pat iekliegties, saļima uz zemes. Golemi pagriezās pret diviem atlikušajiem vīriem un gāja uz viņu pusi. Milžiem ejot, grants šķīda uz visām pusēm kā ūdens, taču bandīti negaidīja, kamēr golemi pietuvosies, — viņi muka projām un izzuda tumsā, tikai krūmu zari vēl kādu laiku čabēja.
Kad parku atkal ielenca klusums, golemi atgriezās pie Rivkinda. Slapstoties koku ēnās, viņiem atlika pavadīt sūtni līdz parka galam un tad sastingt krūmos. No rīta atnāks Rivkinda kalpi, ieliks tos lielās kastēs, ar sarkanu krāsu uzrakstīs “Uzmanību — plīstošs" un aizsūtīs uz Prāgu.
Rivkinds paskatījās uz diviem sašķaidītajiem līķiem, kas gulēja uz parka takas. Tātad,” viņš nomurmināja. “Pēterburgas žandarmus gaida neatrisināms uzdevums, bet mani — ceļojums uz mājām un neliela atelpa, bet Rotšildus — lielākā gadsimta avantūra.”
Rotšildi sen vēlējās iegūt Viļņu un Rēveli, lai varētu tās pievienot Aliansei, lielajam pilsētu lokam: Rēvele-Viļņa-Krakova-PrāgaKonstantinopole.
— Abducet praedam, qui occurrit prior*, — nomurmināja Haims Rivkinds un devās uz naktsmājām "Ziemeļblāzma".
* Laupījumu aiznesis tas, kurš atskries pirmais.
Vaņečka Skoriks ļoti gribēja uz majam.
Protams, ne jau uz to kabūzi pie vecenes Zofijas un viņas trušiem, kur mūžīgi smirdēja pēc kaķu urīna, piedegušiem kartupeļiem un sviedriem, bet īpaši pēc garaiņiem. Jā, pēc tiem — visvairāk.
Vaņečkam patiešām nebija nekas pret garaiņiem — mājās viņš bieži gāja uz pirti un, izstiepies uz koka lāvas, tīksminājās par karsto tvaiku. Pieredzējušais pirtnieks Matejs uz grīdas izbārstīja sasmalcinātus priežu zarus, uz sakarsušajiem akmeņiem uzšļāca ūdeni, un vienā acumirkli visapkārt izplatījās smaržīgi tvaiku mākonīši. Ak, lieliskā krievu pirts! Svešzemnieki, ieradušies Krievijā un ieraudzījuši tādu pirti, blenza, mutes iepletuši, un, mājās atgriezušies, steidzās atvērt līdzīgas.
Bet Viļņas tvaiku Vaņečka nevarēja ciest. Kad vakarvējš pieņēmās spēkā, virs Tvaikpilsētas savilkās pelēki mākoņi, piesūkušies ar metāla, sodrēju, eļļas un uzraugu lamu smārdu. Virs Melnumu kvartāla izplatījās tik tikko jūtama opija dvinga, bet virs Universitātes domīnijas — sēra smaka. Tvaika mākoņi palidinājās virs pilsētas, līdz beidzot, neizturējuši šādu komponentu smagumu, nosēdās
Bēdās. Bet tur, pēc asprāšu teiktā, vietējie tos smēla katlos un no tiem vārīja zupu.
— Ei, krieveli, atkal puse skrūvju sabojātas! Atkal cietis tavas kapeiciņas nedēļas beigās, — pārkliegdams dunošās mašīnas, pāri visai zālei iesaucās viens no mācekļiem, bet Vaņečka izlikās zobgali nedzirdam.
Ari savu darbu viņš nevarēja ciest. Ja vien mācekļi zinātu, kas patiesībā ir autodidakts, ceturtās kategorijas atslēdznieks Vaņečka Skoriks, viņi acumirkli piekostu mēles. Bet pagaidām Vaņečka rāvās melnās miesās Cimermaņa čugunlietuvē, kas atradās Viļņas rūpniecības rajona, sauktā par Tvaikpilsētu, pašā centrā, un par neveikli izlietām skrūvēm pacieta vecāko mācekļu izsmieklu.
Zālē piepeši iegaudojās sirēna. Tas nozīmēja, ka maiņa beigusies, un milzīgie dzelzs virzuļi, kas cauru dienu klanīja savas galvas augšup un lejup, pierima, līdz apstājās pavisam. Vaņečka to tikai vien gaidīja — uzreiz pameta darbu un no ražošanas zāles krēslas izskrēja ielās.
Te viņš nedaudz pastāvēja, piemiedza acis, kamēr acis pierada pie saules gaismas, un pēc tam paskatījās debesīs. Kaut gan līdz saulrietam nebija atlicis daudz laika, skaidrs bija viens — savas lietas nokārtot viņš paspēs.
Vaņečka Skoriks virzījās pa viņam nepazīstamu pilsētu. Viņš gāja, lūkodamies uz visām pusēm, ar grūtībām noslēpdams riebumu pret lietuviešiem un poļiem, kas mudžēja ielās, kā arī peisakainajiem žīdiem, kas rēgojās savu bodīšu durvīs un slavēja savas preces.