godu un pa galvu, pa kaklu steidzās atsiet virves. Abas karietes pasažieri saskatījās un, neko nesaprazdami, paraustīja plecus.
Pēc neilga brīža kariete sasniedza galamērķi. Vadītājs tika dāsni apdāvināts ar dzeramnaudu un saņēma norādījumu pēc dažām stundām atkal ierasties šeit.
Viesus sagaidīja mājas saimnieks Nikodēms Tvardauskis. Novērtējis koka kastē gulošo dāvanu, viņš aicināja atnācējus iekšā. Tobrīd pa kāpnēm lejup nospurdza Mila, tērpusies satriecošā gaišzila zīda kleitā. Abi adjunkti zaudēja valodu, bet atguvušies sāka bārstīt komplimentus. Mila sasveicinoties koķeti pasniedza rociņu un, kamēr abi viesi to skūpstīja, smaidīdama pieglauda pie deguntiņa smaržīgo rožu pušķi.
Tvardauskis, pamājis ar roku, viesus iepazīstināja ar savu draugu, Viļņas padomes padomnieku alķīmiķi Jonu Basanaviču, kas stāvēja durvīs, un abi britu kareivji sasita papēžus. Finlejs veicīgi nolieca galvu, lai neviens nepamanītu sarkanās dzirksteles viņa tumšo acu dzīlēs. Ar alķīmiķiem fečiem bija veci rēķini.
Oficiālajai daļai beidzoties, Mila aizskrēja meklēt pušķim piemērotu vāzi, bet Nikodēms uzaicināja visus savā darbistabā (šāda oficiālā viņam bija arī augšstāvā) uz glāzīti konjaka. Vīrieši labprāt pieņēma uzaicinājumu.
Kamēr viesi ar ziņkāri aplūkoja istabu, kuras sienas nosedza iespaidīga izmēra plaukti, kas bija piekrauti ar grāmatām un dažādām senatnīgām un jaunām ierīcēm, kastītēm un skulptūriņām, Tvardauskis, pagriezis viņiem muguru, glāzītēs ielēja smaržīgu konjaku, žigli izvilka no apmetņa apakšas pudelīti ar noslēpumaino šķidrumu un vienā glāzē iepilināja precīzi piecas lāses. Tad parūpējās, lai glāzīte nonāktu adjunkta O’Braita rokā. Un sāka skaitīt laiku.
— Lieliska lietiņa, — Finlejs uzslavēja, skatīdamies uz milzīgu smilšu pulksteni, kura malas bija klātas ar zaļu patinu.
— Dāvana no Kairas muzeja, — paskaidroja Nikodēms un apgrieza pulksteni otrādi.
Tā smiltiņas sāka pamazām birt lejā.
Pēc dažām minūtēm kompānijai pievienojās Mila. Viņa atnāca ar Pjero rokā. Kā jau ierasts, rotaļlieta bija samācīta uzvesties kā
automatoniņš — staigāt un gorīties, ar rociņām mēģinot notraukt uz vaiga uzzīmēto asaru. Taču, ienākot darbistabā, Pjero, aizmirsis norādījumus, uzreiz ar skatienu ieurbās Finlejā. Piepeši viņš sāka trīcēt un brakšķēt. Visi pārsteigti sāka skatīties uz rotaļlietu, bet tā tikai staigāja pa riņķi un mētāja rokas, it kā būtu nevaldāma. Acu plakstiņi ātri klabēja, mute vērās vaļā, un likās, ka tūlīt no tās atskanēs vārdu straume.
— Kas tad nu? — Edvards nobrīnījās.
Mila aptvēra, ka vārdu straume patiešām tūlīt var plūst laukā, kaut arī rotaļlietai tika piekodināts, ka nepazīstamo klātbūtnē runāt aizliegts. Tāpēc viņa paņēma tramīgo Pjero uz rokām un, murminādama kaut ko par notrūkušām spirālēm, aizgāja uz savu istabu. Tur viņa novietoja automatoniņu plauktā un piespieda plaukstu viņam pie krūtīm. Pjero nomierinājās, viņa galva nokārās.
— Ko gan tu iedomājies? Kas tev prātā? Rīko greizsirdības scēnas svešinieku acīs? — Mila sadusmojās un, apgriezusies uz papēža, izdrāzās no istabas, skaļi aizcirzdama durvis. Rotaļlietu nedarbi pašlaik viņai rūpēja vismazāk.
Morta, kas rosījās pa virtuvi, aplūkoja savu pārvaldību, apmierināti pamāja ar galvu un pašķindināja zvaniņu. Tam uzreiz atbildēja vara brālis, kas bija ierīkots Tvardauska darba kabinetā, jo abi zvaniņi bija savienoti ar plāniem vadiņiem.
