— Mesjē Delkasu atstājiet manā ziņā, — ierunājās Gerhards fon Ots, sarunas grožus veikli pārņemdams savās rokās. — Varbūt izdosies nogludināt šo diplomātisko pārpratumu. Neviens taču nevēlas, lai ar “Parsifālu” notiktu nelaime. Labi vēl, ka krievi un turki nolēma nevis lidot, bet ceļot ar sauszemes transportu.
— Jā, — ieskatījies papīros, apstiprināja Ščerbakovs. — Pēc pusotras stundas ierodas Osmāņu impērijas sultāna Abdula Hamida
sekretāra Izeta Pašā AI Abeda personīgais vilciens, bet pēc trīs stundām speciāls bruņu vilciens no Sanktpēterburgas atgādās Krievijas ārlietu ministru Vladimiru Nikolajeviču Lamsdorfu.
— Pašā gribēs runāties ar baronu Rotšildu par Hidžazas dzelzceļu, tāpēc viņš arī ierodas ar vilcienu, — pasvītroja Naudas padomnieks Gerhards fon Ots. — Fjodor Matvejevič, — viņš vērsās pie Ščerbakova, — barons Rotšilds izteica vēlmi, lai sarunā piedalītos arī jūs. Viņam var būt nepieciešams uzticams cilvēka padoms. — Ščerbakovs pat nosarka aiz labpatikas, bet Rotšildu sūtnis, acu nepamirkšķinājis, runāja tālāk:
— Tagad par ministru Lamsdorfu… Viņa intereses ir hm… hm… — fon Ots uzmanīgi meklēja piemērotu vārdu, — nedaudz dīvainas. Un…
— Sodomīts! — pēkšņi iekliedzās Katedrāles bruņinieks prelāts Masaļskis. — Sodomīts, lūk, kas viņš ir! — viņš iekliedzās, nemeklēdams vārdus, un viņa acis iegailējās. — Ticīgo acīs viņš ir īsts augonis! Domājat, ka mēs nelasām Pēterburgas avīzes? Cara pilī viņu sauc par "madam" un, vēderus saķēruši, smejas, kad viņš ballēs ierodas ar mīļāko. Viņi mums atsūta sodomītu, bet mums jāsveicinās un jālokās? Visās Viļņas baznīcās mēs lūgsimies par velna apsēstajiem, bet šo sagaidīsim ar svēto ūdeni un rožukroni.
Birģermeistars aizvēra acis. Galotņu tikšanās sarīkojumam vajadzēja kļūt par dimantu viņa karjeras vaiņagā, bet tagad viss, šķiet, izkūpēs gaisā!
Kad sēde bija galā un padomnieki izklīda, Petrs Vileišis gaitenī panāca legātu Sudrabu, kas gāja blakus Universitātes rektoram Gimbutam.
— Ar streikotājiem mēs varētu tikt galā arī paši, — viņš pateica Sudrabam. — Bet rīt nenāktu par ļaunu arī leģionāru palīdzība.
Sudrabs piekrītoši pamāja. Cilvēku, protams, viņam pietrūka, bet streiki bija pārlieku liela problēma, lai Tvaikpilsētu varētu atstāt bez uzraudzības.
Vileišis pagriezās pret rektoru.
— Bet jums, cienītais, es arī vēlētos lūgt kādu pakalpojumu. Vai
jūs man neatsūtltu dažus strādīgus studentus, kas māk rakstīt un nebaidītos pastrādāt pa nakti?
Gimbuts pacilāja uzacis.
— Labi, — ar pārsteigumu balsi viņš noteica. — Domīnijā ir daudz tādu studentu. — Nedaudz padomājis, viņš piemetināja.
— Kamēr nepiedzeras. Atsūtīšu cienīto uz ģildi. Un kam cienītajam viņus ievajadzējās? — viņš painteresējās.
— “Lasiet un dodiet rokās gan bērnam, gan žemaitim, gan lietuvietim," mehāniķis nocitēja Mažvldu, un tad smaidot piemiedza aci.
— Uz tikšanos ballē, kungi. — Un aizsteidzās pa gaiteni.
Kad brīvajā Viļņā sākās Galotņu tikšanās, uz vispārējo kņadu un jukām Zvērnīca kā vienmēr reaģēja savdabīgi. No agra rīta uz Zvērnīcas tilta čaloja ļaudis. Vieni devās uz Svētā Jura prospektu un gāja taisni uz Izstādes kupolu Lukišķu laukumā, otri lūkojās pēc tramvaja, kas veda uz Viščigavu, trešie nesteidzīgā soli gāja gar Nēri Zaļā tilta virzienā. Taču lielākā daļa Zvērnīcas iedzīvotāju nolēma palikt uzticīgi sava rajona tradīcijām un sēdēja mājās. Diena solījās būt skaista, tāpēc daži lika somās uzkodas un gatavojās doties pie Nēres, lai izstieptos zālītē "savā” krastā. Zvērnīca nelauzās uz Galotņu tikšanos. Tāpat ari netiecās ielaist savā rajonā Galotnes. Tāpēc priekšpusdienā pie Zvērnīcas tilta izdīga divas teltis un starp tām tika nostiepta virve. Tikko tām pietuvojās klāt garāmgājēji, ugunsrijēji, burvju mākslinieki vai Dieva vārda sludinātāji, daži pie teltīm dežūrējošie brīvprātīgie ar zaļām aprocēm uz rokām pieklājīgi novirzīja tos atpakaļ. Citā reizē Viļņas leģionāri, iespējams, būtu skatījušies šķībi uz tādu iniciatīvu, bet leitnants Vāgners, tagad izdzirdējis par Zvērnīcas barikādēm, tikai nopriecājās, ka vismaz šajā rajonā būs mierīgi.
