Legāts Antans Sudrabs stāvēja pie pirmā kontroles punkta uz Vilkmerģeš lielceļa, gremoja no ielas tirgoņa nopirktu, vēl siltu vaniļas baranku un skatījās uz cilvēku straumi. Viņa labā roka, pirmais leitnants Mihals Vielholskis, iespaidīga auguma mazrunīgs polis no Ļubļinas, modri vēroja rosīgos leģionārus un netraucēja Sudrabam domāt.
Sudrabam patiešām bija par ko domāt. Dīvainie lietas pavedieni stiepās kā plāns zirnekļu tīkls, kas vietumis iemirdzējās saules gaismā, vietumis atkal pagaisa no acīm. Agrā rīta stundā legāts vispirms apmeklēja Vaņečkas Skorika istabu Trušnīcā un parunāja ar
kopnama uzturētāju, kuru visi sauca par bābu Zofiju. Uzzināja apaļu nulli. Zofijai viņas iemītnieku dzīve nerūpēja ne par mata tiesu, viņa pat sāka šaubīties, kas tas Vaņečka īsti bija — it kā galdnieks, bet varbūt lodētājs. Ziņa par iemītnieka nāvi Zofiju pat iepriecināja. Viņa palēkdamies staigāja pa istabu, skaļi domādama, kur lai dabū papildu gultas, lai Galotņu tikšanās laikā mirušā Vaņečkas vietā izmitinātu četrus vai piecus jaunus iebraucējus.
Istabas apskate neko nedeva — maiņas apģērbs, bļoda ar ūdeni, skūšanās piederumi, ēdiena paliekas. Acīm redzams, ka Skoriks uz šejieni nāca tikai pārnakšņot un paēst. Vārdu sakot, strupceļš. Bet, lūk, Mateja Kreiļa "dāvana" — rasējumi — bija ļoti interesanta. Legāts pie tiem nosēdēja līdz vēlai naktij, bet, tā ari neko nesapratis, visbeidzot padevās. Rītausmā viņš palūdza dežurantu sazināties ar Tvaika padomnieku, Mehāniķu ģildes vadītāju Petru Vileiši. Viņš tik ļoti ieinteresējās par rasējumiem, ka bija gatavs ar kājām atskriet uz Slušķu pili, bet Sudrabs piedāvāja tikties Tvaikpilsētā. Legāts pie reizes gribēja noskaidrot, kāda ir situācija Viļņas rūpniecības sirdi, jo Vileišis bija ieminējies par strādnieku nemieriem.
Skorika lieta legātam bija kā akmens kaklā un laika zaglis. Legāta galvenais uzdevums taču bija rūpēties par pilsētas drošību, īpaši Galotņu tikšanās laikā, bet nojauta čukstēja priekšā, ka šī izmeklēšana nav mazāk svarīga. Bet varbūt pat svarīgāka.
Sudrabs sakošļāja pēdējo kumosu, nokratīja no rokām drupačas un pagriezās pret leitnantu Mihalu Vielholski.
— Mūs gaida karstas dieniņas, brāl, — viņš noteica.
Mihals pamāja, apstiprinādams, ka vadonim ir pilnīga taisnība.
— Šodien par pilsētas drošību esi atbildīgs tu, — legāts piebilda.
— Sapulcini pristavus un naktssargus, bet skaties, lai katrā pulkā būtu vismaz viens no mūsējiem, — viņš pavēlēja. — Ja mēs palaidīsim tās cara aunapieres vienus, no nemieriem neizvairīsimies. Pacenties izkliedēt cilvēkus pa dažādiem rajoniem un nosūti vairāk mūsējo pie Baltajiem Pohuļankas stabiem. Šovakar uz Bēdām trauksies tik daudz nejēgu, ka asinis patiešām būs. Bet es pats braucu uz Tvaikpilsētu. Ja būs kādi jaunumi, es ziņošu uz Slušķiem.
— Skaidrs, legāt.
Sudrabs pēkšņi atcerējās vēl kaut ko.
— Un vēl… Ja pienāks kādas ziņas par resnīti Fēliksu, informējiet mani pēc iespējas ātrāk. Tas var būt ļoti svarīgi.
Viri pamāja viens otram un izšķīrās. Sudrabs aizsteidzās pie patruļas tvaika karietes, kas viņu gaidīja, bet Vielholskis — uz kontroles punktu. Abi bija norūpējušies, tāpēc nepamanīja, ka viņus cītīgi vēro daiļa, jauna sieviete augstos un melnos šņorzābakos un neuzkrītošā pelēkā kostīmiņā — īsā žaketītē un garos šauros svārkos. Kad vīri izšķīrās, Emīlija pagriezās un devās savās darīšanās.
