Tvaikpilsēta šobrīd bija ari legāta Antana Sudraba ceļamērķis.
Kad Sudrabs sasniedza centrālo Tvaikpilsētas laukumu, kas pletās iepretim Mehāniķu ģildes tornim, pulkstenis tieši nosita dienasvidu. Vairīdamies no uzmanības, Sudrabs kaprālim, kas vadīja karieti, pavēlēja apstāties kaut kur nomaļākā vietā.
— Ģildē es aizkavēšos apmēram stundu, — viņš izkāpdams pateica kaprālim. — Bet tu pa to laiku apmeklē Pirti, nomazgājies, iedzer alu, paklausies, ko cilvēki runā. Plaiksnoties uniformās, mēs neko pieklājīgu te neuzzināsim.
Iedams pāri Ģildes laukumam, legāts ieraudzīja bariņu skrandaiņu, kas bija sapulcējušies ap lielu plakātu, uz kura ar sarkaniem burtiem bija uzķēpāts uzraksts "Darbu, maizi un taisnibu”. Vārds "taisnība” bija uzrakstīts ar īso "i”, un stāvošie vārgdieņi neizskatījās pēc tiem, kas mācētu rakstīt bez kļūdām. Viņi drūmi palūkojās uz cilvēku zilajā uniformā, bet tuvoties legātam neuzdrošinājās.
Sasniedzis ģildes torni, Sudrabs uzskrēja augšā pa dažiem pakāpieniem. Iešņācās tvaiks, un ēkas durvis atvērās pašas no sevis.
— Laipni lūdzam Mehāniķu ģildē, Viļņas legāt, — atskanēja metāliska balss, legātam ienākot iekšā.
Automatons cilvēka augumā, tērpts nevainojami tīrā ģildes locekļa uniformā, nolieca galvu un pamāja ar roku, aicinādams iekšā. Sudrabs papurināja galvu, nezinādams, kā reaģēt uz šo jukušo mehāniķu komandas ākstību. Starp citu, automatons bija tikai pirmais pārsteigums, kas sagaidīja viesi. Visa galvenā zāle atgādināja muzeju, kurā godpilnās vietas ieņēma jaunākie atklājumi — gan tie, kas jau darbojās, gan vēl tikai pirmie prototipi: mazītiņi uzvelkami dzirdes aparāti, kurus varēja ievietot ausi (un neizskatīties tik muļķīgi, kā agrāk, kad nācās nēsāt līdzi milzīgas klausules), elektroterapijas mašīnas, jaunās paaudzes bezvadu aparāti.
Pie viena no tādiem bezvadniekiem, galvas sabāzuši kopā, stāvēja daži austrumnieciska paskata viri, kuri bija tērpušies sniegbaltos kimono. Acīm redzot, tie bija viesi, kas savlaicīgi bija ieradušies uz Galotņu tikšanos no tālām zemēm. Viņi cītīgi klanījās un uzmanīgi klausījās, ko stāstīja iespaidīga auguma virs ar melnām ūsām, tērpies bronzas krāsas vestē un svārkos ar garām stērbelēm, uz galvas uzvilcis cilindru tādā pašā krāsā ar nelieliem zobratiem. Tas ari bija Viļņas Tvaika padomnieks un Mehāniķu ģildes galva Petrs Vileišis. Viņš iejuties runāja, vicinādams rokas. No pirmā skatiena pat nevarēja pamanīt, ka viņa labā roka nav īsta un pie pleca piemontēta metāla protēze ar virzuļiem, kas kustināja elkoni un pirkstus (vēl viens ģeniāls Viļņas mehāniķu izgudrojums). Roku Vileišis zaudēja pirms vairāk nekā desmit gadiem nelaimes gadījumā, būvēdams dzelzceļa tiltu netālu no Krakovas.
— Esiet laipni aicināti Mehāniķu ģildē! — Sudrabam aiz muguras citu viesi sagaidīja ģildes automatons. Viņā acīmredzot nebija ievietots šī viesa fotoattēls, tāpēc viņš aprobežojās ar vispārīgu sveicienu.
Pagriezis galvu, Vileišis ieraudzīja legātu un, pamājis ar metāla roku, aicināja pieiet klāt, bet pats, atvainojies viesiem, gāja viņu sagaidīt.
— Atbraukuši japāņi no Jokohamas, — viņš Sudrabam pačukstēja. — Ļoti interesējas par visu, grib aplūkot Izstādi, bet uz Galotņu tikšanos nepaliks. Saproti, viņi taču karo ar krieviem. Tāpēc arī mēs cenšamies viņiem izpatikt, griežamies kā vāveres ritenī. Es tūlīt aizsūtīšu viņus pie pirtniekiem, bet tu ej uz augšu. — viņš mudināja legātu. — Ceļu tu taču zini.
Ak, tad tāpēc Vileišis piedāvāja satikties ģildē, legāts pēkšņi saprata. Parasti mehāniķis aicināja uz nelielu, vienkāršu istabiņu savā darbnīcā. Legāts minūtlti paskatījās uz japāņiem, kurus apžilbināja Vileiša bronzas veste, klusītēm iesmējās, tad ar pacēlāju pacēlās uz Tvaika padomnieka pieņemšanas telpu, kas atradās torņa iekšpusē. Vēl augstāk atradās tikai milzīgs pulkstenis un observatorija ar milzīgu teleskopu (tā dvīņubrālis stāvēja Universitātes domīnijas observatorijā).
