deguna galā Galotņu tikšanās, Viļņas padome izdara spiedienu. — Viņš paskatījās uz Sudrabu. — Un ko lai dara?
Legāts paberzēja degunu.
— Varbūt atsūtīt uz laukuma manējos?
— Nevajag, — ar veselo roku pamāja Vileišis. — Ļaudis sapulcēsies, nedaudz patrokšņos un izklīdis. Bet, ja viņi pamanītu tavus vīrus uniformās, tad nemieri, — esi drošs, garantēti. Domāju, ka mēs paši tiksim galā. Maz kas tos streikotājus ari atbalsta, īpaši pirms Galotņu tikšanās, kad darbu līdz kaklam. Nu, labi… — Vileišis iekārtojās ērtāk un novirzīja sarunu citā virzienā. — Ārkārtīgi ieinteresēji ar tiem rasējumiem. Rādi šurp, lūdzams.
Sudrabs izvilka no azotes papīrus, atlocīja un nolika uz galdiņa. Mehāniķis ievietoja kreisajā acī lielu, apzeltītu monokli un sāka ar interesi studēt lapas. Legāts uzmanīgi vēroja pārmaiņas Vileiša sejā. Galu galā Vileišis atgāzās krēslā, atpogāja augšējo krekla pogu un ar plaukstu pārbrauca pāri zodam. Viņa izskats liecināja, ka mehāniķu līderis ir ļoti norūpējies.
— Ja es nebūtu dzirdējis tavu stāstu, es teiktu: viltojums vai murgi, un būtu aizmirsis, bet tagad… — Vileišis aizdomājies apklusa.
— Nu, kas tie par rasējumiem? — pacietīgi gaidījis, galu galā legāts pajautāja.
— Bioniķis, — aizdomājies atbildēja Vileišis un piemetināja:
— Tas ir it kā automatons, it kā golems.Bet mehāniķu radītie automatoni var veikt tikai vienu darbību, nu, varbūt dažas. Golemu darbības arī ir diezgan ierobežotas. Golems var kaut ko sargāt, var nest kravas, var slepkavot, ja dots tāds norādījums. Bet, lūk, bioniķi — pavisam kas cits. Viņi var darīt gandrīz jebko.
— Vēlies teikt, ka šī lieta… — Sudrabs pabakstīja ar pirkstu rasējumus, — šī lieta var domāt?
Mehāniķu vadonis papurināja galvu.
— Nē, nē. Tas nav iespējams, — viņš nomurmināja, ar veselo roku berzēdams pieri. — Murgi. — Pēc tam viņš paskatījās legātam sejā. — Saproti, automatoni nedomā. Tas ir fakts. Bet bioniķi… bioniķi — jau cita runa. Viņi ir kā mehāniskās mašīnas un dzīva organisma savienojums. Tāds īpašs automatons, ko pārvalda cilvēks, un
tas var uzvesties kā cilvēks. Tikai daudz stiprāks, darbu veiks labāk un ātrāk nekā cilvēks. Par bioniķiem zinātnieki jau runā kādus desmit gadus, bet tālāk par runām tā arī nav tikts.
— Kāpēc? — painteresējās Sudrabs.
Vileišis paraustīja plecus.
— Neviens vēl nav atradis risinājumu, kā pārvaldīt bioniķi. Kā lai izdara, ka viņš varētu darīt visu, ko var darīt tā saimnieks. Tas taču nav dziedošs putniņš, kuram pietiek ar uzvelkamu atsperi. Lūk, mūsu iespēju robežas… — Viņa labā roka pacēlās un viens pēc otra sāka locīties viņa metāla pirksti. Tad viņš savilka pirkstus dūrē, atstādams tikai rādītājpirkstu, ar kuru pabakstīja papīrus. — Tādus rasējumus esmu redzējis desmitiem, — runāja Vileišis. — Bet darbojošos prototipu… — viņš papurināja galvu, — patiešām nē. Un neesmu dzirdējis, ka kādam patiešām būtu radusies ģeniāla doma, kā tādu radīt.
“Un tomēr tie rasējumi kādam likās ļoti svarīgi, jo tika nokopēti un nozagti. Un tos saņēma dīvainos apstākļos nogalināts atslēdznieks," drūmi prātoja legāts, bet skaļi pateica:
— Bet ja nu… Pafantazējam! Ja būtu iespēja radīt, kā tu saki, bioniķi… Kas varētu tādu radīt?
— Patiešām ne mehāniķi, — pārliecinoši atbildēja Vileišis.
