Pēkšņi izcēlās kņada. Vairākas sievietes piecēlās kājās un cita caur citu sāka kaut ko runāt.
— Paklausieties, paklausieties! — Oratore pamāja ar roku, un viņas varenā balss bez grūtībām pārkliedza troksni: — Es zinu, ka jūs māc nemiers, ka jūs baidāties no tiem ārvalstu baņķieru iztapiņiem — Viļņas leģionāriem no Slušķu cietuma. Bet paklausieties! Jā, viņi ir algotņi, viņi ir nežēlīgi, taču viņi nav zvēri! Un ko viņi darīs, kad ieraudzīs, ka ielās ir izgājis sieviešu pūlis? Mēs esam drosmīgas, un mums ir taisnība. Jūs, mātes, ņemiet savus bērnus, ņemiet uz rokām jaundzimušos, vediet aizbilstamos, — te oratore pamāja pirmajā rindā sēdošajai bāreņu patversmes vadītājai Margaritai Bergai un dažām mūķenēm, — un soļosim uz rātsnamu! Soļosim! Maršēsim! Ja brīvā Viļņa iedrošināsies pacelt ieroci pret savām sievietēm un mātēm, kas cīnās par taisnību, to ieraudzīs visa Eiropa. Soļosim!
Zāli pāršalca piekrišanas saucieni un urravas. Emīlija apmierināta pamāja oratorei un izsteidzās no zāles. Naudu cītīgajai runātājai viņa nodos vēlāk.
Trešā vieta, kuru šovakar grasījās apmeklēt krievu spiedze, atradās nedaudz tālāk. Kariete aizdārdēja no Tvaikpilsētas un sāka pamazām spraukties caur cilvēkiem, kas bezrūpīgi soļoja pa Zaļo tiltu un vēroja, kā abās upes pusēs strādnieki būvē paaugstinājumus godājamiem Galotņu tikšanās viesiem, kas vēros trakgalvja lidotāja Ādama Gaber-Volinska pilotētā divplākšņa "Forman IV” lidojumu pāri Zaļajam tiltam. Nonākusi vecpilsētas centrā, kariete aizbrauca apkārt Katedrāles laukumam un aizdārdēja garām Svētās Annas baznīcai un Bezdievniekiem, kas atradās kreisajā pusē blakus Viļņas upītei.
Aiz tiem Viļņa sāka strauji mainīties.
'Āāā… tur ir žīdu kvartāls," par Melnumiem būtu pateicis kāds cilvēciņš, kas slikti orientējās brīvajā Viļņā un bija iestrēdzis
pagājušā gadsimta vidū. Un būtu ļoti maldījies. Jā, žīdu Melnumos bija daudz, bet viņu netrūka ari citās Viļņas vietās. Alianses pilsētas, izcīnīta brīvība, labi priekšnoteikumi tirdzniecībai un atplestas rokas, ikvienu sagaidot, kļuva par apsolīto gaismu visas Eiropas žīdiem. Un ne tikai viņiem. Viļņā uz dzīvi apmetās ungāri, armēņi, karalmi, tātāri, turki un pat ķinieši. Tiesa, viņi ieradās nevis no tālās tēvzemes, bet no cariskās Krievijas pilsētām. Un gandrīz visi viņi apmetās Melnumos, slēgtā rajonā, kur gandrīz jebkurā namā varēji atrast manufaktūru, iebraucamo vietu, veikalu, kas tirgojās ar dažādiem sīkumiem. Šaurajās Melnumu ieliņās un šķērsielās ar neskaitāmiem pagalmiem un slepeniem pagrabiem, ar līganiem koka tiltiņiem vai pazemes ejām, kas savienoja namus, varēja atrast ari eksotiskākus izklaižu veidus — smacīgās zālēs saspiedušies ķinieši klaigājot vēroja gaiļu kaujas, likdami uz savu mīluli, karalmu bodītēs varēja nopirkt slavenos Galves ezerā noķertos repšus, turkiem piederošās iebraucamās vietās — ievilkt saldenu ūdensplpes dūmu, bet, ienirstot vēl dziļāk, — nogaršot ari opiju, ja tu izskatījies uzticams acij, kas aizdomīgi tevi aplūkoja caur šauru lodziņu durvis.
Rets garāmgājējs zināja, ka tieši blakus sinagogai vai mečetei, dziļi pagalmā vai kādā nomaļā vietā, ir noslēpušās smēķētavas, kur lūkojoties alķlmiskos opija spoguļos varēja sarunāties ar tālām valstīm — apjautāties, kāda tēvocim Ichakam vai tantei Mingai veselība, bet varbūt nodot svarīgu ziņu savam priekšniekam no izlūkdepartamenta.
