Kāds pieklauvēja pie durvīm.
"Beidzot,” Ujeiskis atviegloti nopūtās un devās uz priekšnamu.
— Cik var gaidīt… — viņš iesāka runāt, bet tā ari palika ar atvērtu muti.
Aiz durvīm nestāvēja viņa draudziņš Fēlikss Porcijanka, bet gara auguma vīrs pelēkā uzvalkā un cepuri galvā. Tomašs bija pārsteigts, bet nenobijās, jo tas bija Gustavs Šahts jeb vienkārši brālis Gustavs, Atdzīvinātāju ložas jurists, kas vienmēr bija labā omā. Kolēģi zināja, ka Ujeiskis dodas pelnītās brīvdienās, tāpēc pedantiskais Gustavs, visticamāk, bija atnācis, lai kaut ko precizētu.
— Es ļoti atvainojos, ka traucēju pēdējā minūtē, — priecīgi ierunājās Gustavs. — Kā skatos, ceļojumam jau esi sagatavojies. — Viņš iegāja priekšnamā un bez aicinājuma pakarināja cepuri uz grezniem brieža ragiem, kas bija piestiprināti pie sienas. — Bet es apskatījos, ka man nav tava ceļojuma dokumentu kopiju, tāpēc ieskrēju norakstīt datus.
Ujeiskis nomierinājies aizgāja pie lietusmēteļa, kura kabatā atradās dokumenti. Tajā brīdi Šahts aizgāja uz viesistabu, piegāja pie loga un pašķīra aizkarus. Tumšais pagalms bija tukšs. Viņš bija gaidījis, kamēr satumst, un savu serpoletu apdomīgi bija nolicis blakus ielā, aiz kupliem krūmiem, bet no izsekotājiem-leģionāriem viņam izdevās atkratīties, ienirstot Šnipišķu ieliņu labirintos.
Istabā iešļūca Ujeiskis.
— Lūk, — viņš uz galda nolika Alianses pilsētu pilsoņa pasi kartona vākos un atlocītu ceļojuma atļauju.
— Labi, — brālis Gustavs nopriecājās un ielika roku kabatā.
— Esi labs, uzraksti savus datus, un es pazūdu.
Ujeiskis nezin kāpēc sarāvās un ar skatienu ieurbās atnācēja rokā, bet tūlīt pat nervozi iesmējās — viesis no kabatas izvilka
visvienkāršāko mehānisko spalvaskātu un kvadrātveida papira lapiņu.
Atdzīvinātāju finansists apsēdās uz krēsla, piestūma klāt lapiņu, paņēma pastiepto spalvaskātu, kura uzvelkamā spirāle iestūma spalvā tinti, un, skatīdamies uz saviem ceļojuma dokumentiem, sāka pārrakstīt datus.
Gustavs Šahts bezrūpīgi svilpoja kādu dziesmiņu, aizgāja dzīvokļa saimniekam aiz muguras un ziņkārīgi noliecās pār plecu.
— Cik skaists rokraksts, mans draugs! — viņš uzslavēja. — Un darbojies ari naski. — Viņš paplikšķināja Ujeiskim pa plecu. — Saki, vai ari slepeno rasējumu kopijas taisīji ar spalvaskātu? Bet varbūt ar zīmuli?
Tomaša Ujeiska roka sastinga gaisā.
— Ko? — viņš drebot atpleta muti, bet vairāk neko nepaspēja pateikt, jo kaklam apkārt apvijās zīda virvlte.
Maz kam bija zināms, ka priecīgais brālis Gustavs ir ne tikai jurists, bet ari galvenais Viļņas atdzīvinātāju ložas bende. Tagad viņš ķērās pie sava otrā amata pienākumiem — uzmeta Ujeiskim kaklā virvlti un spēcīgi parāva aiz abiem galiem. Tomašs noplātīja muti, nevilšus pieķērās virvltei, mēģinot to atplēst no kakla, bet spēki nebija vienlīdzīgi. Finansista nagi veltīgi skrāpēja kakla ādu. Slepkava sakrustoja rokas un savilka virvlti vēl stiprāk.
— Tu nodevi ložu, neģēli, — caur zobiem viņš nošņācās. — Mūsu bagātību atdevi leģiona suņiem. Bet tu nepadomāji, ka viņi atnesis rasējumus atpakaļ un noliks priekšā mūsu Vecākajam. Nepadomāji, ko? Nezināji, ka Vecākajam atlika tikai pārbraukt rasējumiem ar roku, un viņš uzreiz saprata, kas tos bija aizticis. Par cik tu pārdevies, nodevēj?
Atbildes nebija, jo upuris tikai gārdza, bet pēc dažām sekundēm Ujeiska acis izvalbījās un ķermenis saļima. Caur pavērtajām lūpām tecēja asins tērclte, ārā izlīda mēle. Bet Šahts turpināja vilkt zīda virvīti. Tikai pārliecinājies, ka finansists patiešām vairs nav dzīvs, viņš beidzot atlaida virvi, un Ujeiskis sakņupa uz galda. Spalvaskāts palēcās gaisā, un zilas tintes asaras uzpilēja uz ceļojuma dokumentiem, kuri nevienam vairs nebija vajadzīgi.