— Mēs varētu saražot lielisku mašīnu. Automatonu. Ne vairāk.
— Tad kas?
Vileišis izņēma no acs monokli, gādīgi uzpūta tam virsū, nospodrināja ar lupatiņu un ielika svārku kabatā.
— Nepareizi jautā, legāt, — viņš atbildēja. — Kas varētu radīt? Es jau tev teicu: neviens. Kas to apņemtos?.. Atbildi tu zini pats. Prāgas izdzimteņi.
— Atdzīvinātāji, — vairāk apstiprināja nekā precizēja Sudrabs.
— Viļņā Atdzīvinātāju loža ir vāja, bet varu derēt, ka šie rasējumi ir viņu roku darbs. fc
Sudrabs piecēlās kājās, salocījis rasējumus, iebāza tos kabatā un, varonīgi atteikdamies no vēl viena konjaka, pagriezās uz durvīm. Tās atvēris, viņš apstājās un, kaut ko atcerējies, pagriezās pret Vileiši.
— Kā tev liekas, Petr, kam varētu būt paredzēta rasējumos attēlotā lieta? — viņš pajautāja.
Mehāniķu vadonis un Viļņas Tvaika padomnieks domāja tikai kādu sekundi.
— Rasējumos attēlotas tikai galvenās detaļas un darbošanās princips. Līdz galam visu saprast var tikai pats rasētājs, — viņš atbildēja. — Bet, manuprāt, tas ir golems, un viņa uzdevums — slepkavot. Paskaties, un tu redzēsi, ka viņa metāla pirksti ir neparasti asi.
Legāts pamāja un izgāja no kabineta.
Pēc neliela brīža leģionāru vadoņa kariete jau dārdēja prom no Tvaikpilsētas. Viņu gaidīja tāls ceļš — vēloties sasniegt ceļamērķi, vajadzēja šķērsot visu pilsētu un doties uz Dienvidaustrumiem, tur, kur Viļņas upē ietek Kaukīsa.
— Nu, kā? — Sudrabs pajautāja, uzmetis skatienu drēgnajiem karieti vadošā kaprāļa matiem. — Nopēries? Kādas tur lietiņas?
— Nekas labs, — raportēja leģionārs, nenolaizdams acis no ceļa.
— Visi to tik vien dara, kā runā par jaunām mašīnām, kuras gatavo mehāniķi un kuru dēļ simtiem cilvēku zaudēšot darbu. Strādnieki solās nepadoties un klaigā par streikiem.
— Ā, re kā… — legāts noteica, un viņa domas pievērsās ceļamērķim.
Salīdzinot ar Prāgu, kur Atdzīvinātāju loža atradās Švarcenbergas pilī, Viļņas atdzīvinātāju ložas muižiņa Markučos izskatījās pieticīgi — divi stāvi, trīs daļas, no koka, dažas pieticīgas palīgēkas, vienīgi skaistais un lielais ozolu parks ar dīķi priecēja acis. Visu teritoriju apjoza mūra sēta četru metru augstumā. Šāda atdzīvinātāju pieticība nepārsteidza — Prāgā atdzīvinātāji pārvaldīja pilsētu, bet
alķīmiķu Viļņā viņiem nebija gandrīz nekādas teikšanas. Sarežģītajā Alianses intrigu spēlē atdzīvinātāji stāvēja vienā galdiņa pusē, mehāniķi ar alķīmiķiem — otrajā.
Nonākt atdzīvinātāju mītnē varēja caur masīviem metāla vārtiem, virs kuriem lepojās atdzīvinātāju simbols — fēnikss, kas paceļas virs liesmām, un virs tā izlocījies V burts, Vitae, universāla dzīvības zīme. Netālu no vārtiem bija ierīkots neliels lodziņš, domāts tiem, kas vēlas atbrīvoties no nevēlama zīdaiņa. Ne viens vien nelaimīgais nāca uz šejieni, nesot sev līdzi dzīvu sainīti, ielika to caur mazo lodziņu un aizmuka projām. Jaundzimušie tika nesti uz šejieni, nevis atdoti žēlsirdīgajām māsām tikai tāpēc, ka svētku parāžu laikā atdzīvinātāji neaizmirsa palepoties ar saviem audžubērniem, kas bija tīri, paēduši, ietērpti daiļos svārkos ar fēniksa zīmi. Pilsētā klusītēm klīda baumas par atdzīvinātāju pagrabos veiktiem eksperimentiem ar bērniem, bet atradeņu tāpēc nekļuva mazāk.