Melnumi bija aizdomīgs, ne pārāk grezns rajons, kas dzīvoja pēc saviem likumiem. Turīgākie žīdi vai tatāri centās iekārtoties labākās Viļņas vietās, īpaši pēc tam, kad pilsētas padome, nosarkdama aiz kauna, atģidās un atsauca aizliegumu žīdiem apdzīvot teritoriju no Aušras vārtiem līdz Svētā Jāņa baznīcai. Taču žīdi, pat izcīnījuši vietu zem saules, nepārtrauca sakarus ar Melnumiem, atbalstīja sinagogas un ješivas. Ne velti pirms trim gadiem slavenais žīdu rakstnieks Šolems Aleihems, ieradies uz savas lugas pirmizrādi Varšavā, pēc tam apmeklējis Viļņu un Melnumus, iespaidiem pārbagāts uzrakstīja stāstu "Ja es būtu Rotšilds":
"Ja es būtu Rotšilds, es dotu sievai trīs rubļus, lai ceturtdienās
viņa man nelauzītu galvu. Izprecinātu meitas un skolotu bērnus, nelauzīdams galvu, no kurienes ņemt naudu. Uzliktu jaunu jumtu, lai lūdzošiem žīdiem nelītu uz galvas. Sagrautu netīro patversmi un uzceltu slimnīcu. Tā būtu laba slimnīca — ar īstiem dakteriem un halātiem, un vistas buljonu katru dienu. Es parūpētos par bērniem, lai tie neskraidītu ar plikām nabām, un dibinātu labdarības aizdevumu havuru, lai jebkurš žīds, malameds, amatnieks vai parasts tirgonis varētu aizņemties un nevajadzētu atdot pēdējo kreklu par procentiem.
Ja es būtu Rotšilds, kas to visu pieskatītu? Dibinātu vienu lielu havuru, kas rūpētos par visiem žīdiem, visu Izraēlu, lai žīdiem būtu laba dzīvošana, lai tie vienoti sēdētu ješivās un mācītos. Un kur es dibinātu vislielāko ješivu, visu akadēmiju akadēmiju? Protams, ka šeit, Viļņā.”
Klīda baumas, ka rūpēties par Melnumiem Viļņas padome sāka tad, kad šis stāsts nokļuva neformālā Alianses pilsētu pārvaldītāja barona Nātana Rotšilda rokās.
Lūk, tādi bija Melnumi, kuros iedārdēja Emīlijas kariete, kas, pa šaurajām ieliņām spraucoties garām gājējiem un citiem vezumiem, apstājās pie neglītas divstāvu ēkas.
Pēc neilga brīža Emīlija iegāja iekšā pa noplukušām koka durvīm, kuras nepatīkami čikstēja, it kā dusmotos par jebkuru nelūgtu viesi, un iegāja nelielā istabā bez logiem.
Šeit pie šujmašīnām sēdēja vairāk nekā desmit bālu sieviešu, kas, acis nepaceļot, mina šujmašīnu pedāļus. Sieviešu bija tik daudz, ka viņas cita citai pieskārās ar elkoņiem. Nevēdinātajā istabā valdīja asa sviedru smaka. Blakus katrai darbiniecei stāvēja pudele ar bālganu šķidrumu, kurā bija iemērkta stikla caurulīte. Ik pa laikam kāda šuvēja, neizlaizdama no rokām šujamo, ar vienu roku paķēra caurulīti, ielika mutē un padzērās šķidrumu. Sievietes acis tad uzreiz iemirdzējās, pleci iztaisnojās, rokas sāka kustēties vēl ātrāk. Kad pudele iztukšojās vai šuvējai radās dabiskās vajadzības, viņa paraustīja sānos esošo virvlti, un citā istabā, uz kuru durvis bija aizklātas ar apdriskātu vadmalas audumu, iešķindējās zvaniņš. Aizkari pašķirās, un zālē ienāca resns, saviebies punduris ar īsām, nedabīgi muskuļainām rokām.
Punduris ne tikai apkalpoja šuvējas, bet ari sargāja tās no nepiederīgo acīm.
Emīliju viņš jau gaidīja pie durvīm. Klusēdams viņš paņēma pasniegto cepuri un pirmais pazuda aiz vadmalas aizkara. Emīlija sekoja pa pēdām. Resnītis veda viņu pa šauru gaiteni, pēc tam — pa kāpnēm -lejup. Nonākuši puspagrabā, viņi apstājās pie masīvām durvīm. Cilvēciņš trīs reizes pieklauvēja, un pēc minūtes atskanēja atvelkama aizbīdņa skaņa. Punduris pagaidīja, tad atvēra durvis un ar mājienu parādīja Emīlijai, lai ienāk, bet pats palika gaitenī, apsēdās uz krēsliņa, kas stāvēja blakus.
Istaba, kurā iegāja Emīlija, bija bez logiem un no pirmā skata atgādināja pulksteņu darbnīcu. Pustumsā mirgoja atsevišķas pulksteņu detaļas: atsperes, rādītāji, ciparnīcas, dažādas vītnes un citi mehānismi. Pie darba galda, ko spilgti apspīdēja luktura gaisma, krēslā sēdēja cilvēks. Istabā viņš atradās viens, acīmredzot viņš pats atšāva aizbīdņus un paspēja atgriezties pie galda. Viņš arī bija punduris, pavecs, ar kuprīti, īsu sirmu bārdiņu, mati sapīti bizītē, rokās viņam bija ādas cimdi ar vaļējiem pirkstiem, labajā aci viņš bija ielicis pulksteņmeistara palielināmo stiklu. Viešņai ieejot, vīrietis palocīja galvu un veikli noķēra stiklu, kas grasījās izkrist no acs.