Bet tie visi vēl bija tīrie nieki. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk nodrošināt strādnieku biedrību līderu atbalstu. Tas jau bija grūtāk, bet augsne tika uzrušināta iepriekš. “Viļņas Taisnība" līda vai no ādas laukā, baidot cilvēkus ar jaunākajām mašīnām un augošo bezdarbu, uzticami strādnieki tika stumti uz līderu posteņiem. Nu, un viņiem domātās aploksnes ar naudu bija krietni biezākas.
Suslovs pagrieza galvu un palūkojās uz svētlaimīgi guļošajiem trim draugiem — kreisajā pusē izpletušies kā plaušas gulēja galdnieku biedrības vadītājs Antans Kolva un biedrības aktīvists Jons Kražs, kas darbojās ziepju fabrikā, savukārt labajā pusē tusnīja tās pašas fabrikas grāmatvedis Eistahijs Pugis. Izpērušies, nomazgājušies un tīras drēbes uzvilkušie vīri savās svārku kabatās atradis pa resnai, ļoti resnai aploksnei. Bet rit izslavētās Viļņas Tvaikpilsētas rūpniecības uzņēmumi apstāsies, un kungi, kas ieradīsies uz Galotņu tikšanos, ieraudzīs ielās plūstošus neapmierinātus strādniekus. Tūkstošiem neapmierinātu seju.
Un tas nemaz nav viss. Vakarā Suslovu gaidīja vēl viena svarīga tikšanās, tikai tur jau būs vajadzīgi nevis rubļi, bet červonci, taču vīrelis nešaubījās par sarkano banknošu spēku. Ļoti ātri Viļņa un tās viesi sajutis, ko nozīmē vārdi "īsts dumpis".
Suslovs aizvēra acis. Viss notiek vienkārši lieliski, nenopērkamu
cilvēku nav bijis, nav un nevajag. Pat šim pirtniekam viņš iedeva papildus trīs rubļus. Tāpat vien, drošības pēc.
Vecais pirtnieks pagāja nost no lāvām un iemērca pirtsslotas spaiņos ar siltu ziepjūdeni. Tad viņš ar vienu roku klusi pavēra lodziņu sienā un ar lupatiņu notīrīja tvaiku no “Brownie" kameras actiņas.
— Ko lai mēs darām? Streiki Galotņu tikšanās laikā! Tā taču ir traģēdija! — pat Padomes zālē nevarēja nomierināties Venslauskis-Venskus. — Petr, pasaki kaut ko, dari kaut ko!
Padomnieku skatieni pievērsās vīrietim bronzas svārkos, kam uz galvas bija cilindrs tādā pat krāsā.
Mehāniķu ģildes vadītājs Petrs Vileišis aizdomājies saspieda tērauda rokas pirkstus.
— Kāds ļoti cenšas radīt ugunsgrēku pilsētā, izraisīt strādniekos dusmas, apstādināt Tvaikpilsētas mašīnas, — viņš ierunājās. — Un tieši Galotņu tikšanās laikā. Ar streikiem mums draud pastāvīgi, bet par tik lieliem, kā raksta “Taisnība", vēl nebiju dzirdējis. No kurienes tā avlžele visu zina? — Vileišis ar veselās rokas pirkstiem padauzīja pa galdu. — Man jau sen ir tāda doma, ka mums nepieciešama sava avīze.
— Tāda kā “Taisnība?” Kas nodarbojas tikai ar nomelnošanu? — saīgusi pajautāja Klaidoņu padomniece Faina Frlzele. — Vai skaista un pareiza, kas raksta par jaunām puķu vāzēm parkos? Ja atceraties, tāda jau mums reiz bija, tikai neviens nepirka.
— Vēl nezinu, — aizdomājies atbildēja Vileišis, — bet nepamēģinot ari neuzzināsi.
— Bet varbūt avīzes jautājumu varam atlikt uz citu reizi? — nomurmināja birģermeistars, izvilka no kabatas zīda kabatlakatiņu un notrauca no virslūpas sīkas sviedru lāsītes. Diena bija silta, bet rātsnama zālē aizvien tika kurināts liels kamīns. — Varbūt padomājam, kā izvairīties no streikiem? Varbūt paaugstināt viņiem algas?
— Tā nav izeja, — mehāniķu vadītājs Vileišis papurināja galvu.
