— Viļņas leģions! — pilnās plaušās iekliedzās Sudrabs, jo pilots jau bija uzvilcis biezus ausu sargus, kas pasargāja no skarbā vēja.
Tomēr pilots vārdus izdzirdēja, bet varbūt iespaidu radīja zilā uniforma, jo viņa galva tūlīt pazuda, bet virve, kas tika uzritināta uz vārpstas, sāka celties augšup. Pakulu virves vispār bija spēcīgas, bet
nepiemērotas šādam svaram, tāpēc augšup Sudrabs cēlās ļoti lēni: desmit sprīžus uz augšu, dažus — atpakaļ. Beidzot sasniedzis grozu, viņš ar kājām ieķērās tā apakšā, ar rokām — groza augšpusē un šņākdams iegāzās iekšā. Tad aizvēra acis, mēģinot noregulēt elpu, bet, kad atvēra acis, ieraudzīja virs sevis noliekušos rūpju pilnu pilota seju'ar guguliem, kas bija uzmaukti uz pieres.
— Kas tad nu… — pastnieks ierunājās, bet Sudrabs neļāva viņam pabeigt teikumu līdz galam.
Viņš pielēca kājās, pārliecās pār groza malu un sāka drudžaini lūkoties apkārt.
Trīsritenis jau varēja būt noslēpies jebkurā šaurā ieliņā starp mājām, bet šodien Antanam Sudrabam veicās. Viņš ieraudzīja, kā trīsritenis, kuram viņš sekoja, brauc tālāk pa Užupes ielu. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja otru serpoletu, kas aizbrauca garām Svētās Annas baznīcai. Tam aiz muguras apzinīgi ripoja kariete, ko vadīja kaprālis.
— Es esmu Viļņas legāts Antans Sudrabs, — pagriezies pret pilotu, stingri noteica virs. — Pildu īpaši svarīgu uzdevumu. Sekojiet, lūk, tam trīsritenim, — viņš ar pirkstu rādija uz serpoleta pusi. — Un nekādā gadījumā neizlaidiet to no acīm!
Apstulbušais pastnieks uzreiz paklausīja. Taču pateikt bija vieglāk, nekā izdarīt.
Lai gaisa baloni nebūtu atkarīgi tikai no vēja virziena, tiem bija ne pārāk jaudīgs, ar koksu darbināms dzinējs un stabilizators sānos, lai, ieslēdzot dzinēju, balons lidotu, kur vajag, nevis grieztos ap savu asi. Taču, taupot kurināmo, pastnieki parasti lidinājās virs Vecpilsētas jumtiem, dzinēju ņemot talkā vienīgi tad, kad vajadzēja pacelties vai mainīt virzienu.
Pastnieks ātri ieslēdza dzinēju, un balons pat iedrebējās, mainīdams virzienu. Bet uzreiz radās vēl viena nelaime. Vieglie pasta baloni bija piemēroti tikai vienam cilvēkam. Ja balonā ierāpās cilvēks ar diezgan palielu svaru, balons sāka pamazām laisties lejā. Nonākot virs Bezdievniekiem, stipra vēja brāzma sāka nest balonu uz sāniem, tieši virsū draudīgajām Svētās Annas baznīcas smailēm.
— Ai, ai, uzskriesim virsū, — pastnieks iespiedzās un sāka drudžaini staipīt degļa rokturi, pumpēdams balonā karstu gaisu. Balons atkal sāka pamazām celties gaisā, bet pārāk lēni, lai izvairītos no saskaršanās ar baznīcu.
— Kas te? — nenolaizdams acu no trīsriteņa, legāts ar kāju paspēra metāla kastes, kas gulēja uz groza grīdas.
— Svarīgas vēstules.
— Svied pār bortu!
— Bet taču… — pastnieks pārbijies noplātīja muti. Tāda zaimošana viņam likās briesmīgāka par sadursmi.
— Pār bortu!!! Tagad!!! — Sudrabs uzkliedza.
Viļņas iedzīvotāji, kas gāja pa Svētās Annas ielu, ļoti izbrīnījās, kad viņiem virs galvām sāka līt papīra lietus. Pacēluši acis uz debesim, viņi ieraudzīja gaisa balonu, no kura kā balti baloži plivinājās un lidinājās baltas aploksnes. Smagā kaste nogāzās lejā, atsitās pret tiltu un iekrita Viļņas upītē. Divi zirgi, kas pa ielu mierīgi vilka karieti, pārbijās un, pakaviem klaudzot, aizjoņoja pa papīra sniega klāto bruģi, bet karietē sāka spiegt sievietes.
"Vai nav lielisks skatiņš? "Viļņas Taisnība” gan nopriecātos,” — Sudrabs nodomāja.
Bet pilota centieni nebija veltīgi — balons sāka celties vēl ātrāk, un asie baznīcas dzeloņi tikai maigi ieskrāpēja groza dibenu. Tagad tikai atlika neizlaist no acīm trīsriteni.
