Ceturtkārt…
Bet ceturtā punkta pagaidām nav. Kas izvilka Francisku laukā no Novoviļeiskas? Acīmredzot, ne krievi, ne Atdzīvinātāju loža. Nevar būt, ka šajā sarežģītajā spēlē ir vēl viens, pagaidām nezināms, spēlētājs? Varbūt viņš pasūtīja krievu spiega Skorohodova slepkavību? Bet kāpēc tad slepkava nepaņēma rasējumus, kāpēc tos atstāja, un pēc tam tos atrada Sanitārs? Bet varbūt tomēr turēties pie mazāk ticamas versijas, ka Skorika-Skorohodova slepkavība ir vienkārši nelaimes gadījums? Diez vai. Bet kāpēc… kāpēc pie līķa tika atstāti rasējumi? Tiem taču bija jābūt mērķim! Un vēl — kur pazuda tas nelaimīgais Francisks Baltrus?
Legāts saviebās, sajuzdams, kā smadzenes sāk vilkt kopā dzelzs loks. Viņa roka jau tiecās pēc sildāmkrūkas, bet tad viņš pārdomāja un no iekškabatas izvilka senu militāru blašķīti un no sirds iemalkoja dzērienu. Sīvais dzēriens apdedzināja rīkli, bet spīles, kas bija sagrābušas galvu, atlaidās. Sudrabs pagrozīja galvu, klausīdamies, kā krakšķ kakla skriemeļi, un piegāja pie gaisa kuģa pilota.
— Izlaid mūs pie trešā posteņa un atkal celies augšā, — viņš pavēlēja. — Ja kas, uzreiz ziņo pa bezvadnieku. Tikai nemaisieties pa kājām lielākiem dirižabļiem un navigatoriem. Viņiem jau tā putas pa muti lien laukā.
"Vaišelga" graciozi palika karājoties virs trešā izlūkposteņa Bezdievniekos, tika izsviestas laukā virvju kāpnes un pa tām nokāpuši trīs algotņi bez grūtībām nolēca uz ēkas jumta.
— Jūs dodieties uz saviem posteņiem, bet es — uz rātsnamu, — leitnantiem Vielholskim un Vāgneram pavēlēja legāts Sudrabs.
— Gaidiet manu ziņu! Tikko būšu saņēmis atļauju šturmēt mūsu draugu muižiņu Markučos, uzreiz došu ziņu.
Antans Sudrabs bija pieradis, ka uz ielām cilvēki griež viņam ceļu, bet Viļņā ieradušies iebraucēji nezināja, kādas godbijīgas bailes vietējiem izraisa šis cilvēks, tāpēc viņam nācās pagrūstīties pūli. Atcerējies par ķēpaušu neģēlībām, Sudrabs grozīja galvu uz abām pusēm, bet namu sienas bija tīras. Šķiet, ka toreiz, kad izdevās pie rātsnama apcietināt tos puišeļus, ķēpaušu dedzīgums pierima.
Pēc dažām minūtēm Sudrabs iegāja rātsnamā, un šeit jau uzreiz viņu gaidīja nepatikšanas.
Izdzirdējis par Viļņas legāta nodomu šturmēt atdzīvinātāju mītni, birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus tik sparīgi papurināja galvu, ka pat dubultzods sakustējās.
— Jūs esat galīgi jucis, Sudrab! — viņš iespiedzās. — Jau nolaižas gaisa kuģi ar Gaļotņu tikšanās dalībniekiem, jau atvērta Izstāde, cilvēki gaida svētkus, mūs vēro visa Eiropa, — birģermeistars pacēla pirkstu, it kā rādītu uz visu redzošo Eiropas aci,
— un jūs sadomājāt šturmēt muižas? Un piedevām vēl kādas muižas? Atdzīvinātāju ložas! Vai jūs varat iedomāties, kāds skandāls
izceltos? Ko teiktu barons Rotšilds, ja uzzinātu, ka Alianses pilsētās notiek savstarpējas nesaskaņas?
Birģermeistars satraucies pielēca no krēsla un sāka siet kaklautu. Bet rokas drebēja tā, ka sasiet to izdevās tikai ar trešo reizi. Pēc tam viņš metās pie durvīm un izskrēja laukā no kabineta. Sudrabam nekas cits neatlika, kā sekot nopakaļus.
— Atdzīvinātāji tiek turēti aizdomās par slepkavību, uzbrukumu un nolaupīšanas mēģinājumu, — Venslauskim-Venskum bez liekām cerībām aiz muguras noteica Sudrabs.
— Manis dēļ kaut vai krīvu krīva izvarošanā, — pilsētas galva atcirta. — Ne tagad! Pagaidīs, viss pagaidīs līdz Galotņu tikšanās beigām, un tad dariet, ko vēlaties, kaut vai uz galvas stāviet!
Legāts ieraudzīja no rātsnama sāņus gaiteņa parādāmies naudas padomnieku Gerhardu fon Otu. Mazais cilvēciņš kā vienmēr bija uzposies pēc jaunākās modes: pavisam jaunais melnais smokings derēja kā uzliets, zem kakla mirdzēja žilbinoši balts tauriņš, vienā rokā šūpojās melns katliņš, otrā rokā padomnieks nesa papīru žūksni, bet padusē bija iežmiedzis avīzi. Sudrabs zināja, ka Naudas padomnieks fon Ots var mainīt gandrīz visus birģermeistara lēmumus, un jau pavēra muti, bet pēkšņi atcerējās, ka fon Ota kungs ieradās Viļņā no Prāgas, atdzīvinātāju tēvzemes, un pārdomāja.
