Brīvajai Vilnai šonakt nebija, kad atpūsties.
Pēc īsa, bet vētraina mītiņa, kas pa dienu bija sarīkots pie Mehāniķu ģildes torņa, Tvaikpilsētas strādnieki izklīda pa apkārtējiem krogiem. Vakaram nolaižoties pār pilsētu, Viļņas Tvaika padomnieks un Mehāniķu ģildes vadītājs Petrs Vileišis savā kabinetā lasīja viņam pasniegtu strādnieku prasību manifestu, kas bija uzrakstīts ar briesmīgām kļūdām, un nemierīgi košļāja lūpu. Universitātes domīnijas Alķīmiķu katedras vadītājs Jons Basanavičs nesen atgriezās no domīnijas sēdes, kurā iepazīstināja ar jaunākajiem alķīmiķu izgudrojumiem, Nikodēms Tvardauskis knosījās pa mājām Zvērnīcā, slepenajā istabiņā, reizēm uzmezdams acis sarkanajam punktiņam, kas kustējās mirguļojošajā Viļņas kartē. (Punktiņš — viņa aizbilstamā Mila — šobrīd bija apstājies Bernardlnu dārzā. Mirkšķinot acis, burvīgā Kolumblne, fotografēja dzīvo gleznu aktierspēli). Markuču muižas tornī, sabāzuši galvas kopā, apspriedās norūpējušies Viļņas atdzīvinātāji. Un vienīgi korvešu klases dirižabļa “Svētā Jura zvaigzne" otrais adjunkts Čārlzs Finlejs un pirmais adjunkts Edvards O'Braits, šķiet, izbaudīja vakara priekus — abi sēdēja pustukšā viesnīcas restorānā, kur bija apmetušies, un, malkodami alu, sita kārtis.
Mazītiņā būdiņā Melnumos kurpnieks Efraims, sakodis zobos dažas skrūves, ar labpatiku klaudzināja āmuru, labodams "Viļņas Taisnības" redaktora Leiba Volinska kurpes pazoli. Leibs kurpes pie Efraima laboja ari tāpēc, ka, nesteidzīgi sarunājoties, viņš no naivā un pļāpīgā vecā žīda uzzināja visādas pikantas lietiņas, kuras pēc tam, attiecīgi aprakstītas, nonāca pirmajās “Taisnības" lapaspusēs, dažam labam nereti sagraujot vai vismaz padarot rūgtāku dzīvi. Efraims Leibam bija atzinies, ka nemāk lasīt, tāpēc redaktors ķiķināja bārdā, domādams, kas būtu, ja kurpnieks zinātu, kam kalpo viņa tenkas. Reizēm pie Efraima būdiņas pieskrēja klāt dažs labs baskājains puišelis, kaut ko iečukstēja kurpniekam ausī, saņēma pieckapeiku un metās projām, pie reizes paķerot dažas baranciņas, kuras Efraims gatavojās apēst pie tējas, bet neapdomīgi bija nolicis malā.
Brīvajai Viļņai patiešām šonakt nebija, kad atpūsties.
Tovakar kādā Tvaikpilsētas krogā bez nosaukuma pie galdiņa divatā sēdēja llkdegunis virs un daiļa sieviete.
— Tad mēs pasniedzām viņam to manu… mani… manifestu. Nu, un viss, — raportēja Miša Suslovs, nemanāmi atpogāja kreklu un, pabāzis zem tā roku, pakasīja spalvainās krūtis. Suslovs nejutās pārāk labi, jo nebija pieradis, ka viņu komandētu bāba. Un piedevām vēl šāda!
īstā Krievijas valsts padomnieka Aleksandra Goļicina gultas sildītāja, krievu aģente skaistule Emīlija graciozi sakrustoja kājas un, mutē turēdama garu iemuti, izpūta dūmus runātājam tieši sejā.
— Ļoti labi, Mišaņa, — viņa nomurmināja ar tikko manāmu izsmieklu. — Ko mēs bez tevis darītu? Tagad vajag kalt dzelzi, kamēr tā karsta. Rit "Viļņas Taisnība"… Tu taču lasi "Taisnību”, vai ne? Tātad rit tā ziņos par neizpildītām darba ļaužu prasībām un streiku sākumu. Parūpējies, lai brīvā prese nekļūdītos. Šonakt pat parūpējies par to! Pirmajiem streikiem jau jāsākas rit parīt, bet galvenajā Galotņu tikšanās dienā fabrikas apstāsies, strādnieki izies ielās. — Emīlija cieši paskatījās uz Suslovu. — Pret ko viņi protestēs?
