Tobrīd pa galvenajām slimnīcas durvīm iegāja salīcis, gara auguma vecis ar mugursomu plecā. Pat nepaskatījies uz dežurējošiem kareivjiem, it kā viņu šeit nemaz nebūtu, vecis aizgāja pa garo gaiteni.
— Pasts! — viņš sausi pateica, piegājis pie nožogojuma, aiz kura sēdēja apaļīgā māsiņa, kas tagad jau bija ierakusies papīros. Vecis
Ј
nolika mugursomu un nolika to uz grīdas. Uz vīrieša šineļa atloka vīdēja ģerbonis — divgalvains ērglis, kas nagos turēja pasta ragu.
Novoviļeiskas psihiatriskās slimnīcas māsiņa pārsteigta pacēla galvu un ar skatienu ieurbās atnācējā.
— Pasts taču šodien jau bija… Pie galvenā ar depešu… — saraukusi uzacis, viņa nomurmināja, mēģinādama saprast, kas te notiek.
Pēc tam viņa izstiepa roku un sāka griezt kaut kādu rokturi. Slimnīcas gaiteņos sprauslādama un šņākdama iekaucās sirēna. Acumirkliizcēlās troksnis. Nometuši kārtis, kareivji pielēca kājās.
Izdzirdējis sirēnu, Sudrabs saķēra aiz krāgas Hardinu un aizvilka viņu līdz durvīm. Noskaidrojās, ka galvenais ārsts legātam ir knapi līdz padusēm un nav nemaz tik smags, tikai resnuma dēļ viņu nebija pārāk ērti vilkt.
Sudrabs pavēra durvis, kopā ar nelaimes putnu iespruka gaiteni un devās pie dzelzs kāpnēm. Tikko viņš uzkāpa uz pirmā pakāpiena, pirmā stāva gaitenis pat iedrebējās no dimdoņas — tur skrēja kareivji, kuriem kājās bija apkalti zābaki. Soļi steigšus tuvojās.
— Uz kurieni ved kāpnes? — drošības labad Sudrabs pajautāja.
— Uz trešo stāvu un uz jumta, — ārsts nogārdzās, Sudrabs aizvien viņu vilka.
Legāts apmierināti pamāja.
Kad viņi abi sasniedza trešo stāvu, kāpņu apakšā parādījās trīs ar šautenēm apbruņoti kareivji un māsiņa.
— Lūk, viņi! — kā kaujamā cūka iespiedzās sieviete, rādīdama uz augšu.
— Stāt! — iebļāvās viens kareivis.
— Sagribēji gan! — Sudrabs nomurmināja, aizsegdamies ar savu ķīlnieku.
Viens kareivis pacēla šauteni, bet legāts ar ķīlnieku pēdējā acumirkli paspēja iemukt trešā stāva gaitenī. Šis bija garš un ļoti vāji apgaismots. Sudrabs saskatīja kādas sešas durvis, kas no ārpuses bija aizslēgtas ar lieliem aizbīdņiem, bet gaiteņa galā — metāla kāpnes, kas bija atbalstītas pret jumta lūku. Bija tikai viena nelaime — pēc diviem soļiem ceļu aizšķērsoja metāla restes.
Legāts nosvieda Hardinu uz grīdas un no visa spēka paspēra restes. Tās iečīkstējās, bet nepadevās. Sudrabs noliecies saķēra dakteri aiz rīkles.
— Kur ir atslēga? — viņš iešņācās.
Hardins iegārdzās un ieķērās legāta svārku stērbelē. Šis viņam iesita pa roku.
— Kur atslēga? — viņš iebļāvās. — Saki vai nolidināšu pa kāpnēm!
— Jūsu kabatā, — kampdams gaisu, galvenais ārsts iešņācās.
Tikai tagad legāts saprata, kas zaķpastalai bija padomā.
Viņš izvilka no kabatas atslēgu, kuru bija izsviedis dežurējošais ārsts, un iebāza to atslēgas caurumā. Tā nokrakšķēja, un restes atvērās.
Legāts ievilka Hardinu iekšā, bet restes atstāja pusvirus. Tad, velkot dakteri, viņš gāja no durvīm uz durvīm, un atrāva vaļā katru aizbīdni.
— Ko jūs darāt? — galvenais ārsts iešņācās. Viņa seja bija balta kā krīts. — Tur taču ir vājprātīgie.
Sirēna nepārtrauca gaudot. Uz kāpnēm atskanēja soļi.
Kad abi vīri bija sasnieguši kāpnes, čīkstot sāka vērties vaļā palātu durvis un gaitenī cita pēc citas izlīda būtnes pelēkās un nodriskātās pidžamās. Viņu sejas bija nokvēpušas, mati savēlušies, acis zibēja, bet no pavērtajām mutēm atskanēja dīvainas skaņas. Daži cilvēki bija basām kājām. Un viņu kļuva aizvien vairāk. Daži jukušie sāka draudoši tuvoties klāt Sudrabam.
Tajā brīdi trīs kareivji jau atradās pie restēm.
— Tur, tur! — pamājis uz kareivjiem, iekliedzās legāts. — Viņi izvedīs jūs brīvībā!
Būtnes, kuras salasījās pilns gaitenis, it kā pēc komandas pagriezās uz kareivju pusi un aizģenģerēja pie restēm.
Legāts atviegloti nopūtās. Jukušie vismaz uz kādu laiciņu norobežoja viņu un viņa ķīlnieku no cara kareivjiem. Taču viņš tūlīt saprata, ka nopriecājies pārāk agri. Šķiet, ka daži pacienti nebija pārāk jukuši. Kad viņi ieraudzīja nīsto Hardinu, viņu sejas pārveidojās grimasēs, kas nesolīja neko labu, vīri iedunckāja viens otru un sāka draudoši tuvoties.
