b
Sudrabs paberzeja deniņus, brītiņu paskatījās uz Fēliksu Porcijanku, kas sirdssāpēs lauzīja rokas, pēc tam ar galvu pamāja Vielholskim, pagriezās un aizsoļoja uz nopratināšanas ceļļu pusi.
Viļņas baznīcas torņi sāka iezvanīt devīto rīta stundu. Pirmie ieskanējās (nedaudz, agrāk, nekā pieklātos) Svētā Kazimira baznīcas zvani, tad tiem pievienojās Bernardīnu un Svētā Gara baznīcu zvani, tikai Svētā Jāņa torņa pulkstenis pamodās precīzi deviņos. Kad tas pavēstīja laiku, atskanēja Arhikatedrāles zvanu sitieni, tiem pievienojās citas vecpilsētas baznīcas, bet, zvanu skaņām norimstot, korim pievienojās arī Svētā Pētera un Pāvila baznīca. Agrāk zvanu sitienus noslāpēja Viščigavā stāvošā dzelzs vilka kaucieni, kas atskanēja ik stundu, bet, kad prelāts Masaļskis piedraudēja ar Dieva sodu, Viļņas padome pavēlēja mehāniķiem apklusināt savu statuju un ieslēgt to tikai svētku dienās.
Diena solījās būt skaista un silta. Pirms saullēkta bija nolijis, bet rīta vējš aizdzina lietus mākoņus, un dzidrajās debesīs spīdēja saule, tikai vietumis plandījās baltag mākoņu skrandas, kas neizraisīja nekādus draudus.
Skatoties no augšas. Viļņa no rīta līdzinājās skudru pūznim. Svētā Jura prospektā kā sēnes pēc lietus uzradās dažāda veida tirdzniecības letes, tās okupēja ietvju daļu, kas pavisam nesen vēl bija no
koka, bet tagad jau tās klāja bruģis. Par godu Galotņu tikšanās pasākumiem Viļņas padome pieprasīja no tirgoņiem divkāršu nodokli, pat divas grivņas par divu asu platuma galdu uz ietves, bet tirgotāji nepretojās, jo ļoti vēlējās dabūt vietu uz prospekta, uz Lielās vai Pohuļankas ielas.
Agrā rīta stundā ielas piepildīja cilvēki, kuri drūzmējās uz ietvēm, kā paisuma vilnis viņi aizvien applūdināja ielu, šausmīgi satracinot tvaika tramvaju mašīnistus, serpoletu, diližansu un visur esošo pedāļratu vadītājus. Skatoties no augšas, bija jauki redzēt arī virzienus, kuros devās prospektā nonākušie pilsētnieki. Lukišķu laukumā jau bija izveidojusies gara rinda pie milzīga, balta kupola, kurā šodien bija jāsākas Izstādei, kas bija paredzēta par godu Galotņu tikšanās notikumam.
Skatoties no augšas, viss bija redzams kā uz delnas.
Viļņas legāts Antans Sudrabs pielika pie lūpām lielu skārda krūzi ar karstu tēju, kas bija pagatavota pēc īpašas receptes, kuru daži leģionāri atveda no Brazīlijas džungļiem. Tēja noplaucēja rīkli, bet domas uzreiz apskaidrojās. Sudrabs noskurinājās, izšļāca biezumus pāri dirižabļa bortam un vēlreiz paskatījās lejup.
Viļņas drošības spēkiem piederēja divi mazītiņi izlūkdirižabļi "Vaišelga" un "Švarns". Pēc legāta Sudraba norādījuma abi jau karājās virs Viļņas jumtiem līdz ar saullēktu. Navigatori, kas vakar par to uzzināja, gluži tāpat kā Mērķa padomnieks mēģināja pārliecināt Sudrabu atteikties no šīs domas. Viņi apgalvoja, ka Galotņu tikšanās laikā Viļņas gaisa koridori jau tā būs noslogoti kā prātīga laucinieka šķūnītis pirms ziemas, bet legāts neļāvās pierunāties. Viļņa bija pārpildīta ar cilvēkiem, un gaisa izlūkiem vajadzēja kļūt par sardzes acīm un ausīm. Lūk, arī pašlaik apkārt Universitātes domīnijas rajonam, kur bija paredzēti galvenie Galotņu tikšanās pasākumi, tika sparīgi ierīkoti sargposteņi. Pūlis aizsprostoja apkārtējās ielas, atduroties pret tiem, un izlūkdirižabļa komanda pa bezvadnieku jau deva komandu novirzīt cilvēkus citos virzienos.
Legāts atrāvās no dirižabļa margām un pagriezās pret abiem saviem leitnantiem — Mihalu Vielholski un Justu Vāgneru. Pēc smagās nakts, kas pagāja, pratinot Porcijanku, Sudrabs nolēma nošaut
R
trīs zaķus ar vienu šāvienu: izvēdināt galvu, no augšas palūkoties uz pilsētu un ar uzticamajām personām apspriest tālāko darbību plānu.