Alķīmijas zinātņu doktors Jons Basanavičs žigli šķērsoja tiltu un, ieraugot norobežojumu, nosmīkņāja bārdā. Rokā viņš nesa nelielu portfelīti. Viņš bija labā omā, tāpēc arvien pamāja pazīstamiem, kurus satika pa ceļam. Ieraudzījuši alķīmiķi, tilta brīvprātīgie pieklājīgi pacēla cepures.
— Gatavojaties atvairīt triecienu, godātie, ko? — ieķiķinājās alķīmiķis, izlīzdams cauri nostieptajai virvei.
— Kā gan citādi, padomnieka kungs, — nošļupstēja viens no brīvprātīgajiem sargiem, sirmgalvains večuks. Viņš nēsāja vecus cara rekrūšu uniformas svārkus, iespējams, par godu šim gadījumam viņš bija tos izvilcis no lādes, kas glabājās pažobelē. — Sabraukuši te visādi tipi. Tikai ielaid tādus un nepamanīsi, kā tevi aptīra.
— Nu, veiksmi dienestā, — kuplajā bārdā noslēpdams smaidu, novēlēja Basanavičs un, vicinot portfelīti, aizgāja pa gruntēto Zvērnīcas ielu.
Pēc tam izgriezās no tās, pazuda zem kuplajiem koku zariem, kas it kā vēlējās apkampt katru garāmgājēju, un nonāca pie labi pazīstama pagalma, kurā auga mežrozīšu krūmi. Koka vārti bija aizvērti, bet caur tiem varēja redzēt skaisti apkoptu pļaviņu. Tās sānos, šūpuļkrēslā, ieracies grāmatā, sēdēja māju saimnieks.
Basanavičs dažas reizes pagrieza rokturi blakus vārtiem. Virs tās ierīkotais metāla cilvēciņš atdzīvojās, iečīkstēdamies pacēla roku un ar mazītiņu āmuru sāka dauzīt miniatūras bronzas gongu. Gongs bija neliels, bet skaņa nodārdēja pa visu Zvērnīcu.
Virs šūpuļkrēslā novietoja grāmatu sānis, piecēlās kājās, bet pēc mirklīša Jons Basanavičs jau cieši spieda roku Nikodēmam Tvardauskim.
— Man labāk patīk, ka tu atlido ar ''Spārīti", — Nikodēms ierunājās, vezdams viesi mājās, pa ceļam paķerdams līdzi grāmatu.
— Tad mazāks troksnis.
— Noregulē savu kalējiņu, un nekādu bēdu, — Basanavičs pasmaidīja. — Bet šodien atlidot es nevarēju. Nogurušie navigatori jau tā sarunājas ar dieviem. Ja būtu pateicis, ka gribu pacelties ar "Spārīti”, visus būtu piemeklējusi sirdslēkme. Tāpēc es ari to atstāju
Tvaikpilsētā, lai meistari saremontē. Starp citu, vai dzirdēji, kādu joku izspēlēja vācieši?
— Kā gan nedzirdēšu,— Nikodēms atbildēja. — Viss rajons par to tikai vien runā. Padomā tikai — lidojošs cietoksnis! Birģermeistaru nevajadzēja atdzīvināt ar amonjaku, ko?
— Gandrīz, gandrīz, — Basanavičs nomurmināja, priekšnamā uz āķa pakarinādams cepuri. — Un ne tikai viņu. Gan franči, gan krievi jau kliedz nelabās balsis, kaut gan "Parsifālu" nav acis redzējuši. Tādu Galotņu tikšanās sākumu pat sapņos nebijām redzējuši.
— Jā, šajos laikos murgu netrūkst, — domīgi noteica Tvardauskis, pirmais pa kāpnēm nokāpdams laboratorijā.
Pienākot pie durvīm, abos vīriešos ieurbās asinssarkanas acis, bet zinātnieks ar veiklu kustību nospieda dažus taustiņus, acis aizvērās, un durvis atvērās.
Nonācis laboratorijā, Tvardauskis ar roku nostūma uz galda stāvošos papīrus, kas bija izraibināti ar sīkiem burtiņiem, un atbrīvoja vietu Basanaviča portfelltim. Slēdzenes iesprakšķējās, un dienas gaismā (uz zinātnieka darba galda patiešām krita saules gaisma) iemirgojās stikls. Tā bija mazītiņa pudelīte no tumša un necaurspīdīga stikla ar korķi, ko saturēja metāla turētājs. Blakus pudelītei uz galda uzradās neliela šļirce; tās adatiņa bija pārklāta ar garenu stikla kupoliņu.