Katrā pasta balonā obligāti bija jāatrodas binoklim. To paķēris, Sudrabs sāka vērot serpoleta virzību. Un, jo tālāk, jo vairāk sadrūma legāta seja. Sākumā likās, ka atdzīvinātājs grasās pa Holandiešu ielu doties uz mierīgo Antokoli, bet pēkšņi viņš pagriezās uz labo pusi.
— Nevar būt, ka atgriezīsies uz atdzīvinātāju mītni, — vilies nomurmināja legāts.
Taču Sudrabs maldījās, serpolets ripoja tālāk pa Polockas ielu, līdz tā kļuva par Batora lielceļu. Legātu tas pavisam izsita no sliedēm, jo tagad likās, ka serpolets grasās izbraukt no pilsētas.
Šķiet, to saprata ari pastnieks. Apstulbis viņš paskatījās uz legātu.
— Seko viņam! — sausi pavēlēja Sudrabs.
Sasniedzis Alianses robežkontroles punktu, trīsritenis apstājās. Bet pēc dažām minūtēm aizbrauca tālāk — uz to pusi, kur horizontā melnēja tumšu dūmu kamoli.
Tagad bija skaidrs, ka tā mērķis — Novoviļeiska, drūma un neizdevusies Viļņas kopija.
“Lai viņi aizrijas ar to savu čortovgradu Viļņu. Mēs blakus uzbūvēsim labāku pilsētu, pilsētu — sapni,” pārdevis Viļņu Aliansei, caur zobiem izgrūda Viļņas guberņas komandieris Jegors Steblins-Kamenskis savas slavas norietā.
Cara ierēdņiem šī doma patika. Pavisam drīz tika izvēlēts ciemats, ziemeļos no Viļņas, kas sāka plesties acu priekšā. Cita pēc citas uzradās fabrikas, izdīga dzelzceļa stacija, tika uzbūvētas sliedes, un pa tām no Minskas, Pēterburgas vai pat Harkovas uz jauno pilsētu un atpakaļ sāka dārdēt kravas vagoni. Šeit uzradās pasaulē lielākā izkapšu fabrika, milzīga dzelzceļa gultņu rūpnīca. Jaundzimusī pilsēta tika nosaukta par Novoviļeisku jeb Jauno Viļņu, bet lajā uz dzīvi apmetās strādnieki, kas tika nogādāti no attālākiem Krievijas okupētās Lietuvas stūrīšiem un citām, pat vistālākajām Krievijas impērijas guberņām.
Kad Viļņa kļuva par Alianses dalu, tajā, izlikdamies par tirgoņiem, strādniekiem vai pilsētas viesiem, ieradās Krievijas aģenti, kas izspiegoja, kas tur tiek radīts, un šīs ziņas nodeva Novoviļeiskas vadītājiem. Viņi vadījās pēc vienkārša principa — izdarīt vairāk un
ātrāk. Šādas steigšanās dēļ uguni un sodrējus spļaujošās Novoviļeiskas fabrikas sāka atgādināt elles priekškambari, jo uz šejieni savestās mašīnas bija vecas un nedrošas. Strādnieki, kas tika izmitināti vēju caurpūstās barakās, dzēra degvīnu un, klausīdamies vilcienu svilpēs, lamāja likteni. Kaimiņos esošās Viļņas krogi, pirtis un parki viņiem likās kā izsapņotā paradīze.
Kad pēc kāda laika Alianses alķīmiķi radīja rūpniecībai piemēroto prometilu, no Novoviļeiskas uz Viļņu izstiepās pārbēdzēju rindas, kas meklēja darbu un pajumti. Cara valdība cerēja uz cilvēku straumi no Viļņas uz savu pusi, tāpēc ceļš starp veco un "jauno” Viļņu netika apsargāts.
Ieraudzīdami, kas notiek, krievi ātri slēdza un stingri kontrolēja visus ceļus uz Viļņu. Novoviļeisku aplenca karaspēks, tur dzīvojošos un strādājošos cilvēkus pārvērsdama par Krievijas impērijas ķīlniekiem. Tomēr darbaspēka pietrūka, un Novoviļeiskas birģermeistaram radās lieliska doma vienīgajā, vēl neizcirstajā pilsētas parkā uzbūvēt psihiatrijas slimnīcu, uz kuru no visām apkārtējām guberņām atvestajiem slimniekiem par lielisku terapijas līdzekli bija jākļūst darbam.
Tādu ambīciju dēļ pilsētai nācās ciest, ielās valdīja nepanesama smaka, vasarā smirdoņa kļuva vēl stiprāka, bet ziemā mūžīgi trūka malkas un siltuma. Pat cara kareivji, kas bija ielenkuši pilsētu, norīkojumu uz Novoviļeisku sauca par trimdu. Kad norisinājās manevri, cara kareivji tika izmitināti citās, ne tik smirdīgās pilsētās.