— Pasts, — možā balsī noteica Sudrabs. — īpaša depeša, jūsu labdzimtība, — viņš pievienoja titulu, kas pirmais iešāvās galvā.
— Tinies projām, mūlāp! — galvu nepaceldams, ar pilnu muti nošņācās Hardins. — Vai tu, sprāgoņa, nezini, kur jāatstāj vēstules?
— Ļoti atvainojos, jūsu labdzimtība, — Sudrabs sāka klanīties. Viņš iemuka kabinetā, aizvēra durvis un tuvojās ārstam. — Bet es nodomāju, ka depeša… tā taču ir personīga… — viņš tīšām vāvuļoja, it kā būtu pārbijies, — varbūt ļoti svarīga, tāpēc nodomāju… saku, laikam vajadzētu nodot jūsu labdzimtībai tieši rokās, lai nebūtu…
Pēc tādas vārdu tirādes ārsts beidzot pacēla galvu un paskatījās uz atnācēju. Dakšiņa palika pacelta viņa rokā, bet acis ieurbās pastnieka žaketē, kas acīm redzami viņam bija par mazu. Mazajās daktera actiņās iezibējās aizdomas. Hardins steigšus norija kumosu un atvēra muti, gribēdams vēl kaut ko nokliegties, bet legāts ar vienu lēcienu nonāca pie galda un ar plaukstas malu nestipri iesita ārstam pa rīkli, sagūstīdams ārā sprūkošos vārdus. Ar otro roku viņš satvēra Hardinu aiz matiem un strauji atgāza galvu. Dakteris sāka plātīt muti kā krastā izmesta zivs. Vēl viena veikla kustība, un viņam pie kakla pieglaudās nazis.
— Kuš, mierīgi! — Sudrabs noteica. — Klusē, citādi uzšķērdīšu kā vepri. Saprati? — Un palaida vaļā matus, ļaudams dakterim drudžaini kratīt galvu. — Lieliski, — viņš nopriecājās. — Bet tagad parunāsim, — viņš piedāvāja. — Tikko pie jums bija apmeklētājs. Pie kā viņš bija atnācis? Ar ko runāja?
— Kā lai es zinu, — Hardins nošņācās. — Pie mums šeit ir sim
tiem slimnieku un simtiem viesu. Ejiet pie dežūrējošās māsas, viņa visus reģistrē žurnālā.
— Bet man liekas, ka tas apmeklētājs gāja taisnā ceļā pie cienitā, galvenā ārsta, — Sudrabs iečukstēja Hardinam ausi. — Bet varbūt atsvaidzināt kungam atmiņu? — Naža asmeņi pieglaudās pie treknā un ļumīgā kakla, un uz pienbaltās ādas parādījās rozā svītriņa.
— Ai, nevajag, nevajag! — ārsts iespiedzās. Viņa vaigi kļuva biešu sarkani. — Bija, bija… pie manis. No Viļņas. No atdzīvinātāju ložas.
— Kas tāds? Uzvārds, — legāts neatlaidās.
— Viņš neteica. Tikai parādīja lapu ar zīmogu. Nu, ka viņam ir tiesības jebkurā diennakts laikā apmeklēt savus slimniekus.
“Savus slimniekus?" domās izbrīnījās legāts. “Tātad atdzīvinātāji šeit slēpj cilvēkus? Interesanti, kādus?”, bet skaļi pajautāja:
— Pie kā viņš bija atnācis?
— Nezinu! — galvenais ārsts aizstāvējās. — Es nejautāju. Izrakstīju atļauju un novirzīju pie dežūrārsta, lai pavada. Ar viņu arī runājiet.
Pēkšņi kabineta durvis atvērās, un iekšā iegāja vīrs baltā halātā. Viņam uz krūtīm karājās maza zīmīte ar uzrakstu “Dežūrārsts”.
Legāts knapi paspēja nazi no Hardina kakla pārvietot uz muguru un tēloja, ka viņš šķirsta papīrus.
— Priekšniek, tas pacients, pie kura bija apmeklētājs… — no sliekšņa iekliedzās ārsts, bet, ieraudzījis, ka kabinetā Hardins nav viens, viņš ātri apklusa.
Nazis brīdinoši sāka urbties slimnīcas priekšniekam mugurā.
— Viss kārtībā, Sidorov, tas… tas… ēēē… savējais, — Hardins nogārdzās, izbolījis acis.
