Tomēr pārsvars bija Viļņas leģionāru pusē. Viņiem piederēja Mašīna. Un Alijošus Nunevičs.
Pēc nomazgāšanās legāts Antans Sudrabs nokāpa Slušķu pils pagrabā uz reti kam zināmām telpām, kas atradās zem karcera vieninieku kamerām.
Viņu sagaidīja pavecs virs ar slotai līdzīgu vaigu bārdu, uz deguna uzbāzis biezas brilles.
— Ielieciet ausis, legāt, — viņš pateica, padodams Sudrabam nelielu un iegarenu kastīti.
Antans Sudrabs paskatījās uz kastīti. Uz tās bija uzrakstīts Ausu aizbāžņi “Viļņas miers".
— Alijoš, vai tu galīgi prātu esi izkūkojis? — legāts neapmierināti noburkšķēja.
— Patiešām nē, legāt. Izkūkotu, ja pats nelietotu, — vaigu bārdas īpašnieks nesamulsis atbildēja un negaidīdams pats aizbāza ausis.
Sudrabs paraustīja plecus un sekoja viņa piemēram. Un, ienācis nākamajā telpā, nopriecājās, ka paklausīja Alijošus padomam.
Istaba, kurā saimniekoja vecais mehāniķis Alijošus, ne velti bija iekārtota pašos zemākajos Slušķu pagrabos. Mašīna, kas atradās telpā, tā dunēja un šņāca, ka skaņa atgādināja mirstoša sumbra kaukšanu. Grīda un sienas vibrēja, no griestiem kā lietus bira nost apmetums. Pati iekārta izskatījās kā ārprātīgs vītņu, cauruļu, dinamo un rokturu salikums dažu stāvu garumā, ko darbināja vecs
tvaika katls. Tvaiks, kas šņākdams nāca ārā caur katla spraugām,
k
\
pievienojās pie kopīgās kakofonijas. Bez "Viļņas miera” ausu aizbāžņiem te patiešām būtu bijis bēdīgi.
Dunošais monstrs bija rūpnieciskā Bebidža analītiskā mašīna. Mašīna nr. 5. Brīvās Viļņas drošības spēku acis un ausis. Vēl viens apvienotais Alianses mehāniķu un alķīmiķu brīnums.
Reizēm, cilājot grādīgā glāzīti, mehāniķim Alijošum labpatikās palielīties, ka viņam nevajagot iet uz pilsētu, lai uzzinātu jaunumus. Kas notiek Viļņā, viņš uzzināja, sēdēdams savā pagrabiņā un klausoties Mašīnas nr. 5 dūkoņā. Pēc Viļņas padomes norādījuma uz šejieni atplūda visi dati par Alianses pilsētu jaunienācējiem, par tiem, kas mainījuši dzīvesvietu vai darbu, par tiem, kas apprecējušies, par nokristītajiem un tiem, kas mainījuši reliģiju, par dzimušajiem vai mirušajiem, kā arī par tiem, kas iegādājušies dārgu īpašumu. Katru tādu notikumu vajadzēja atzīmēt perfokartē un nosūtīt uz Slušķu pils pagrabu; šeit mehāniķis Alijošus iebaroja karti Mašīnai nr. 5.
Tādas uzlabotas Bebidža mašīnas stāvēja visās Alianses brīvpilsētās, izņemot Konstantinopoli (turki līdz šim šķībi skatījās uz Alianses izgudrojumiem un izvairījās tos lietot). Alianses pilsētu vadītāji ar savām mašīnām lepojās katras Galotņu tikšanās laikā, bet Londonas policisti grozīja galvas, nekādi nesaprazdami, kā tas nākas, ka angļa Bebidža izgudrojumu veiksmīgāk pielāgo nevis Britu impērija, bet Alianses brīvpilsētu izlēcēji.
Bet patentēt un pārdot šīs mašīnas Alianse nesteidzās, tikai mudināja Mehāniķu ģildi tās pilnveidot un pēc iespējas ātrāk novērst kļūdas.
Taisnība bija tā, ka Mašīnas nr. 5 gluži kā leģendārie cerberi sargāja prātam neaptveramu datu daudzumu, bet mehāniķi saskārās arī ar daudzām problēmām. Alianses pilsētā cilvēku skaits strauji pieauga, bet Mašīnas un to apkalpojošais personāls nepaspēja apstrādāt milzīgo informācijas plūsmu. Kamēr tūkstošiem perfokaršu gaidīja savu rindu, lai nonāktu mašīnā, pārējie dati jau bija novecojuši. Gadījās, ka Mašīna beidzot bija saņēmusi ziņu, ka kaut kāds Petrs no Paplaujas ir apprecējies, bet patiesībā tas cilvēks jau sen atdusējās Viņģa kapos, jo sieva viņu bija noslaktējusi sadzīves konflikta laikā, iesitot vīram ar dzelzs pannu pa galvu. Vēl viena nelaime
bija tā, ka Mašīnas fiksēja tikai to cilvēku darbības, kas bija Alianses pilsoņi (pilsētu drošības spēki stingri pieprasīja, lai iedzīvotājiem būtu pilsoņa pase), bet starp cilvēkiem, kas plūda uz brīvpilsētām, bēgot no cara, ķeizara vai sultāna, bija ļoti daudz tādu, kuriem pase tikai sabojātu dzīvi. Tāpēc Mašīna Nr. 5, tāpat kā tās māsas Krakovā, Rēvelē uri Prāgā, bija neprecīza, novecojusi, pārkrauta un, neņemot vērā varonīgos Alijošus centienus, knapi elpoja.