Šahts rūpīgi salocīja virvlti, ielika to kabatā, piegāja pie loga un paskatījās ārā. Pagalmā ari tagad bija kluss un mierīgs, tikai pie ārdurvīm nokārtojās kāds krogā pārāk daudz iedzēris pilsonis. Nepieskardamies mironim, slepkava paņēma spalvaskātu un pierakstīto papīra lapiņu, aizsoļojot līdz priekšnamam, paķēra cepuri, uzvilka to pār acīm ūn izgāja no dzīvokļa. Aizvēris durvis, viņš vēsā mierā nokāpa pa kāpnēm un pazuda tumsā.
Vakarpusē uz ielas kvernējošos Viļņas legāta vīrus, kas bezcerīgi lūkojās pēc “resnīša Fēliksa”, uzmanību piesaistīja tuvojamies vēlīna kariete. Abi leģionāri saskatījās un paslēpās tumšās vārtrūmes nišā. Kariete apstājās tieši pretī vārtrūmei. No tās izrāpās neliels resnītis. Viņš elsdams pieliecās, un, pastiepdams dibenu, izvilka no karietes uzpūtušos čemodānu, pēc tam ari somu, kurā kaut kas iedžinkstējās. Kad kariete aizbrauca, resnītis bailīgi palūkojās apkārt. Neko aizdomīgu neredzot, viņš paņēma čemodānu un somu, iemuka vārtrūmē un aiztusnīja pie viena no kopnamiem, kas atradās attālāk no ielas.
Abi leģionāri klusām sekoja vīram pa pēdām. Kad viņi iegāja kāpņu telpā, nakts klusumu pārsmeldza sirdi plosošs kliedziens. Izsekotāji pa kāpnēm uzsteidzās uz otro stāvu. Kliedziens skanēja no dzīvokļa labajā pusē.
Fēliksu Porcijanku leģionāri atrada nokritušu ceļos pie mirušā un plēšam sev matus. Bet zem somas, kas bija nomesta stūri, rēgojās laukā dažu sadauzītu šampaniešu pudeļu kakliņi, un apkārt pletās putojoša peļķe.
Sasniedzis Viļņu, pasta balons, ar kuru no Novoviļeiskas aizbēga Antans Sudrabs, uz īsu bridi apstājās virs Slušķu pils jumta, izlaižot neierastu ceļinieku, un pēc tam aizlidoja savās gaitās. Pilots dievojās, ka neteiks ne pušplēsta vārdiņa par notikumu Novoviļeiskā, bet legāts Sudrabs nešaubījās, ka kādā no Bezdievnieku krogiem pastniekam ātri vien atraisīsies mēle un šis notikums tiks ne tikai pārstāstīts, bet ari izpušķots ar daudzām izdomātām detaļām.
Pēc tam legāts kādu stundiņu dirnēja sakarsušas Slušķu pirts kublā, nomazgādams no ķermeņa sodrējus un smaku, kas bija iesūkusies ādā. Karstais ūdens nomierināja, tāpēc, atpūdinādams pēc vingrošanas nodarbībām gaisa balonā sāpošos kaulus, Sudrabs mierīgi apdomāja, kas bija noticis.
"Lai paliek, tik un tā neviens nenoticēs tādām lietām," viņš domās atgriezās pie neseniem notikumiem. “Protams, žēl, ka neizdevās uzzināt, kur aizbrauca otrais serpolets.”
Tikko legāts atgriezās Slušķos, par šo neveiksmi raportēja noraizējies kaprālis, kas savu laupījumu izlaida no acīm Šnipišķēs, kur viegli apmaldīties. Bet Novoviļeiskas avantūra, domāja Sudrabs,
atmaksāsies ar uzviju. Pie cilvēkiem, kurus atdzīvinātāji slēpj trako namā, būs iespējams atgriezties vēlāk. Svarīgākais, ka izdevās sataustīt pavedienu.
Noslēpumainais Novoviļeiskas slimnīcas ieslodzītais Francisks Baltrus… Atradies atdzīvinātāju aizbildnībā, pēc tam ievietots Dieva un cilvēku aizmirstā slimnīcā. Lai neviens neatrastu? Bet kas viņu varēja meklēt? Kas viņu atrada un kā spēkos bija viņu “izrakstīt"? Kāpēc viņš ir tik svarīgs? Un kāpēc atdzīvinātāji steidzās viņu meklēt uzreiz pēc legāta apmeklējuma, kad tika atnesti rasējumi? Sudrabs nešaubījās, ka jau ir sākušās sacensības, kurš pirmais atradis to "adatu” brīvās Viļņas cilvēku skudru pūzni — atdzīvinātāji vai viņu konkurenti leģionāri.