Rotšildu pārstāvis pamāja Sudrabam un piegāja klāt pie Venslauska-Venskus. 7
— Vai jūs jau lasījāt šis dienas presi, birģermeistar? — plānā, gandrīz sievišķīgā balsi viņš pajautāja, izvilkdams no paduses "Viļņas Taisnību” un padodams to Sudrabam.
Legātam Sudrabam nevajadzēja izstiept kaklu, jo viņam tāpat bija zināms, kas uzkricelēts pirmajā šis avīželes lapaspusē. Bet birģermeistaram tas bija jaunums.
Uzmetis acis avlželei, viņš ievaidējās un pagriezās pret Sudrabu.
— Lūdzu, lūdzu, jūs tikai paskatieties! — viņš pavicināja "Viļņas Taisnību” kā karogu. — Streiki Viļņā! Streiki Galotņu tikšanās laikā! Kārtība, legāta kungs. Stingra kārtība, lūk, ar ko jānodarbojas Viļņas leģionam, lūk, par ko mēs jums maksājam algas! Bet jūs sadomājāt šturmēt muižas!
Tagad pret legātu pagriezās ari Gerhards fon Ots. Ieinteresējies viņš uzmanīgi nopētīja Sudrabu, bet neko neteica. Varbūt vienkārši nepaspēja, jo trijotne sasniedza rātsnama sēžu zāli, un pirmais, vicinot avīzi, tajā iegāja Venslauskis-Venskus. Šeit sapulcējušies Padomes locekļi grasījās aprunāt pašreizējos un nākamos notikumus.
Pirms vairākiem desmitiem gadu vecais Samuels Fins uzbūvēja Piromontā pirmo nelielo vienstāva pirti. Toreizējā valdība ļāva netīro pirts ūdeni notecināt Nērē. Ja Fins vēl būtu dzīvs, viņš būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, kā izvērties viņa mazais rūpals. Milzīgais Tvaikpilsētas pirts komplekss tagad aizņēma trīs ēkas, bet notekūdeņi plūda Nērē pa platām caurulēm, peldēja tālu projām līdz pat alķīmiķu uzstādītajiem tikliem, kur visbeidzot nonāca lamatās. Publiskās pirtis, tāpat kā lielie krogi ar lētu alu, tagad bija kļuvušas par neatdalāmu Tvaikpilsētas strādnieku dzīves daļu. Viri pēc darba pirtīs stājās lielās rindās un pacietīgi gaidīja, kad atbrīvosies mantu kaste, kurā viņi varēs salikt iekšā savas lupatas, un varēs ar karstu ūdeni noskalot pa dienu iesūkušos sodrējus un eļļu. Pirts zāles un pārģērbšanās istabas bija iekārtotas vienkārši, bet kārtīgi. Nekas šeit neatgādināja vecās cara laika Viļņas pirtis ar nodilušām grīdām, zirnekļu tīkliem aplipušiem logiem, vairs nebija ne miņas no netīra ūdens krūzēm.
Tie, kas nopelnīja vairāk vai ieņēma augstāku amatu, gāja uz privātām pirts istabām, kas bija ierīkotas atsevišķā ēkā. Šeit varēja pasūtināt dzērienus, uzkodas un parunāties, nebaidoties, ka tevi izdzirdēs svešas, ziņkārīgas ausis.
— Uuuh! — skaļi izelpoja vecs pirtnieks, ar pirtsslotām meistarīgi pērdams četrus uz garām lāvām izstiepušos plikus vīriešus.
No pirtsslotām pilēja acumirklī iekarsušas ūdens lāses, telpā smaržoja pēc piparmētrām un mārsila. Pirtnieks darbojās, nežēlodams spēkus.
Profesionāls provokators Miša Suslovs pat piemiedza acis aiz labpatikas. "Lieliski, ja darbu var saskaņot ar baudu,” viņš prātoja.
Un bija par ko priecāties, jo viss gāja tik gludi, kā nekad agrāk. Kā jau Emīlija solīja, ne cara robežsargi, ne Alianses drošības spēki netraucēja nokļūt Viļņā uzticamiem Suslova cilvēkiem, tikpat pieredzes bagātiem dumpiniekiem kā viņš pats.
Šie cilvēki uzreiz ķērās pie darba — jau no paša rīta viņi šaudījās pa Tvaikpilsētas rūpnīcām, Šnipišķu būdām, tirgiem, Jaunās Pasaules kopnamiem un skaloja cilvēkiem smadzenes. Skaidroja, centās vest pie prāta, draudēja un pārliecināja. Un maksāja, maksāja, maksāja naudiņu. Banknotes krita pastieptās plaukstās kā rudens lapas. Un tiem nopakaļus plūda mudinājumi: “Uzspļauj darbam un paliec mājās! Pievienojies mums! Saki "nē" kungiem! Neliec muguru! Lai apstājas tās nolādētās mašīnas, jo tās atņems tev darbu! Par to še tev pusrublis, rublis vai pat visi trīs!”