Ar sarkankoku apsistā pieņemšanas telpā sēdēja Vileiša palīgs, kas, ieraudzījis legātu, pieklājīgi pielēca kājās, bet Sudrabs ar žestu viņu apturēja un iegāja Vileiša kabinetā. Palūkojies apkārt, viņš piegāja pie senatnīga sekretera, jo zināja, ka te atrodas slepena dzērienu glabātuve. Atvēris durtiņas, viņš izvilka pudeli un nekautrēdamies ielēja divās plakanās glāzēs franču konjaku. Vienu glāzi viņš novietoja uz neliela galdiņa, otru paņēma rokās, piegāja pie loga un sāka tīksmināties par redzēto.
Pat mākoņainā dienā Viļņas skati reibināja. Līdz observatorijai augšup cēlās tikai reti smoga pārpalikumi, kas skatu nebojāja, gluži pretēji — apsūbējusī pilsētas panorāma izskatījās trīsoša, it kā būtu uzgleznota ar impresionista otu. Tvaikpilsēta līdzinājās skudru pūznim. Pa Vilkmerģes lielceļu, cik vien acis varēja saskatīt, plūda cilvēki, pa Nēri atpeldējušās baržas noenkurojās pie Tvaikpilsētas dokiem, gar upes krastiem līdz pat Zaļajam tiltam un Šnipišķēm trokšņoja zvejnieku un malkas tirgi, bet tālumā ar metāla snuķiem Nēres dibenu rakāja un no dūņām attīrīja mītiskiem okeāna briesmoņiem līdzīgi milzīgi metāla “kurmji”.
Otrajā upes pusē mirgoja Universitātes domīnijas torņi, kuru smailes izrotāja akmens ūpji un kauki*. Pa Lielo ielu līdz pat rātsnamam abos virzienos plūda cilvēku straumes. Legātam pat likās, ka viņš redz divas leģiona patruļas, kas dežurē pie rātsnama. Vēl tālāk — Melnumos, bet varbūt Jaunajā Pasaulē, debesīs pacēlās melni dūmi, bet pa Vāciešu ielu kaukdams jau drāzās ugunsdzēsēju tvaikmobilis. Šķībi pasmaidīdams, legāts paraudzījās uz labajā pusē esošajiem sarkanbrūnajiem Bēdu jumtiem, kas rāpās cits citam virsū, — dedzinātāji visbiežāk slēpās tur. Tikai Antokole un Zvērnīca šajā ņudzeklī izskatījās mierīgi, lepnā vienaldzībā iegrimušas zaļumos.
Antans Sudrabs iemalkoja konjaku un piespieda galvu pie stikla.
— Saimnieko, vai ne? — aiz muguras nosmējās balss.
— Arigato gozaimasu**, — Sudrabs pagriezās, saglauda plaukstas un ceremoniāli paklanījās.
* Kauks — majasgars (lietuviešu folklorā). Tulk. piez.
** Ļoti pateicos (japāņu vai.).
— Tikai nesaki, ka velns arī tur bija tevi aiznesis, — Petrs Vileišis nosvieda stūrī dārgo cilindru, iekrita mīkstsolā un ar veselo roku paķēra uz galdiņa stāvošo konjaka glāzi.
Legāts paraustīja plecus, kas varēja nozīmēt jebko, un apsēdās iepretim Viļņas mehāniķu galvai.
Viņi abi sarunājās par Japānas rūpniecību, par tehnoloģijas iespējām, par karu ar Krieviju un par to, ko japāņiem savajadzējās Viļņā, Izstādē, kas Galotņu tikšanās laikā tiks iekārtota paviljonā Lukišķu laukumā. Tad Vileišis vēl ielēja abiem nedaudz konjaka, un vīri kļuva nopietni.
— Laukumā pretī redzēju slaistāmies taisnības meklētājus. Vai daudz te tādu? — Sudrabs painteresējās.
— Diezgan, — Vileišis atbildēja. — Un kā tev nebūs! Ar manējiem Tvaikpilsētā nekādu bēdu. Algas saņem labas, darba stundas arī sakārtotas. Mums pat izdevās pielauzt kuces bērnus brālīšus Rakovickus. Pateicām viņiem: vai nu beidzat nolīgt bērnus, vai arī ar visām savām papirosu mašīnām jums nāksies pārcelties uz Novoviļeisku. Atbraucējus arī mēģinām iekārtot darbā oficiāli, kā pieklājas, tikai — kas par to? Pēc neilga laika no Krievijas impērijas viņiem nopakaļus seko vēl pieci radinieki vai paziņas. Plūst un plūst, kur lai mēs viņus visus liekam? — Vileišis paraustīja plecus. — Bet kantorī pie upes darbu piedāvās vienmēr. Tvaikpilsētā, Melnumos, Jaunajā Pasaulē, Paplaujā, jebkur. Darbs, protams, nelegāls, maksā kapeikas, stundas nenormētas, drošības nekādas, bet cilvēki piekrīt un strādā. Jo šeit, ziniet, ir Viļņa, viņu sapņu pilsēta. Un, ja tādas tās lietiņas, tādi kā Rakovicki nospriež: kāpēc gan nolīgt cilvēkus oficiāli, ja var iztikt bez jebkādiem papīriem un maksāt no svārkapakšas. Vietējos atlaiž, bet pieņem tos, kas atplūduši no Krievijas plašumiem. Un maina viņus kā nolietotus cimdus. Un cilvēki vēl klaigā, ka mehāniķu mašīnas atņemot viņiem maizes kumosu. — Viņš iekarsis uzsita ar mehānisko rokujDa krēsla atzveltni un gandrīz pārsita to pušu. — Ne jau mūsu mašīnas te vainīgas, bet šo sasodīto uzņēmēju alkatība. Taču nabaga cilvēciņi to nekādi nesaprot, viņiem kaut vai uz galvas dejo. Šodien vakarā, lūk, — viņš pamāja uz loga pusi, — gaidāma darba ļaužu sapulce uz laukuma, rīt draud ar streikiem. Bet