— Jūs kā vienmēr esat punktuāla, madam, — viņš pieklājīgi noteica, uzmanīgi uz sāniem nostumdams kādu lietu, pie kuras tikko bija knibinājies.
— Ceru, ka tu ari, — Emīlija atšāva.
Krievu aģente pat nepūlējās izlikties pieklājīga, bet vīrs, šķiet, par to nelikās ne zinis. Viņš noslīdēja no krēsla, gāzelējoties pārgāja pāri istabai, nometās ceļos pie stūri stāvošās gultas un no tās apakšas izvilka garenu futrāli. Piesardzīgi pacēla to, aiznesis nolika uz galda un atvēra to vaļā. Gaismā palsi iemirdzējās tumšs metāls, taču, ieskatoties rūpīgāk, bija redzams, ka tas nav metāls, bet māls, kas pēc dedzināšanas kļuvis gandrīz melns.
Emīlija piegāja pie galda. Futlārī atradās četras māla bumbas dūres lielumā, no augšas katrā bija ielikta iekšā zema, bieza stikla caurulīte, kurā ļumēja violetas krāsas želeja.
— Lūgtum papriecāties, lielisks darbs, tiesa? — gaidīdams uzslavu, pajautāja vīrietis.
Emīlija vāri pasmaidīja.
— Jā, Kņaz, — tas bija vienīgais, ko viņa pateica.
Kuprītim, kuru sieviete nosauca par Kņazu, daba bija nodarījusi pāri — nebija apdāvinājusi ne ar garumu, ne izskatu, toties nepažēloja talantu. Reiz šis vīrelis bija lielisks pulksteņmeistars, labākais slavenās Berlīnes Klokmaheru kompānijas meistars. Klokmaheri necentās līdzināties pasaulē labākajiem Junghansiem, bet ražoja īpašus pulksteņus, un Kņazam, kas Berlīnē bija pazīstams ar vārdu Firsts, tas bija pa prātam. Par viņa radītajiem muzikālajiem pulksteņiem, pulksteņiem ar dziedošiem gaiļiem vai trompetistiem, svārstu un atsperu pulksteņiem vai pat tādiem, kas rāda, kāds ārā laiks, priecājās Vācijas augstmaņi un turīgi tirgoņi, pasūtījumi plūda no Krievijas, Anglijas, Francijas un pat no tālās Amerikas.
Bet pēc kāda laika Firstam šis darbs apnika. Viņš ieinteresējās par alķīmiju, sāka meklēt dzirksteli, kas varētu padarīt dzīvi daudzpusīgāku. Tad arī viņš iepazinās ar Johanu Mostu, slaveno Vācijas anarhistu. Bet Mostam, kurš publiski izplatīja revolucionāras idejas un mudināja kaujā ņemt palīgā vardarbību un bumbas, Firsta zelta rokas bija īsta bagātība. Tātad kuprītis sāka ražot Mostam alķīmijas bumbas, un pēc neilga laika Berlīnes ielās, Ludvigshāfenas ķīmijas rūpnīcās un Hamburgas ostā cits pēc cita nodārdēja sprādzieni. Firsts atrada dzīves aicinājumu, bet ne uz ilgu laiku — anarhistiem uz papēžiem sāka mīt ķeizara slepenpolicija, un nācās laisties lapās. Mosts aizbēga uz Ameriku, bet Firsts pārbēga uz brīvo Aliansi un, pārdēvējis sevi par Kņazu, apmetās uz dzīvi Viļņā. Viņš turpināja uzturēt sakarus ar Mostu, kopīgiem spēkiem viņi pat izdeva brošūru “Revolūcijas kara zinātne" par to, kā izgatavot bumbas. Amerikā tā izraisīja milzīgu troksni un Mosts tās dēļ izpelnījās iesauku “Dinamosts”. Taču Kņaza,mājas aizvien biežāk sāka apmeklēt anarhisti, revolucionāri un kaujas eseru organizācijas locekļi no Krievijas. Lielākā daļa bumbu, kas radīja galvas sāpes žandarmiem Minskā, Varšavā vai pat Sanktpēterburgā, bija dzimušas šeit, šī klusā pulksteņmeistara pagrīdes darbnīcā. Par pašu slavenāko Kņaza
bumbu upuri kļuva Krievijas iekšlietu ministrs un žandarmērijas šefs Vjačeslavs fon Plēve. Sanktpēterburgā, Izmailova prospektā, eseris Sazonovs viņa karietē iesvieda bumbu, kas izgatavota Viļņā, klusā Melnumu ieliņā. Bet šoreiz cara ohranka no visa spēka deva triecienu eseriem un izmeklēšanā izošņāja par Kņazu. īstais Krievijas valsts padomnieks Aleksandrs Goļicins bija devis rīkojumu klusiņām likvidēt pulksteņmeistaru, bet pēkšņi saprata, ka viņam pašam noderētu Kņaza prasmes. Tāpēc viņš uzaicināja palīgā savu apburošo mīļāko Emīliju — aprūpēja viņu ar naudu, "uzticamu revolucionāru organizāciju" rekomendācijām, un sieviete bez grūtībām ieguva vecā pulksteņmeistara uzticību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasūtījums, kuru viņa uzdeva kuprītim, nebija ikdienišķs.