Tomēr Viļņas legāts cerēja šajā siena kaudzē atrast meklējamo "adatu". Un tās “adatas” radiniekus.
Legāta norādes Alijošus bija saņēmis vēl pirms ausu aizbāšanas, tāpēc tagad apmierināts lēkāja apkārt iemīļotajai mašīnai. Oranžajā gaismā cilvēciņš izskatījās kā pāraudzis pērtiķis ar vaigu bārdu. Mehāniķis ātri sabaroja Mašīnai Nr. 5 perfokarti ar Franciska Baltrus vārdu un uzvārdu, piestūma klāt garas metāla kāpnes ar ritentiņiem, uzkāpa pa tām augšā līdz pašiem griestiem un sāka griezt rokturus, tad izņēma, tad salika iekšā sviras, aizvien paskatoties uz rādītājiem.
Aizrīdāmās un vaidēdama mašīna savos milzīgās un lempīgās atmiņas slāņos meklēja legātam vajadzīgo cilvēku. Caur spraugām izlauzies sakarsušais tvaiks gandrīz applaucēja Alijošum rokas, bet mehāniķis tam nepievērsa uzmanību. Viņš nolēca zemē, pārstūma kāpnes, sabaroja mašīnai tukšu perfokarti, palielināja spiedienu tvaika katlā un atkal uzrāpās līdz griestiem. Mašīna nokrekšķinājās un ierūkdamās izspļāva kartīti. Alijošus to satvēra, pacēla pretī gaismai un sāka pētīt izsistos caurumiņus.
— Malacīte, redzi, kāda malacīte! — viņš triumfēdams iekliedzās, aizmirsdams, ka legāts viņu nedzird.
Sudrabs paraustīja mehāniķi aiz piedurknes un ar galvu parādīja uz durvīm.
Iznācis ārā no Mašīnas Nr. 5 karaļvalsts, legāts atviegloti nopūtās, izvilka ārā ausu aizbāžņus. Alijošus pat lēkāja aiz nepacietības, it kā veiktu kādu rituāla deju.
— Izdevās! Izdevās! — viņš iedziedājās, mādams ar kartīti.
— Legāt, skatieties! Lūk, te, — viņš pabakstīja uz dažiem caurumiņiem, — Francisks Baltrus. Viļņas pilsonis. Zinātnieks, zoologs. Strā-
I
dāja Universitātes domīnijā. Vadīja eksperimentālo laboratoriju. Pirms dažiem gadiem pārgāja strādāt pie atdzīvinātājiem. Nodarbošanās nav skaidra. Pastāvīgā atrašanās vieta nav zināma.
"Slimnīca Novoviļeiskā,” domās noteica Sudrabs. Tagad skaidrs, kāpēc atdzīvinātāji viņu tur slēpa. Visām oficiālajām Viļņas slimnīcām informāciju par saviem pacientiem bija jānodod Mašīnai Nr. 5Bet uz Novoviļeisku tie norādījumi, protams, neattiecās. Tikai kāpēc viņu bija jāslēpj psihiatriskajā slimnīcā? Un kas viņu no turienes dabūja laukā?
— Un tas vēl nav viss, — Alijošus paziņoja, bakstīdams uz citiem caurumiņiem. — Mums ir ziņas arī par tuvāko Baltrus radinieci. Tante no tēva puses. Marina Baltriene. Dzīvo Viļņā, Asajā galā, netālu no Rasas kapiem.
Legāts apmierināti pamāja, apgriezās uz papēža un aizsoļoja pa kāpnēm augšup.
— Vienmēr laipni! — Alijošus nosauca viņam nopakaļus, atkal iebāza ausīs ausu aizbāžņus, paķēra piederumu kasti un aizgāja tālāk bakstīties pie Mašīnas Nr. 5.
Vēl nepaspējot iziet no pagraba, Sudraba ausis sasniedza troksnis. Tas atskanēja no Slušķu pils pieņemšanas telpas. Legāts pagriezās uz turieni. Ienācis pieņemšanas telpā, viņš pārsteigts apstājās durvīs.
Zāles vidū uz ceļiem bija nometies kaut kāds resnītis un raudādams šņukstēja, pār viņa treknajiem vaigiem ritēja lielas asaras. Blakus apstulbis stāvēja viens no dežurantiem un leitnants Mihails Vielholskis.
Ieraudzījis legātu, resnītis izstiepa rokas un, kratīdams galvu, raustītā balsi iegārdzās:
— Es negribēju neko sliktu! Krievs teica, ka rasējumus izvedīs un neviens tos neredzēs. Bet tagad Tomaša vairs naaaaaav… vairs nav!