Bet iepriekšējā nakts patiešām nogurdināja. Porcijankas nopratināšana ieilga, jo resnīti pastāvīgi piemeklēja histērijas lēkmes un nācās aicināt dežūrārstu. Arī pats Sudrabs nebija no dzelzs. Sevi lika manīt arī pēdējo dienu spriedze un izbraukums uz Novoviļeisku. Izsūcis no Porcijankas visu, ko iespējams, īpaši par krievu aģentu, kas maskējās ar Skorika vārdu un pirka slepenos rasējumus, viņš atstāja nabadziņu atgūties kamerā, pirms ausmas nosūtīja patruļas uz Aso Galu sameklēt Marinu Baltrieni un visbeidzot iekrita gultā, stingri piekodinājis dežurētājam pamodināt pēc divām stundām.
Taču legātam tā arī neizdevās iemigt, viņš turpināja domāt par noslēpumaini no psihiatriskās slimnīcas pazudušo atdzīvinātāju zinātnieku un par atslēdzniekiem, kuri nebija atslēdznieki, bet krievu aģenti, kuri Viļņā uzdarbojās kā saimnieki. Pavārtījās no vieniem sāniem uz otriem, bet, tiklīdz atskanēja klauvējiens pie durvīm, uzreiz izlēca no gultas un pēc neilga laika aizsteidzās uz darba kabinetu.
Leģionāri jau bija atgriezušies no Asā Gala, bet ziņas, ko viņi atnesa, neiepriecināja.
— Mūs sagaidīja vietējie. Ar nūjām un cirvjiem, — īsi raportēja seržants, kas vadīja reidu. — Mēs jau domājām, ka labi nebeigsies, bet sapratuši, kas mēs tādi esam, vietējie nomierinājās. Izrādās, vakar vakarā Asajā Galā jau bija bijuši viesi. Viņi izdemolēja visu dzīvokli, salauza mantas, izmētāja mēbeles, līdz nāvei nobiedēja un piekāva… — seržants apklusa un, nolaidis acis, ieskatījās bloknotā,
— piekāva pilsoni Marinu Baltrieni, pieprasot pateikt, kur atrodas Francisks Baltrus. Iespējams, būtu sievieti nogalinājuši, ja vien Baltriene nebūtu izlauzusies un kliedzot izskrējusi pagalmā. Kad saskrēja kaimiņi, uzbrucēji jau bija pazuduši bez pēdām. Kaimiņi nosprieda, ka tie bija bandīti, un tūlīt apbruņojās gadījumā, ja uzbrucēji atgrieztos. Baltriene apgalvo, ka par Francisku Baltru neko nezina, neuztur ar viņu nekādus sakarus un pat neatceras, kur pēdējo reizi viņu redzējusi. To pašu viņa teikusi arī uzbrucējiem. Ja mēs būtu saņēmuši ciet sievieti un mēģinājuši viņu atvest uz
Slušķiem, vietējie būto saniknojušies, sāktu līst asinis, tāpēc es pieņēmu lēmumu atstāt sievieti mājās, bet novietoju tur divus novērotājus.
— Tu rīkojies pareizi, — Sudrabs pamāja. — Jo pilsētā mazāk spriedzes, jo labāk. Ej atpūties!
Kad seržants izgāja no kabineta, legāts piecēlās kājās, paberzēja deniņus un, kaut ari bija pie sevis nosolījies nekad to nedarīt, atvēra jaunāko "Viļņas Taisnības" numuru, kas klaigāja par masu streikiem, kas iesākušies Viļņā. Pārmetis skatienu pāri virsrakstiem, viņš tā uzsita ar dūri pa galdu, ka pat metāla tintnīca salēcās un tās vāciņš nokrita uz zemes un ieripoja kaktā. Sudrabam ļoti nepatika, ja kāds viņu apdzina. Un turklāt divas reizes vienā dienā.
Viņš piezvanīja dežurantam, palūdza sagatavot lielu sildāmkrūku īpašās tējas, tad izsauca “Vaišelgas” pilotu. Viņš gribēja izvēdināt galvu, aplūkot pilsētu no augšas un ar vīriem apspriesties, ko darīt tālāk.
Tātad viņš tagad stāvēja dirižablī un grasījās aprunāties ar leitnantiem Mihalu Vielholski un Justu Vāgneru.
— Pie velna visu, — viņš nomurmināja zem deguna, pamādams viņiem abiem pienākt klāt. Viņš jutās kā žonglieris, kas gaisā izmetis daudzas bumbiņas un pēkšņi aptvēris, ka nekādi nespēs tās visas noķert, ka viena no tām noteikti nokritis zemē.
Vielholskis ar Vāgneru pienāca klāt. Viņu drūmās sejas nodeva, ka abi lieliski saprot vadoņa garastāvokli. īpaši nepatīkami jutās Vāgners, jo tieši viņa pulka kaprālis izlaida no acīm otro atdzīvinātāju serpoletu, un tāpēc tika nogalināts Ujeiskis. Algotņi nešaubījās, ka Ujeiska slepkavība bija atdzīvinātāju darbs. Un arī Marinu Baltrieni apmeklēja tie paši vīreļi — no tās pašas kompānijas, fēniksa pielūdzēji. Tikai diemžēl nebija nekādu pierādījumu. Profesionālis, kas uzdarbojās Tvaikpilsētas kopnamā, nebija atstājis nekādas pēdas. Asajā Galā kaut ko atrast ir pilnīgi bezjēdzīgi. No vietējiem nekāda labuma — viņi ne vien negrasījās palīdzēt, bet arī iemanījās traucēt.