— Krietni strādnieki negrib streikot, viņi paburkšķ un nomierinās,
jo zina: labi strādās, vairāk saņems. Viņus uzkurina Viļņā sabraukušie lumpeņproletariāta gļēvuļi, kas pārdodas par pudeli sīvā. Šie strādā tā, ka otram cilvēkam pēc tam nākas visu pārstrādāt. Ja neatradīsim veidus, kā nomierināt pieklājīgos savējos, tad patiešām izcelsies streiki. Bet neuztraucieties, birģermeistar, mēs kaut ko izdomāsim.* Galotņu tikšanās laikā Tvaikpilsētas skursteņi spļaus dūmus kā jukuši. Uzņemos personīgu atbildību. Man tikai būs nepieciešama padomnieku kungu palīdzība, — Vileišis pabeidza runu un pagriezās pret Sudrabu, pēc tam — pret Universitātes rektoru Gimbutu.
Sudrabs tikai pamāja, Gimbuts, kaut ari pārsteigts, nokrekšķinājās un ari pasteidzās pamāt.
— Labi, Vileiša kungs, mēs jums uzticamies, — lepni pateica birģermeistars, mēģinādams noslēpt prieku, kad Vileišis noteica: “Uzņemos personīgu atbildību.”
Gerhards fon Ots šķībi paskatījās uz birģermeistaru un iebāza degunu papīros. Nevis tāpēc, ka būtu pārāk centīgs, bet lai nesāktu ķiķināt.
— Tagad parunāsim par citām lietām, — birģermeistars turpināja runāt. — Šovakar rātsnamā pilsēta rīko balli par godu viesiem, kas ieradušies Viļņā. Laikam nevajag atgādināt, ka es vēlētos ēēē… redzēt visus kungus-padomniekus, jā, man nevajag atgādināt.
— Bet man… — legāts Sudrabs iebilda.
— Nekādu “bet”, legāta kungs, — stingri noskaldīja birģermeistars, pašā laikā atcerējies, ko viņam atšāva sieva, kad viņš mēģināja atteikties no tējas banketa. — Nekādu "bet”, — viņš atkārtoja, savilcis uzacis. — Sākas Galotņu tikšanās, ministri un vēstnieki jau sabraukuši, tātad Viļņas padomei jāpilda savs pienākums.
— Es domāju, ka mans pienākums ir pilsētas sargāšana, — nomurmināja legāts, bet tik klusi, ka viņu izdzirdēja tikai alķīmiķis Jons Basanavičs, kas sēdēja blakus.
— Balle sākas tieši deviņos. Daļa viesu jau ir ieradusies Viļņā. Kas notiek pie mūsu debesim? — Venslauskis-Venskus pagrieza galvu pret Mērķa padomnieku Ščerbakovu.
— Pārpildītas, — Ščerbakovs paraustīja plecus. Viņš bija drukns, neliela auguma krievs, kas visu mūžu bija dienējis dirižabļos, no mehāniķa palīga izdienējis līdz kapteinim, un tikai nesen gaisa kuģa klāju nomainījis pret pilsētas padomnieka krēslu. — Navigatori strādā kā jukuši, bet gadās arī sastrēgumi. Viščigava nav spējīga uzņemt un izlaist tik daudz gaisa kuģu. Lūk, — padomnieks izvilka no kabatas papīra lapu, — es jau saņēmu ziņu, ka, nesapratuši navigatoru norādījumus, gandrīz sadūrās "Aurora" un “Celsijs", papildu pasažieru dirižablis, kas atlidojis no Varšavas. No nelaimes izvairījāmies, bet, kas būs, kad parādīsies “Parsifāls”, es nezinu.
Padomes locekļi apklusa. “Parsifāls" bija lidojošs Vācijas ķeizara cietoksnis. Turklāt šis bija pirmais šī gaisa kuģa lidojums, un pirmais virziens bija uz Viļņu. Vāciešu mājiens bija pavisam skaidrs — nodemonstrēt savu spēku un militārās noskaņas. Tāpēc arī uz Galotņu tikšanos ķeizars deleģēja Kārli fon Einemu, Prūsijas kara ministru un vienu no Vācijas impērijas “vanagiem”.
— Tā kā mēs pat nevaram iedomāties, kā noenkurot to “Parsifālu”, bet paši vācieši ar padomiem nedalās, mēs nolēmām iztīrīt visu pilsētas gaisa telpu, lai stundu pirms “Parsifāla” ierašanās un stundu pēc ierašanās debesis nebūtu neviena gaisa kuģa. Gaisa kuģis izlaidīs atbraukušos un atkal pacelsies, citādi apstātos ostas darbs, — Ščerbakovs paziņoja. — Barons Rotšilds piekrita ierasties nedaudz agrāk. Toties franči izraisīja skandālu, ka viņu ārlietu ministrs ir spiests dancot pēc vācu stabules. Birģermeistar, jūs jau laikam saņēmāt franču notu?
Venslauskis-Venskus ar skatienu ieurbās galdā. Tagad viņš izskatījās pēc izsalkuša suņa, kas pakampis pārāk lielu kaulu un nav spējīgs to norīt.