— Es aizvien neesmu pārliecināts, vai tā ir laba doma, — Basanavičs teica. — Patiesības serums ir ļoti bīstama lieta, — viņš nomurmināja.
Nikodēms Tvardauskis paņēma pudelīti, paskaloja to un pielika pie acīm, it kā caur tumšo stiklu vēlēdamies saskatīt, kādā krāsā ir pudelītes saturs.
— Mēs ari dzīvojam bīstamos laikos, — viņš sausi piemetināja un ielika pudelīti garā apmetņa kabatā. — Ja O’Braits patiešām ir tas, ko es domāju, vajag viņu pēc iespējas ātrāk neitralizēt. Vai vismaz uzmanīgi novērot. Varu dot piespļaut savu cepuri, ka jaunais Prāgas atdzīvinātāju mestrs izdomājis kaut ko gudrāku, nekā uzmaukt Milai maisu uz galvas un ievilkt viņu karietē. Bet vispirms mums pašiem jāpārliecinās, ka mūsu aizdomām ir pamats.
— Par to neuztraucies, — Basanavičs atbildēja. — Piecas lāses dzērienā, un pēc stundas cilvēks sajutlsies nekādi, pavājināsies organisma pretestība. Tad vajag sameklēt nomaļāku vietu un iešļircināt patiesības serumu. Cilvēks snauduļos, bet tu jautā, ko gribi — izdzirdēsi pilnīgu taisnību. Bet laiks tam tev būs tikai kādas piecpadsmit minūtes. Pēc tam cilvēks atmodīsies, un atmodies neko neatcerēsies. Domās, ka bija iesnaudies. Galvenais, neiepilini pārāk daudz, jo… — Basanavičs nedaudz paklusēja. — Blakusparādlbas… Vārdu sakot, tās var saglabāties.
— Kādas tās būtu? — Tvardauskis ieinteresējās.
— Visādi gadās, — alķīmiķis paraustīja plecus. — Vienam sāk rādīties baltas pelītes, cits visu dienu nosēž uz naktspoda. Tāpēc ari Alianse nepriecājas, ka atklājusi šo serumu. Protams, tas nav nekāds amerikāņa, tā daktera Hausa, skopolamlns, mēs jau esam paspēruši krietnu soli uz priekšu, bet neteiksim, ka preparāts ir ideāls. Un vispār, to varēs izmantot ļoti mazs cilvēku skaits. Ja Universitātes domīnijā uzzinātu, ka “aizņēmos” preparātu bez rektora atļaujas, manu sirmo galvu neviens neglaudītu.
— Bet tu pats taču saproti, ka mums ir jāpārliecinās. — Tvardauskis paskatījās draugam acis.
Alķīmiķis tikai nokrekšķinājās un piekrizdams paklanīja galvu.
Tobrīd Tvardauska aizbilstamā Mila bija mājās. Izdzirdot dunošo vārtiņu gongu, viņa tūlīt piesteidzās pie loga. Ieraudzījusi Basanaviču, viņa atviegloti nopūtās. Viņš nebija tas viesis, kuru viņa gaidīja (citādi viņi būtu ieradušies krietni par agru), tāpēc viņa acumirkli izsvieda abus onkuļus no galvas un atgriezās pie galdiņa ar spoguli. Vienmēr paklausīgās matu sprogas šodien kā tīšām locījās kā gorgonas Medūzas mati-čūskas. Vēl viena cirta izslīdēja no matu saspraudes un uzkrita uz acīm. Mila ielika mutē dažas saspraudes un, cenšoties tās neizmest, nomurmināja frāzi, kas dižciltīgai dāmai lāgā nepiestāvēja.
Viņa nekādi negribēja sev atzīties, ka cenšas viesu dēļ, kuri parādīsies pēc neilga brīža. “Būs divi britu karavīri, un viss,” viņa paskaidroja ziņkārīgajai saimniecei Mortai, bet šorīt piecēlās agrāk, ilgi un kaprīzi izvēlējās drēbes, kamēr beidzot nolēma uzvilkt vieglu,
gaiši zilu zīda kleitu ar kupliem svārkiem un lielu izgriezumu, kas atsedza graciozo kaklu, un tagad cīnījās ar matiem.
“Tas lietuvietis, kas nerunā lietuviski, ir diezgan simpātisks," domāja Mila. “Un man liekas, ka viņš uzreiz iepatikās onkuļiem Nikodēmam un Jonam." Bet nezin kāpēc viņai joprojām priekšā stāvēja Čārlza Finleja acis, tās pievilka Milas skatienu kā magnēts dzelzi. Meitene atcerējās vīrieša spēcīgās rokas, kad viņš sagrāba viņu, kad viņa jau krita pār “Ikara” bortu. Likās, ka viņa saož viņa smaržas, un pār ķermeni pārskrēja skudriņas.
