Saprātīgais dirižabļa pilots pacēla aparātu nedaudz augstāk. Viļņu, kas bija izpletusies apakšā, tagad varēja redzēt lieliski, un tā līdzinājās atvērtai kartei.
— Mūs gaida ļoti smagas dienas, — paskatoties uz abiem vīriem, ierunājās legāts. — Papildspēki jau ierodas, bet cilvēku tik un tā būs pārāk maz.
Galotņu tikšanās laikā citas Alianses pilsētas atsūtīja savus leģionārus, kuriem vajadzēja palīdzēt nodrošināt kārtību pilsētā, bet to viņi darīja negribīgi un cilvēkus arī nepiešķīra pārāk daudz. Viņi taisnojās, ka paši nevarot palikt bez aizsardzības. Bet patiesībā katrs vilka segu uz savu pusi, tas ir, negribēja leģionāriem maksāt algu, kas strādā svešā pilsētā.
— Vislielākā uzmanība — Universitātes domīnijai, — norādīja legāts Sudrabs. — Mihal, tu dežūrēsi pie universitātes un rātsnama. — Sudrabs pārliecās pār bortu un paskatījās uz pilsētu, kas pletās apakšā. — Atbalsta pulkus izvieto šeit, šeit un šeit, — viņš ar pirkstu parādīja uz domīnijas ielām un pagalmiem, kas ieskāva Svētā Jāņa baznīcas torni un rātslaukumu. — Triecienpulks lai stāv laukumā, pārnēsājamos lielgabalus novietojiet uz jumta, lūk, tur un tur, bet izmantosim tos tikai sliktākajā gadījumā.
Dirižablis karājās pie Viļņas debesīm, Sudraba pirksts gaisā zīmēja neredzamas figūras, abi leitnanti sasprindzināti vēroja legāta kustības un piekrizdami pamāja.
— Un kā ir ar lielo viesu apsardzi? — Vāgners painteresējās.
— Šovakar pirms balles es satiekos ar visu valstu dalībnieku aizsardzības vadītājiem. Viesus mēs sagaidām Viščigavā un pavadām uz viesnīcām, pēc tam drošības nolūkos darbosies pašu viesu apsardze. Palīdzēsim, kā vien varēsim, bet svarīgākais mūsu pienākums — patrulēt Viļņā un uzraudzīt kārtību, — stingri noteica Sudrabs. — Un vēl, lūk, kas. Baronu Nātanu Rotšildu apsargās viņa personīgais apsardzes pulks, taču mums viņš ir jāielenc. — Sudrabs pagriezās pret Vāgneru. — Just, tu esi atbildīgs par pilsētas drošību svētku laikā. Izveido pēc iespējas vairāk pulku, kaut vai mazākus, bet esiet pamanāmi visur! Iesaisti pristavus, iesaisti algotņus no
Jl
citām Alianses pilsētām, bet lai katrā pulkā būtu vismaz divi mūsējie. Dežurējiet tur, kur sapulcēsies visvairāk cilvēku, — Lukišķēs pie Izstādes kupola, prospektā, Bezdievniekos, Pohuļankā. Izvieto kustīgos posteņus uz visiem tiltiem, īpaši — Zaļā. Sarunā ar mehāniķiem,
lai viņi mums iedod visus bezvadniekus, kas ir viņu rīcībā, katrā postenī jābūt vienam sakarniekam, lai visi uzreiz uzzinātu, ja kaut kas notiktu.
— Un Bēdas? — Vāgners pajautāja. Šis virs, gluži kā citi leģiona viri, nebija nosliecies uz pļāpāšanu.
Legāts atkal paskatījās pār dirižabļa bortu un ar acīm sameklēja sarkanbrūnu jumtu sajaukumu. Pēkšņi viņš atcerējās Mateja Kreiļa vārdus: “Tu domā, ka mani interesē tikai nauda? Tu ļoti maldies. Man rūp šī pilsēta. Bez tādiem kā jūs un bez tādiem kā es tā neizdzīvotu."
— Bēdas atstājam mierā. Pie Stabiem lai stāv trīskārša patruļa un tvaika kariete. Lai daži lunkaiņi ziņo, kas notiek Bēdās. Mūsējo pienākums būs izvilkt no Bēdām tikai ļoti svarīgas galvas, ja tos piemeklēs bēdas. — Legāts pagriezās uz citu pusi, uz Tvaikpilsētu, kur virs rūpnīcām plaiksnījās ierastais pelēcīgais smogs. — Un vēl. Ja mēs ticētu “Taisnības” spalvasgrauzējiem, pilsētā var sākties streiki. Bet varbūt jau ir sākušies. Kur streiki, tur arī nemieri. Mehāniķu ģildes vadītājs Vileišis centās pārliecināt, ka viņi paši tiks galā, bet sagatavojiet savus cilvēkus nemieru mazināšanai. Vārdu sakot, lai ir rezerve. — Sudrabs nedaudz paklusēja, ievilkdams elpu. — Tas vēl nav viss. Es tūlīt došos uz Viļņas padomes apspriedi un lūgšu birģermeistaram atļauju šturmēt mūsu draugu midzeni — Markuču muižiņu. Pārāk bieži viņi sākuši mūs apdzīt. Laiks parunāt ar brāļiem atdzīvinātājiem.