— Pret kapitālistiem, izmantotājiem, automatoniem un rūpnieciskajām mašīnām, — gandrīz bez atelpas nobēra Suslovs.
Emīlija piekrītoši pamāja ar galvu un izpūta vēl vienu dūmu kamolu.
— Malacis. Mēs viņiem parādīsim, ka nomāktie darba ļaudis nav nekāds kājslauķis.
— Tieši tā, — ne pārāk pārliecinoši piekrita Suslovs. Ne jau tāpēc, ka Emīlija, kurai mugurā bija elegants kostlmiņš, pilnīgi nelīdzinājās nomākto darba ļaužu pārstāvei, bet tāpēc, ka līdz šim brīdim vēl nebija saņēmis solīto atalgojumu.
Miša Suslovs darīja savu darbu — agrāk sēdējis dažādos Krievijas impērijas cietumos pai; laupīšanu un blēdībām, tagad viņš bija k|uvis par profesionālu naida kurinātāju un dumpinieku. Atradis savu aicinājumu — iedegt neapmierinātības dzirksteli tā, lai izceltos sazvērestības ugunsgrēks, — šis četrās valodās brīvi runājošais cilvēciņš kļuva par vajadzīgu cilvēku. Viļņā viņš uzradās pavisam
nesen, un, rūpīgi izvairīdamies no leģionāru uzmanības, bija paspējis diezgan daudz izdarīt Krievijas labā. Protams, ne par velti.
Sieviete sajuta Suslova balsi šaubas un steidzās izpelnīties labvēlību. No nelielas rokassomas viņa izvilka pabiezu aploksni un zem galda iegrūda to Suslovam rokā. Vīrietis noliecās, atvēra aploksni, uzmeta acis tās saturam un uzreiz kļuva priecīgāks.
— Tas nav tev vienam, — Emīlija brīdināja. — Padalies ar… — viņa pasmaidīja, — ar visvairāk nomāktajiem. Neesi alkatīgs.
Pēdējie vārdi noskanēja asi, it kā draudi, bet, kamēr Mišaņa izdomāja, ko atbildēt, Emīlija graciozi piecēlās no krēsla un pazuda no kroga.
Izgājusi uz ielas, sieviete iesēdās vienā slēgtā karietltē, ko vadīja zirgs, un tā uzreiz aizdārdēja pa ielu. Pēc stundas ceturkšņa Emīlija iespruka Svētā Rafaela draudzei piederošā zālē, kas bija piekļāvusies baznīcas sānam.
Telpa bija piebāzta ar pārgurušām sievietēm. Cenšoties nekrist acis, Emīlija iekārtojās krēslā pēdējā rindā un ar skatienu ieurbās pusmūža sievietē, kurai mugurā bija gari un brūni, lejasdaļā pakuplināti svārki, un īsa, tumši zaļa žaketlte. Viņa stāvēja uz paaugstinājuma un nikni plātīja rokas. Tvaikpilsētā viņu pazina kā Jadvigu Zaicu.
— Un kas tālāk? — karstasinīgi runāja sieviete. — Jūs jau dzirdējāt, ka mūsu viri, mūsu barotāji, solās^treikot. Vai mums tas ir vajadzīgs? Vai to vajag mūsu bērniem? Kā mēs izsalkušajiem mazulīšiem paskaidrosim, ka maizes nav tāpēc, ka tētis nestrādā? Jau tagad Viļņas nomales ir pilnas ar badā mirstošiem bērniem. Vai mēs gribam, lai mūsu bērni staigā ar pastieptu plaukstu?
Emīlija neapmierināti saknieba lūpas. Aģitatore iejutusies, šķiet, nošāva greizi — izsalkušu un aiz bada mirstošu bērnu Viļņā jau sen vairs nebija. Emīlija pacentās noķert runātājas skatienu un tik tikko jūtami papurināja galvu. Sapratusi mājienu, oratore steidzīgi mainīja tēmu un ķērās vērsim pie ragiem.
— Es atbildu: nē, vīru streiks mums nav vajadzīgs. Bet mums, sievām un mātēm, pašām ir jāpanāk, lai paēdušie bagātnieki nedzītu uz ielām mūsu vīrus bez kapeikas kabatā. Jūs laikam būsiet dzirdē
jušas, ka Viļņā sabrauks kungi no visas Eiropas. Tāpēc pulcēsimies, saliksim plecus kopā, kļūsim par vienu dūri, soļosim uz rātsnamu, ielauzīsimies tur un pateiksim, ka tik briesmīgs stāvoklis tik ilgi nevar turpināties! Mūsu vīriem ir vajadzīgs darbs, un bērniem — vismaz maize!