Atstājis karieti šķērsielā pie Subača ielas, legāts izkāpis izvingrināja kājas, pēc tam devās pie metāla vārtiem, pa ceļam uzmanīgi aplūkodams sienu, kas apjoza atdzīvinātāju mītni. Viņam nācās vilties — siena bija lieliski uzraudzīta, laikam nesen apmesta, jo gludajā virsmā nebija ne ieskrāpējumu, ne plaisu, kuras varētu izmantot, ja kāds iedomātos pārkāpt pāri augstajai mūra sētai.
Pie vārtiem karājās vara zvaniņš. Legāts to pašķindināja. Nedaudz uzgaidot, atvērās vārtos iemontēts maziņš restots lodziņš.
— Jūs no-ru-nā-jāt tikšanos? — pajautāja dīvaini šņācoša balss.
— Nē, — Sudrabs pateica taisnību un jau grasījās stādīties priekšā, bet balss noteica:
— Vecākais nepieņem. — Un lodziņš noklaudzot aizvērās.
Legāts nopūtās, no kabatas izvilka laukā metāla lietu, kuru
Bēdu huligāni baiļpilni godāja par "purndauzi", uzvilka to uz labās rokas pirkstu kauliņiem, salicis kopā abas rokas, izstaipījās un ar aizsargāto dūri no visa spēka trieca pa lodziņa restēm. Vienreiz, otrreiz… Restes saliecās. Iekšā atskanēja saniknoti rējieni. Legāts atvēzējās trešajam sitienam, bet lodziņš atkal atvērās.
It
\
— Viļņas legāts Antans Sudrabs, — algotnis pateica. — Laidīsiet iekšā vai man atgriezties ar vīriem? — viņš saīdzis piebilda.
Cilvēks aiz lodziņa neko neatbildēja, bet atskanēja aizbīdņa žvadzoņa. Vārti atvērās, un legāts tika ielaists iekšā.
Viņu sagaidīja divi gara auguma viri bezkrāsainiem skatieniem, vienādos pelēkas krāsas uzvalkos. Viņi saspringti turēja aiz pavadām četrus rejošus mastifus. Tik šausmīgi lielus suņus Sudrabam Viļņā vēl nebija nācies redzēt. Pretī legātam stāvēja vēl ari trešais virs — daudz īsāks par tiem abiem, garos matus sapinis bizltē, tērpies atdzīvinātājiem ierastās krāsās — oranžā un melnā. Visi trīs viri zem kakla nēsāja brošu, uz kuras bija attēlots fēnikss, kas paceļas spārnos.
— Skaisti sunīši, — Sudrabs uzslavēja.
Uz komplimentu mastifi atbildēja, atņirgdami zāģiem līdzīgus zobus.
— Šeit ir dzīvības svētnīca un ieroči ir aizliegti, bet jūs esat bruņots, — teica viens no pelēki tērptajiem vīriem.
Legāts viņu nopētīja un tik tikko manāmi pasmaidīja. Acīmredzot viņiem pašiem svētnīcas likumi nebija spēkā, jo abiem vīriem viena svārku stērbele nedaudz atkarājās, it kā zem tās atrastos pie siksnas piestiprināta pistoles maksts.
— Jūs laikam jokojat, — legāts noteica.
Pelēkie vīri vienlaicīgi pagrieza galvas pret trešo. Acīmredzot lēmumus pieņēma viņš. Cilvēks ar bizīti sekundi prātoja, pēc tam nemanāmi pamāja.
— Ejiet pa šo taciņu, tad — pa labi un pie dīķa, — skatīdamies uz Sudrabu, viņš ar rokas vēzienu norādīja virzienu. — Un pacentieties nenovirzīties no ceļa.
Tikšanās ar Viļņas atdzīvinātāju Vecāko bija īsa. Legāts atrada viņu sēžam pie dīķa uz soliņa un barojam melnos gulbjus. Vecākais bija skaists, iesirms vīrs, viņš valkāja oranžu halātu, bet acis slēpa zem brillēm ar apaļiem stikliem. Ieraudzījis iebrucēju, viņš nebija ne pārsteigts, ne dusmīgs. Gluži pretēji — sagaidīdams Sudrabu, viņš piecēlās kājās un pieklājīgi apliecināja, ka Atdzīvinātāju loža vienmēr ir gatava sadarboties ar pilsētas sargiem gan dienu, gan nakti.
Sudrabs, nekavēdams laiku, iedeva viņam slepenos rasējumus.
— Varbūt jums ir zināms, kas tas varētu būt un kas ir to autors? — viņš pajautāja, uzmanīgi skatīdamies uz viru.
Atdzīvinātāju vadonis paņēma rasējumus un ieurbās tajos ar briļļainajām acīm. No viņa sejas izteiksmes neko nevarēja saprast. Pēc tam viņš paraustīja plecus.