— Bet, priekšniek, — Sidorovs pavisam apstulba, — jūs pats teicāt, ka par tādiem pacientiem drīkst ziņot tikai jums, un nevienam citam…
b
— O, balodīt, tieši jūs mēs arī gaidām! — Sudrabs noteica revidenta tonī, kas nesolīja neko labu, un demonstratīvi aplūkoja dakterīti no galvas līdz kājām. — Slepenais dienests, — viņš stādījās priekšā. — Apģērbam nepievērsiet uzmanību, maskējos, — viņš
piemetināja, apslāpējis balsi. — Tātad… — Viņš pagrieza galvu pret galveno ārstu, — mūs ir sasniegusi informācija, ka jūs šeit uzturat dīkdieņus. Bet fabrikās katastrofāli trūkst cilvēku! — Tad viņš paskatījās uz ārstu, kas mīņājās pie durvīm un blisināja acis. — Tātad, tas pacients… — viņš atgādināja. — Runājiet, balodīt, — viņš mudināja. — Varbūt mēli esat norijis?
Pārbijies dežūrārsts ieraudzīja, ka visuvarenajam slimnīcas priekšniekam gar deniņiem plūst milzīgas sviedru lāses, un saprata, ka nav nekādi joki. Tas nozīmē, ka vajag iziet no situācijas, lai ķezā iekūlies Hardins neaizrautu sev līdzi citus.
— Jā, jā, jūsu… jūsu labdzimtība, — dakterītis nostostījās. — Nu, tas pacients… no tiem, no speciālajiem. Šeit ievietots ar priekšnieka kunga Hardina rakstisku rīkojumu. Hardina kunga, tātad…
— Uzvārds? — legāts uzrēca.
— Francisks Baltrus… ē… Pjotrovičs… no Viļņas. Hardina kungs pats lika aizvest to apmeklētāju pie slimnieka, — Sidorovs iejutās sūdzētāja lomā. — Bet, bet… — viņš sāka stostīties.
— Nu? — Sudrabs viņu pamudināja.
— Bet slimnieku neatrada, — Sidorovs noteica.
— Ko? — vienā balsī iekliedzās Hardins un Sudrabs.
— Tā pacienta vairs nav, — vainīgi noteica dakterītis. — Nesen izrakstīts. Radinieki paņēmuši. Aizveduši uz Viļņu. Bet kas izrakstīja, nezinu.
Beidzis stostīties, Sidorovs pievērsa skatienu grīdai, pēc tam skatiens pārskrēja pāri kabinetam un galu galā nevilšus pievērsās pastnieka somai, kura vēl aizvien karājās legātam plecā. Pēkšņi izbīli viņa sejā nomainīja pārsteigums, jo dakterītis ievēroja Viļņas pasta dienesta emblēmu. Maskējums viņam sāka likties ne pārāk pārliecinošs.
— Labi, Sidorov, — legāts iebļāvās. — Panāc šurp, paņem priekšnieka šķīvjus un tinies projām!
Krievs, kas bija pieradis pildīt rīkojumus, automātiski devās pie galda.
Legāts ar vienu lēcienu pielēca viņam klāt un ar dūri iesita pa deniņiem. Dakterītis tikai ievaidējās un saļima uz zemes. Kaut kas nošķindēja, un legāts ieraudzīja lielu atslēgu — laikam Sidorovs tu
rēja to rokā. Sudrabs paķēra atslēgu un drošības labad iemeta kabatā, tad atgriezās pie Hardina.
— Kas tas par Francisku? — viņš pajautāja. — Klājiet vaļā ātri un skaidri!
Smagi elsdams, Hardins palūkojās uz pusdzīvo Sidorovu, kas gulēja uz zemes.
— Viens no atdzīvinātājiem, nu, no tiem vājprātīgajiem, — Ārsts apzinājās, ka viņu sagaida kolēģa liktenis, bet vāļāties pa grīdu nebija nekāda vēlēšanās. — Zinātnieks, izgudrotājs. Kaut kāds slims. Visas sienas mums apzīmēja, sadīrāja gultu, nācās viņu sasiet ar virvēm un rīklē iebāzt korķi, jo viņš kliedza bez apstājas.
— Ko viņš zīmēja? — Sudrabs painteresējās.
— Kaut kādus ķeburus, — paklausīgi atbildēja galvenais ārsts.
— Bet galu galā viņš nomierinājās, un visi viņu aizmirsa. Neviens viņu neapmeklēja.
— Tad kas viņu izrakstīja no slimnīcas?
— Pats nesaprotu, kā tas tā notika, — ārsts gandrīz sajuta aizkustinājumu. — Dievs ir mans liecinieks. Es domāju, ka viņam nav radinieku. Bet atdzīvinātāji lika turēt šeit un nekur neizlaist. — Acīmredzot slimnīcā valdošā nekārtība, kad pazūd pacienti, viņu uztrauca mazāk par atdzīvinātāju dusmām.
Sudrabs palūkojās pa logu. Nebūtu slikti šo resnvēderi aizstiept līdz noslēpumainā slimnieka palātai un to aplūkot, bet nojauta čukstēja priekšā, ka ir īstais brīdis doties projām no viesmīlīgās slimnīcas.