Beidzot palaidnīgā cirta bija droši piestiprināta ar sudraba sprādzi. Mila pagrozījās spoguļa priekšā, parādīja savam atspulgam mēli un pagriezās pret kasti, kurā gulēja trīs viņas labākie draugi. Sekundi padomājusi, viņa izvilka Pjero.
— Nezināju, ka braucam precībās, — Edvards O'Braits iedzēla, skatīdamies uz blakus sēdošo Čārlzu Finleju.
Uz karietes sēdekļa atradās milzīgs baltu rožu pušķis, kas bija ietīts baltā, caurspīdīgā papīrā, un koka kaste ar skaisti iesaiņotu konjaka pudeli. Pēc Finleja lūguma pudeli veikli sadabūja “Bristoles" šveicars.
— Ko? — anglis nesaprata.
— Nu, ir tāda lietuviešu ieraža. Kad brauc pie meitenes tēva prasīt viņas roku, līdzi tiek ņemts arī draugs, lai līgavainim būtu drošāk, — priecīgi paskaidroja O'Braits.
Nosaukts par draugu, Finlejs apmierināti pasmaidīja. Agrāk abi vīrieši ne par kādu naudu nebūtu sēdušies pie viena galda, bet pēc dažām dienām, kas kopīgi bija pavadītas Fārnboro militārajā bāzē, pēc ceļojuma gaisā un kautiņa ar “Kruķi” Edvards sāka saukt Čārlzu par draugu. Šis uzpūtīgais aristokrātiskais neģēlis no Sandhērstas Karaliskās militārās akadēmijas pārmainījās vienas nakts laikā, necerēti kļuva par kompanjonu, vienmēr gatavs pastiept palīdzīgu roku, nebīdamies lēkt tumsā, lai izglābtu meiteni. O'Braits līdz šim brīdim nevarēja saprast, kā Finlejs uzdrošinājās spert tādu neprātīgu soli. Mēģināja draugu nopratināt, taču Čārlzs aizvien izvairījās, bet Edvards viņu arī nespieda, lai kāds nenodomātu, ka viņš dienas
varoni apskauž par slavu. Ierodoties Viļņā, Finlejs ari uzvedās dīvaini. Pagājušo nakti pazuda kā akā iekritis, ieradās tikai rītausmā, un atkal neatbildēja uz jautājumu, kur bija pazudis. O’Braits nolēma, ka vīrelis, visticamāk, izbauda pēdējās brīvās dienas, ko kapteinis Mabrijs uzdevis saviem adjunktiem līdz Galotņu tikšanās sākumam. Rit no rīta visiem ir jāierodas uz “Svētā Jura zvaigznes".
— Jūs, lietuvieši, gan esat dīvaini, un dīvainas ir jūsu ieražas, — izklaidīgi nomurmināja Finlejs, bet, pieminot meiteni, viņa tumšo acu dzīlēs iezibsnljās guntiņas.
Visu iepriekšējo nakti viņš pavadīja, klaiņojot pa Melnumiem un meklējot uzticamu alķīmijas opija smēķētavu, lai ar opija spoguļu starpniecību varētu raportēt par ierašanos Londonas fečiem un Prāgas atdzīvinātājiem. Visvienkāršāk būtu pieklauvēt pie vietējiem atdzīvinātājiem un sazināties pa tiešiem sakariem, bet Prāgas lielmestrs stingri piekodināja pēc iespējas tālāk turēties no Viļņas Atdzīvinātāju ložas. Izskatās, ka šī operācija nav domāta vietējo deguniem.
Pagaidām viss norisinājās pēc plāna un pat labāk, nekā Finlejs cerēja. Blakus sēdošais muļķītis — lielisks maskējums, izrāde — meitenes “atbrīvošana" no pirātu nagiem — arī izdevās. Finlejs ar labpatiku atcerējās dobjo skaņu, kad izsvieda laupītāju Ricku pār gaisa kuģa bortu. Iedomājās, kā nelaimīgais nokrīt uz zemes un acumirklī pārvēršas par asiņu un kaulu putru.
Pēkšņi Finleja seja pārmainījās. Šķiet, ka viņš pārāk tīksminājās par šaušalīgo skatu, pārāk iejutās, jo fečs, kas slēpās zem maskas, sāka priecīgi līst laukā. Finleja sejas āda sāpīgi savilkās, iesāpējās smaganas — tūlīt izlīdīs papildu zobi. Finlejs sāka dziļi elpot, savaldījās un, izstiepis roku, atstūma lodziņu, lai karietē ieplūstu svaigs gaiss.
Pilsētas troksnis domas uzreiz novirzīja citā virzienā, un Finlejs palūkojās uz puķēm un konjaku. Nu ko, sākas nākamais spēles posms.
Kariete piebrauca pie Zvērnīcas tilta un apstājās pie nostieptās virves. Šeit dežūrējošais brīvprātīgais paskatījās caur atvērtu logu, bet, ieraudzījis žilbinošās britu kareivju uniformas, neveikli parādīja