— Tātad uzspridzināsiet cara tētiņu tā, ka putekļi ies pa gaisu! — Kņazs ieķiķinājās, rāpjoties uz krēsla.
Emīlija ar pirkstu uzmanīgi pārbrauca pāri vienai māla bumbai. Tad ar abām rokām paņēma lodi, izņēma to ārā un pagrozīja pretī lukturim. Violetais receklis saduļķojās.
— Uzmanīgi, — Kņazs brīdināja, — turiet tās pēc iespējas tālāk no siltuma. Kad gribēsiet spridzināt, uzsitiet pa lodes apakšu. Caurulītes dibens tiks izsists, un šis violetais labums samaisīsies ar sprāgstvielām. Tad piecas sekundes paturiet, metiet bumbu un laidieties, ko kājas nes. Blīkšķis būs tāds, ka debesis ar zemi sajauksies kopā. 7
Kņazā ieurbās aukstas un zaļas acis.
— Man liekas, ka es skaidri izteicos, ka man… maniem draugiem… ka mēs spridzekli vēlamies pārvaldīt no attāluma, un diezgan paliela, — teica sieviete.
Vecis, it kā aizstāvēdamies, pacēla cimdos tērptās rokas.
— Protams, protams, — viņš pasteidzās atbildēt, atkal iekrita krēslā, paņēma no Emīlijas lodi, ielika to futrāli un iesita ar knipi pa atslēgu. Tad no citas atvilktnes izvilka zamša maisiņu un izkratīja saturu uz galda.
Emīlija ieraudzīja nelielu metāla kamertoni un sudraba nūjiņu.
— Lūk, jūsu piederumi, madam, — ar pirkstu bakstīja vecis.
— Kamertonis pagatavots tā, ka tad, kad pa to uzsit ar nūjiņu, izce-
N
\
ļas tāda vibrācija, ka caurulītes saplīst visās bumbās, kuras būsiet atstājusi pat simts asu attālumā. — Kņazs apmierināts pačāpstināja lūpas. — Pārējā laikā bumbas uzglabājiet futrāli. Tas ražots no materiāla, kas ir izturīgs pret vibrāciju. Viss darbojas lieliski, — viņš apliecināja. — Ja man neticat, pajautājiet saviem draugiem no Nikoļskas torņa.
Emīlija atcerējās spēcīgu sprādzienu, kas notika Maskavā, kad blakus Nikoļskas tornim tika sašķaidīta pilsētas ģenerālgubernatora kariete un pamatīgi cieta apkārtējie nami.
Pēc tam vecis deva vēl dažus norādījumus, kurus sieviete labi iegaumēja.
— Jums jābūt ļoti ātrai. Ļoti, — atsveicinoties teica Kņazs.
Bet Goļicins bija Emīlijai devis vēl vienu uzdevumu. Pēkšņi viņas rokā uzradās ierocis.
— Es apsolu, — viņa teica un iešāva vecim sirdi.
Viļņas atdzīvinātāju finansists Tomašs Ujeiskis stāvēdams vicoja maizi ar desu, lūkojās uz kopnama dzīvokli, kas kādreiz likās tik mīļš, un dega nepacietībā. Čemodāns bija nolikts pie durvīm, bet svārku kabatā atradās divas biļetes uz nakts dirižabli "Mēnesnīcas sonāte". No rīta jau viņi būs Berlīnē, bet no turienes ceļš bija vaļā uz visām četrām debess pusēm — gan uz Ameriku, kas sola lielas iespējas, gan uz mūžīgi saulainajām Rio pludmalēm. Padomājis par to, Tomašs pat aizvēra acis aiz baudas, priecādamies, ka vismaz reizi dzīvē apņēmās un ļāva Fēliksam sevi pierunāt uz tādu avantūru.
Reiz, kādā vēlā vakarā, gultā malkojot šampanieti, viņš savam mīļajam Fēliksam Porcijankai bija ierunājies par darbā redzētiem ļoti slepeniem rasējumiem. Pēc dažām dienām Fēlikss, Mehāniķu ģildes rēķinvedis, elsdams un pūzdams, viņam atzinās, ka tiek šantažēts, bet uzreiz atklāja plānu, kā būtu iespējams atkratīties no izsekotāja un pat nopelnīt daudz naudas. Tomašu gandrīz piemeklēja apopleksija. Taču iespēja visu pamest un divatā jauki padzīvot kādā lieliskā paradīzes nostūri tā vilināja, ka viņš nolēma riskēt.
Noskaidrojās, ka viņš bija baidījies lieki — nokopēt slepenos rasējumus bija smieklu darbs, pat suns nesaoda. Tagad rasējumi jau, visticamāk, bija sasnieguši Sanktpēterburgu, Kijevu vai Maskavu, bet Ujeiskim bija vienalga — sānus sildīja ceļojuma biļetes, tūlīt ieradīsies Fēlikss, un tad sāksies jauns un aizraujošs dzīves posms.