Un tomēr Novoviļeiskas valdībai bija, par ko priecāties. Proti — par Austrumu puses vēju. Tam papūšot Viļņas virzienā, Novoviļeiskas fabrikas atvēra visus vārstus, un milzīgi, smirdīgi indīgu dūmu mākoņi slīdēja neciešamā konkurenta virzienā, liekot Viļņas iedzīvotājiem mukt no ielām un aizvērt logus un durvis.
Pēc neilga laiciņa Alianse veica atbildes gājienu — Viļņas alķīmiķi radīja vairogu no smoga. Izdevumi bija milzīgi, bet Alianse par to nelauzīja galvu. Katrai brīvpilsētai savā budžetā bija ierakstīta rindiņa Aizsardzība pret ārējiem draudiem”, un tā izmantoja naudu, kā uzskatīja par vajadzīgu.
Lūk, uz šo “sapņu pilsētu" tagad ari brauca atdzīvinātāju trīsritenis, ko gaisa balonā izsekoja Viļņas legāts Antans Sudrabs.
Sasniedzot dūmos iegrimušo Novoviļeisku, pastnieks kļuva nemierīgs.
— Man nav tiesību tur lidot. Viņi sāks šaut, — viņš klepodams ievaidējās.
— Nesāks, — Sudrabs nomurmināja.
Viņš uzmanīgi vēroja serpoletu, pie kura tikko piegāja klāt divi cara kareivji. Pārējie trīs nodriskātos šineļos un ar marli apsietām mutēm sēdēja uz akmeņiem blakus būdiņai.
Atdzīvinātāju trīsriteņa pārbaude ilgi neaizkavējās. Kareivji pārbaudīja iebraucēja dokumentus, parādīja godu un ielaida pilsētā.
Legāts Sudrabs brīnīdamies pagrozīja galvu.
Serpolets turpināja ceļu. Pēc kādas versts ceļš sazarojās, kreisais atzarojums veda uz dzelzceļa staciju, labais — uz fabrikām.
Tagad jau arī legāts sāka klepot, jo dūmi šeit bija tik biezi, ka saules stari tik tikko izspraucās līdz zemei, rēgaini mākslīgos mākoņus nokrāsodami netīri oranžā krāsā. Melnie fabriku skursteņi, kas rēgojās starp dūmu mākoņiem, izskatījās kā milzīga briesmoņa nagi.
Trīsritenis pagriezās pa labi, pabrauca garām fabrikām un, veicis vēl vienu pagriezienu, nonāca parkā. Reiz parks laikam bija skaists un zaļš, bet tagad — vietumis aizaudzis ar krūmiem, koki nokaltuši, lapas melnas. Dziļāk parkā stāvēja kaut kāda milzīga ēka.
Legāts Antans Sudrabs apstulbis pakasīja zodu.
— Hm… Dīvaina ēka, — viņš klusām noteica. — Un kas tā varētu būt?
— Psihiatriskā slimnīca, — pastnieks paskaidroja. Ieraudzījis pārsteigtās legāta acis, viņš apmierināti pasmaidīja.
Nobaidot uz takas satupušās vārnas, trīsritenis piebrauca pie slimnīcas un apstājās. No tā izlēca ārā atdzīvinātājs pelēkā uzvalkā un uzreiz aizgāja uz ēku.
Legāts Antans Sudrabs palūkojās debesīs.
— Novirzi balonu, lūk, aiz tiem. — Viņš parādīja uz kokiem.
— Nepamanīti ilgi nepaliksim. Nolaidies pēc iespējas zemāk, es noslīdēšu zemē pa virvi, bet tu pēc iespējas ātrāk celies augšā un lido
atpakaļ uz Viļņu. Un zibenīgi nodod ziņu Slušķu pilij, — viņš pavēlēja. — Vai tev viss ir skaidrs?
— Skaidrs, skaidrs. — Gaisa balona pilots pamāja. — Bet kā būs ar jums?
— Par mani neraizējies, — legāts ierunājās. — Kaut gan… — Viņš paskatījās’uz sīciņo pastnieku. — Lūk, kas, draugs… Vai tu varētu man palīdzēt?
Saprazdams, kas legātam padomā, pastnieks pamāja un pakalpīgi novilka žaketi.
Kad Viļņas pasta balons bija aizlidojis, legāts Sudrabs caur parku teciņiem aizskrēja līdz slimnīcai un paslēpās aiz krūma. Pastnieka žaketi, kas bija uzvilkta uz krekla, viņš nebija aizpogājis, bet piedurknes savilcis uz augšu cerībā, ka neviens nepamanīs, ka apģērbs viņam par šauru. Pār plecu viņš bija pārlicis pastnieka somu.
Trīsstāvu sarkanķieģeļu Novoviļeiskas slimnīcas ēka izskatījās pēc garenas mūra kastes un līdzinājās cietumam, jo otrā un trešā stāva logiem priekšā bija restes. Vienīgi metāla sīpola formas kupolam ar pareizticīgo krustu, kas ēkai galīgi nepiestāvēja, vajadzēja atgādināt, ka arī šeit par cilvēkiem rūpējās Dievs.