Aiz muguras atstādams Verķus un šeit esošo robežkontroles punktu, lielais Vilkmerģes lielceļš, nopurinādams tirgoņus, kas čumēja un mudžēja apkārt, aizveda taisni uz tuvāko Viļņas priekšpilsētu. Tuvojoties Šnipišķēm, tas sazarojās. Labējais atzars gāja gar Šnipišķēm un beidzās pie Zaļā dzelzs tilta. Kreisais atzars bija daudz garāks un interesantāks, pa to ceļoja iebraucēji, kas meklēja darbu, pa to ripoja preču pilni vezumi, šeit viņus gaidīja iebraucamie pagalmi un krogi. Aiz tiem atradās drūmas noliktavas dažu verstu garumā. Vieni vezumi ielīgojās starp noliktavām, citi pagriezās uz Viščigavas gaisa kuģu ostu, kas atradās vairāk uz kreiso pusi un kuras sarkanie brīdinājuma pūšļi, kas karājās gaisā, bija redzami no attāluma. Viščigavā uzmanību piesaistīja vēl viens Alianses mehāniķu brīnums — virs zemes pakarināts viensliežu dzelzceļš. Pūzdami baltus gara mākoņus, vilcieni traucās cilvēkiem virs galvām, izbiedēdami zirgus un raisīdami izbrīnu tajos, kas tādu dīvainību nebija redzējuši. Gan viensliežu dzelzceļa, gan Vilkmerģes lielceļa galamērķis bija viens un tas pats — pilsētas metāla sirds Tvaikpilsēta.
Nonākot Tvaikpilsētā, Vilkmerģes lielceļš kļuva plašāks. Šeit to ielenca nedraudzīgas rūpnīcas, kas izspļāva tvaiku. Nokļuvis tās lamatās, Vilkmerģes lielceļš zaudēja savu vārdu, kļuva par Pirmo ielu, tai klāt glaudās Otrā un Trešā iela, tās perpendikulāri šķērsoja Ceturtā, no tās atzarojās Piektā iela, kas bija ietinusies Tvaika kamolos. Mūžīgi steidzīgajiem Tvaikpilsētas iedzīvotājiem tāds izplānojums
un mākslīgie ielu nosaukumi likās ļoti pieņemami. Taisnību sakot, pašā Tvaikpilsētā neviens nedzīvoja, bet dzīve te mutuļoja visu diennakti — Septītajā Gāzu ielā ierīkotās fabrikas ar gāzi baroja čuguna un tērauda lietuves un stingri apsargāto prometila rūpnīcu. To caurules kā zalkši vijās virs Tvaikpilsētas ielām. Ceturtajā un Sestajā ielā no agra rīta izplatījās Rivkinda, Suroviča un Mencas fabrikās izstrādājamo ādu smaka, kas nonāca līdz Astotajai ielai, kur saplūda ar Edelšteina tabakas fabrikas smaržām. Vēl tālāk pletās laukums, kur tika izkrauta no Viščigavas ostas pa viensliežu dzelzceļu atgādātā krava, bet aiz laukuma rēgojās augsti Tvaikpilsētas smagās rūpniecības fabriku skursteņi. Tur atradās tvaika turbīnas un Petra Vileiša darbnīca, kas radīja eksperimentālus mehāniskus elementus, Cimermaņa čugunlietuve un pēc smagām sarunām Viļņā uzradusies Vācijas rūpniecības milža Allgemeine Elektrisitats filiāle, kas montēja elektrības dinamomašīnas. Attālākos nostūros atradās Papa aplokšņu fabrika, brāļu Rakovicu mehānisko svaru un papirosu piebāšanas aparātu rūpnīca, Zavadska spiestuve, Livšiča korķu rūpnīca un citi mazāki uzņēmumi, kas arī bija piesūkušies pie gāzes caurulēm.
Pie Tvaikpilsētas pieglaudās arī Aizrobežas kvartāls ar nesen atvērtu "Lloyds” kompānijas biroju un ieroču meistaru un lielgabalnieku meistaru arteļiem un arsenāliem, kas tika rūpīgi apsargāti.
Upmalā peldēja nedaudz gaišāki tvaika mākoņi — tie rādīja ceļu uz Lielajām pirtīm, kur pēc darba sodrējus un smirdoņu nomazgāja Tvaikpilsētas strādnieki, pie reizes izdzerdami vienu otru kausu alus.
Tie, kas šeit ieradās meklēt darbu, vispirms steidzās izošņāt divas vietas — oficiālo Tvaikpilsētas darba biržu, kas vienmēr bija vaļā, un citu — neoficiālo, kas atradās tuvāk upei, kur varēja atrast melnāku darbu, un ne tik skrupulozi darba devēji atalgojumu maksāja, noslēpdami nodokļus. Tvaikpilsēta it kā griezās trakā ritenī, pa cauruļu artērijām ritēja tās asinis, kā uguņošana uzzibsnīja atklājumi, pa zemi lidinājās naudkāre, cilvēciskā cerība un visur esošais sviedru, dzelzs un smēres smaržu sajaukums. Šajā haosā valdīja
savs dzīves ritms, savi noteikumi, bet visu diriģēja Mehāniķu ģilde, Tvaikpilsētas sirds, kas atradās torni ar zaļas patinas noklātu jumtu un milzīgu pulksteni, kas bija redzams no jebkuras vietas. Pēc Alianses arhitektu un Universitātes domīnijas vadītāju gribas Mehāniķu ģilde kļuva par Tvaikpilsētas alfu un omegu, pamatu, pret kuru atsperoties, var pacelties augstumos.