— Es patiešām nekādi nevaru jums līdzēt, — viņš teica. — Man tie rasējumi ir neredzēti. Varbūt… — Viņš nedaudz padomāja. — Varbūt tie tika uzrasēti kādā citā Alianses pilsētā? Bet varbūt pat ne Aliansē?
Viņš apsolīja legātam, ka noteikti ar viņu sazināsies, ja tikai uzzinās ko noderīgu, tad atsveicinājās un, apsēdies uz soliņa, atkal sāka barot melnos gulbjus.
Atkal nonācis aiz vārtiem, legāts klusībā nosmējās. Acis aizklāt ar brillēm varbūt ir prātīgi, bet, ja kara laikā esi nopratinājis simtiem gūstekņu, tad arī neskatoties cilvēkam acīs, sapratīsi, kad viņš saka taisnību, bet kad melo vai kaut ko slēpj.
Viļņas atdzīvinātāju Vecākais acīm redzami meloja.
Antanu Sudrabu tas neizbrīnīja. Tāpēc, nonācis aiz vārtiem, viņš iespruka pirmajā vārtrūmē un sāka gaidīt.
Gaidīt nenācās ilgi. Pēc stundas Sudrabs jau bija nospļāvies par tukšo nodarbi un bija gatavs doties atpakaļ uz Slušķiem, bet pēkšņi atdzīvinātāju mītnes vārti plaši atvērāsun caur tiem izripoja divi francūža Leona Serpoleta radītie tvaika trīsriteņi, līdzīgi karietei, tikai pavadu vietā šeit atradās vadīšanas rokturis, bet zirga vietā — tvaika katls un tvaika mašīna ar diviem cilindriem. No lietus ceļotājus pasargāja brezenta palankīns, bet tie, kam nepatika garāmgājēju skatieni, no baldahīna vēl nolaida aizkariņus. Nelielie serpoleti nebija pārāk ātri, bet manevrspējīgi un bija lieliski piemēroti pilsētas ielām.
Divi trīsriteņi, izbraukuši pa vārtiem, viens pakaļ otram aizripoja pa Subača ielu. Legāts teciņiem aizskrēja pie savas karietes.
— Brauc viņiem pakaļ, — ielēcis iekšā, viņš pavēlēja kaprālim.
— Tikai ievēro attālumu un skaties, lai mūs nepamana.
Serpoleti nesteigdamies aizklidzināja pa Subača, pēc tam pa Paplaujas ielu, un kustējās Vecpilsētas virzienā. Tiem pa pēdām, nedaudz atpaliekot, sekoja leģionāru kariete. Serpoletu vadītāji asti, šķiet, neredzēja, un legāts, nedaudz atslābinājies, atgāzās sēdeklī. Taču tad notika nelāga lieta. Tikko abi serpoleti un kariete pabrauca garām Zivju tirgum pie Bezdievniekiem un iegriezās Safjāniķu ielā, atdzīvinātāju serpoleti pēkšņi šāvās uz dažādām pusēm: viens pagriezās pa labi un, šķērsojis Viļņas upīti, aizbrauca uz Bezdievniekiem, bet otrs aizdunēja svētās Annas baznīcas virzienā. To Sudrabs negaidīja. Bet prātot, ko darīt, nebija, kad — serpoleti tūlīt izgaisīs no redzesloka.
— Brauc pakaļ tam, kas aizbrauca taisni! — kaprālim pavēlēja legāts. — Pēc tam ar raportu brauc pa taisno uz Slušķiem!
Devis rīkojumu, Sudrabs izlēca no karietes, palūkojies apkārt, pēc sekundes ieskrēja blakus esošā divstāvu mūra namā un pa kāpnēm uzsteidzās augšā. Otrajā stāvā viņš ieraudzīja kāpnītes, pa kurām viņš žigli uzkāpa uz jumta un pavērsa skatienu lejup. Ielas šeit bija šauras, un serpoletu nekur nemanīja. Legāts nolamājās.
Pēkšņi pār jumtiem pārslīdēja ēna. Sudrabs pārsteigts pacēla galvu.
Virs galvas karājās pasta balons. Tam aiz muguras karājās gara virve, ar kuru pastnieks balonā uzvilka augšā vai nolaida sūtījumus, lai nevajadzētu pašam nolaisties pie pasta stacijas. Balons palēnām cēlās gaisā, tāpēc legāts nekavējās. Ieskrējies viņš pārlēca pāri aizai starp diviem divstāvu namiem, domās pateikdamies nezināmajam arhitektam par ielas šaurumu, un nonāca tieši zem balona. Tad ar abām rokām viņš ieķērās virvēs. No viņa svara balons salīgojās, un virs groza parādījās pārsteigta pilota galva ar cepuri.