Leitnants Vielholskis un Vāgners saskatījās. Abi domāja par vienu un to pašu.
— Legāt, — uzmanīgi ierunājās Vielholskis, — pat ja mums izdosies savākt visus, kas reiz ir dienējuši policijā, visus ugunsdzēsējus un atsūtītos no citām pilsētām, mums tik un tā nepietiks spēku, lai visu aptvertu. Mēs ne…
— Jāpietiek, — kā ar cirvi noskaldīja Sudrabs, — jāpietiek. Padomājiet paši! Viļņā sapulcējušies krievi, vācieši, žīdi, turki, anarhisti, revolucionāri, pirāti, streikotāji, nerunājot par saviem bandītiem. Pietiek tikai ar vienu dzirksteli, un šī pilsēta uzliesmos kā Jāņu ugunskurs. Ja tā sadegs, mēs patiešām tiksim izsūtīti uz Sokotas ka-
lifātu sargāt tuaregus. Tātad, ja kāds mēģinās uzšķilt dzirksteli, blakus jābūt pilsētas sargam, kas uzreiz apdzēš liesmu, kamēr tā nav sākusi degt.
Abi leitnanti klusēdami pamāja.
Dirižabļa pilots mainīja kursu, un mazais gaisa izlūkkuģis pakustējās uz vecpilsētas pusi.
Viri ieraudzīja, ka pēkšņi atdzīvojās Navigatoru tornis — iemirdzējās daudzkrāsainie gaismas signāli, gatavi sagaidīt dienvidu horizontā parādījušos tumšu punktu.
— Prāgas reiss, — paskaidroja “Vaišelgas” pilots.
Legāts Sudrabs mēģināja atcerēties, vai ar to ierodas kāds no augstajiem viesiem. Šķiet, grāfs Lasis Šogens-Maričs, Austroungārijas vēstnieks Alianses pilsētās.
Nu, tā vēl būtu maza bēda. Vislielākais troksnis izcelsies, kad pirms pusdienlaika nolaidīsies milzīgais Londonas dirižablis. Ar to ieradīsies Britu impērijas ārlietu ministrs lords Henrijs Pets-Ficmoriss, Japānas vēstnieks Londonā Hajaši Tadasu un godājamākais viesis — barons Nātans Rotšilds, neformālais visu Alianses brīvpilsētu pārvaldītājs. Un kas notiks vakarpusē, kad pūļi izdomās paraudzīties uz lidojošo Vācijas ķeizara cietoksni… “Nolādētie prūši un viņu dzelža gabals," domās nolamājās algotnis, un viņa domas aizskrēja citā virzienā.
Rasējumi un slepkavība Holēras kapsētā — lūk, lielākās galvassāpes. Legāts prātoja, kā rasējumi nokļuva pie nabaga atslēdznieka Vaņečkas Skorika jeb Ivana Skorohodova, kas nolika galvu Holēras kapsētā, bet noskaidrojās, ka šis melnstrādnieks nav nekāds melnstrādnieks, bet cara kareivis. Pēc sena ieraduma Sudrabs domās sāka uzskaitīt. Pirmkārt, Skoriks no Porcijankas uzzināja par ļoti slepeniem atdzīvinātāju rasējumiem. Krievi ieinteresējās, Porcijankas drauģelis tos rasējumus nokopēja un nodeva Skorikam.
Otrkārt, atdzīvinātāji par rasējumu zādzību neko nezināja, jo, kad Sudrabs apmeklēja viņu muižiņu, viņi metās noskaidrot, kas notiek, steidzās uz Tvaikpilsētu un Novoviļeisku. Legāts nezināja, kā viņiem izdevās atklāt Ujeiska ļaundarību, bet juta, ka pats atdeva atdzīvinātājiem trumpjus rokās, kad bija pie viņiem ieradies.
— Karā kā karā, — viņš zem deguna nomurmināja, nejuzdams nekādas sirdssāpes par rasējumu zagļa bēdigo likteni. Pagātnē bija nācies saskarties ar daudz nepatīkamākām lietām. Tālāk…
Treškārt, Francisks Baltrus atdzīvinātājiem radīja vairākus rasējumus. Sudraba galvā iešāvās doma, vai tik ne slepeno rasējumu dēļ zinātnieks ari nonāca Novoviļeiskas psihiatriskajā slimnīcā. Vileišis taču teica, ka rasējumos attēloto bioniku izveidot nav iespējams.