Sapratis, ka tūlīt ar viņu tiks kārtoti rēķini, ārsts iespiedzās kā peļuks un tagad jau pats ieķērās Viļņas legātā kā glābējā.
Sudrabs ātri izvilka revolveri un pavērsa to pret vīriem.
— Atpakaļ! — viņš iekliedzās. — Atpakaļ, es saku!
Taču pistole uz vīriem neatstāja nekādu iespaidu.
Legāts no visa spēka iesvieda viņu apkampienos Hardinu, bet pats metās pie kāpnēm. Viņš vēl paspēja ieraudzīt, kā galvenais ārsts kā lielgabala šāviņš nogāž zemē divus slimniekus un, glābdams savu ādu, nokritis uz zemes, četrrāpus, kustinot resno dibenu, mēģina aizbēgt vājprātīgajiem starp kājām.
Uzrāpies pa kāpnēm, Sudrabs domāja, ka lūka būs aizslēgta, bet, neieraudzīdams atslēgas caurumu, viņš to pastūma un jau pēc mirkļa nonāca uz jumta.
Jumts bija plakans, tikai vienos sānos rēgojās metāla kupols ar pareizticīgo krustu augšā. Legāts paslēpās aiz kupola un pietupdamies pielavījās piejumta malas. Paskatījies lejup, viņš saprata, kāpēc lūka nav aizslēgta. Nelaimīgajam, kam brīnuma dēļ gadījās te nokļūt, bija tikai viens ceļš — lēkt nojumta lejā un tikt izšķaidītam pret akmeņiem.
Bet pagalmā jau pulcējās cara kareivji, kas steigšus pielādēja šaujamos. Ieraudzīdami figūru uz jumta, viņi sāka kliegt un bakstīt ar pirkstiem.
Sudrabs aizskrēja uz jumta otru pusi, mēģinādams saskatīt vismaz kādu karnīzi, kurā varētu ieķerties. Velti. Jumts bija lamatas.
Negaidīti kāds pieskārās viņa galvai.
Legāts pacēla acis.
Virs galvas, mutuļojošu dūmu fonā, karājās gaisa balons ar Vilnas pasta ģerboni uz gondolas.
— Ātrāk! — Skatoties no groza, pamāja pastnieks.
Sudrabs nekavējās. Palēcies viņš ieķērās virvēs, izdzirdēja, kā čikstot sāka griezties vārpsta, ierūcas dzinējs.
Pastnieks veicīgi pagrieza balonu tā, lai nonāktu pēc iespējas tālāk no šīs nelaimīgās vietas un izvairītos no lodēm.
Lūkā parādījās cara kareivja galva. Bet, kad vīrs izlīda uz jumta, balons ar virvēs ieķērušos legātu bija jau pacēlies un attālinājās no slimnīcas. Kareivis izšāva, bet lodes izgaisa debesīs.
Uzrāpies pa virvi, Sudrabs iegāzās grozā un uzreiz sāka klepot no dūmiem.
— Vai viss labi? — norūpējies pajautāja pilots, kuram mugurā bija Sudraba svārki, kas viņam bija krietni par lielu.
Legāts pamāja.
— Kāpēc tu nepaklausīji? — viņš nošņācās. — Es taču liku atgriezties Viļņā.
Atbilde nebija ilgi jāgaida.
— Viļņas pasts savējos neatstāj!
Legāts Antans Sudrabs sāka smieties, bet atkal sāka klepot un krekšķināja tik ilgi, kamēr gaisa balons izlauzās no smirdīgajiem Novoviļeiskas mākoņiem un virs galvas iemirdzējās novakara saule, bet tālumā iezaigojās Viļņas baznīcu jumti.
Pavasara krēsla pārklāja dzidri violetās Viļņas debesis, saule vēl mēģināja parādīt dilstošajam mēnesim, kas te ir tas galvenais, bet galu galā padevās, un, izstarojot sarkanu staru kūli, pazuda aiz horizonta. Bet pilsēta nesteidzās atvērt durvis naktij, kas laidās tai pāri: tumsu gaiņāja lēkājošas gāzes laternu liesmas, draudoši gailēja oranžās fabriku acis, gaisma plūda caur vaļā atvērtām krogu durvīm, restorānu, iebraucamo vietu, iecietības namu, biljarda zāļu un kinoteātru logiem. Lukišķu laukumā, kur pēdējos darbus steidzās veikt strādnieki, kas, kā vienmēr, kavējās, milzīgu Galotņu tikšanās Izstādes kupolu kā ar zeltu pārklāja jauno Voltas laternu gaisma. Navigatoru tornis ari strādāja vaiga sviedros — novirzīja, aizturēja vai steidzināja virs Viļņas gaisā esošos dirižabļus. Ik pa laikam kāds pilsētnieks, pa ielu steigdamies, apstājās un, atgāzis galvu, priecājās par d/irkstošo gaismu varavīksni debesis. Vai tikai nepiepildīsies pēdējo dienu baumas, ka Vācijas ķeizara sūtņi uz Galotņu tikšanos ieradīsies modernā dirižabli, ar tikko uzceltu lidojošo cietoksni? — ne viens vien prātoja. Un Viščigavas gaisa kuģu osta zaigoja kā milzīgs ugunskurs, no tās neatpalika ari rātsnams, kas tika svinīgi izrotāts ballēm.