Laikam tā arī bija, jo žēlastību no cilvēkiem šīs iestādes pacienti nesagaidīja. Tiesa, pirmais slimnīcas direktors, kāds Krainskis, nebija bezsirdis, kaut arī viņš zināja īsto slimnīcas funkciju — apgādāt Novoviļeiskas rūpniecības pūķus ar bezmaksas darbaspēku. Bet, kad viņš ierunājās par cieņu pret cilvēkiem, kas sajukuši prātā, viņš pats tika nosaukts par vājprātīgo un izsviests laukā. Tagadējais direktors, kas viņu nomainīja, bija vairāk pakalpīgs caram. Viņam īpaši nepatika tie, kuri slimnīcā ieradās kopā ar lapu, uz kuras bija uzspiesta zīme “Slepeni". Tādus cilvēkus, kuru vidū visbiežāk bija nabadziņi, kas uzdrošinājās apriet režīmu, direktors ar prieku nosūtīja uz īpašām palātām bez logiem.
Legāts Antans Sudrabs pacietīgi gaidīja aiz krūma. Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai pretī slimnīcas durvīm aizvien stāvēja no Viļņas ieradies serpolets.
Pēc dažām minūtēm no ēkas iznākušais atdzīvinātājs, kas ar apmetņa stērbeli aizsedza seju no visur esošajiem indīgajiem dūmiem,
piegāja pie trīsriteņa un, nelūkodamies apkārt, iesēdās tajā un aizbrauca.
Legāts dziļi ieelpoja un pēc minūtes pārliecinoši iegāja pa galvenajām durvīm. Tūlīt aiz tām, nelielā un tukšā vestibilā ar sen nemazgātiem logiem, pie galdiņa sēdēja divi kareivji, kas sita kārtis. Legāts demonstratīvi pavērsa pretī somu cerībā, ka kareivji nepamanīs, ka trūkst divgalvainā Krievijas impērijas ērgļa attēla, bet dežuranti tikai palūkojās uz nožēlojamo kalpotāju un turpināja iedziļināties spēlē.
Zibenīgi novērtējis situāciju, Sudrabs pagriezās vienīgo atvērto durvju virzienā, aiz kurām bija redzams garš un taisns gaitenis.
Slimnīca radīja nospiedošu iespaidu. Gaiteni bija zemi griesti, grīdu un sienu flīzes sadrupušas, aizkari, kas karājās pie dažiem logiem, noklāti sodrējiem.
Nedaudz pagājis, legāts ievēroja nišu ar nožogojumu. Aiz tās, zem mušu izraibināta portreta, kas, iespējams, attēloja gubernatoru, bet varbūt veselības ministru, sēdēja apaļīga sieviete baltā un no mazgāšanas izdilušā halātā. Pagriezusies pret apsūbējošo un aizrestoto logu, viņa kaut ko uzkoda. Izdzirdējusi soļus, viņa pagriezās pār plecu.
— Pasts. — tīrā krievu valodā raportēja Antans Sudrabs. — Personīga depeša galvenajam ārstam.
— Ej taisni, — nošļupstēja sieviete, alkatīgi iekozdamās sviestmaizē, un atkal pagriezās pret logu.
Cenzdamies neklaudzināt papēžus, Sudrabs aizgāja pa gaiteni.
Šeit atradās dažas durvis. Uz pašām pēdējām, kas atradās garā gaiteņa galā, uzraksts kirilicā ziņoja: “Vasilijs Hardins, galvenais ārsts".
"Lūk, tevi man ari vajag, brālīt,” zem deguna nomurmināja Sudrabs.
Gaiteņa galā varēja redzēt laukumiņu un dzelzs kāpnes. Legālam bija aizdomas, ka tās domātas ugunsdzēsējiem un tās savieno visus trīs stāvus un ved līdz pat jumtam. Tādas kāpnes viņš reiz bija redzējis kādā vecā slimnīcā. Pārliecinājies, ka tā patiešām ir, viņš
pagriezās atpakaļ un klusi pieklauvēja pie galvenā ārsta kabineta durvīm. Bet neviens neatbildēja.
Legāts uzmanīgi atvēra durvis un pabāza iekšā galvu.
Nelielā kabinetā pie galda, atgāzies krēslā, sēdēja apaļīgs, iesirms vīrelis žilbinoši baltā halātā un čāpstinādams ēda milzīgu gaļas gabalu. Blakus stāvēja pustukša karafe ar bālganu šķidrumu. Daktera vaigi bija viegli piesarkuši, bet kabinetā valdīja cūkgaļas un degvīna dvinga. Acīmredzot, galvenā ārsta pusdienas ļoti atšķīrās no tām, ar kurām mielojās māsiņa.