— Pusdienas gatavas, lūdzu, sekojiet man, — ar rokas mājienu aicināja Tvardauskis, neaizmirsdams paķert līdzi smilšu pulksteni.
Tvardauskim un Milai saimniece bija sapūtusi pilnas ausis, ka šīs nelaimīgās Galotņu tikšanās laikā Viļņas tirgi esot iztukšojusies kā nabadziņu apcirkņi, nav iespējams dabūt ne labu gaļu, ne dārzeņus, un viņa patiešām nezinot, ar ko pacienāt godātos viesus. Nikodēms paziņoja, ka pilnībā uzticas saimnieces prasmēm, un viņam bija taisnība. Tagad viesistabā uz galda acis priecēja ausu un mēles rulete, ar riekstiem pildīta vista, pildīta karpa, siļķe ar sīpoliem, baraviku un vēža astīšu salāti, svaigi un marinēti gurķīši un āboli. Turklāt savu rindu gaidīja karsti krūtiņas cepeši ar kartupelīšiem un burkāniem, un gaileņu mērci. Acīm redzams, ka Viļņas tirgos Morta bija cienījama un godājama pircēja.
Lai viesi nejustos nepatīkami, pie galda tika runāts angliski, bet saruna noritēja brīvi, jo gan Tvardauskis, gan Basanavičs, gan Mila lieliski runāja šajā valodā. Adjunkti pastāstīja par uzbrukumu "Ikaram” un notikumu detaļas, atbrīvojot dirižabli, visi brīnījās par tādu negaidītu un neizskaidrojamu gaisa pirātu nekaunību. Basanavičs ieinteresēti izjautāja par studijām Sandhērstas akadēmijā un gala eksāmeniem, par “Zvaigzni”, kā arī par Britu impērijas militārajiem gaisa spēkiem. Edvards O’Braits atbildēja labprātīgi un ar prieku. Finlejs viņu papildināja, bet labprātāk skatījās uz Milu, kura izklaidīgi bakstīja ēdienu. Reizēm viņa pacēla galvu, noķērusi Čārlza skatienu, piesarka, taču nolaist acis nesteidzās. Likās, ka Čārlzs un Mila spēlē skatienu spēli. Šķiet, abiem tā patika. Jauniešu skatienu divkauju pamanīja arī Nikodēms, bet viņš koncentrēja uzmanību uz Edvarda atbildēm. Viņš cerēja noķert šaubu vai melu diedziņu, taču iespējamais Atdzīvinātāju ložas aģents mājas darbus bija sagatavojis lieliski.
Smilšu pulkstenī smiltis nepārtraukti bira lejup. Saruna ievirzījās par Galotņu tikšanos un lidojošo vācu cietoksni "Parsifāls”. Abi jaunie viesi grozīja galvas, nesaprazdami, kāpēc vāciešiem ievajadzējās parādīt savu jauno ieroci, bet teicās, ka iešot aplūkot debesīs karājošos milzi. Mila tūlīt izteica vēlēšanos iet kopā.
— Pēc tam parādīšu jums Vecpilsētu, iegriezīsimies kādā krogā, — viņa enerģiski paziņoja, it kā būtu pieredzējis lunkainis, bet nevis pēc daudziem gadiem dzimtajā pilsētā atgriezusies pazudusī meita. — Uz ielām ir daudz cilvēku, būs jautri. Tēvoci, tev nekas nav pretī? — viņa vērsās pie Tvardauska.
Nikodēms nepretojās, pat vēl rekomendēja krogu Bezdievniekos, kuru ļoti bija iecienījuši brīvajā Viļņā dzīvojošie un strādājošie ārzemnieki. Abi puiši apstiprināja, ka uzmanīs meiteni un ne vēlāk kā divpadsmitos naktī piegādās mājās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašiem rīt no rīta sākas dienests. Tvardauskis smaidīdams pamāja un ik pa brītiņam uzmeta skatienu smilšu pulkstenim.
Kad pēdējās smiltis bija nobirušas lejā, Nikodēms slepšus paskatījās uz Basanaviču. Alķīmiķis neuzkrītoši pamāja. Tvardauskis pašķindināja zvaniņu. Pēc minūtes iesteidzās Morta un sāka novākt
traukus. Mila, atvainojoties kompānijai, aizsteidzās pārģērbties vakara izgājienam, Basanavičs aizveda Finleju uz Nikodēma Tvardauska kabinetu izdzert tasīti kafijas un pie reizes aprunāties par pēdējiem Londonas jaunumiem.
Viesistabā palika tikai Tvardauskis un O’Braits. Saimnieks klusēdams lēja krūzītēs tēju un uzmanīgi vēroja viesi. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Edvardam virs virslūpas parādījās sīkas sviedru lāsītes, vīrietis pavēra muti, iegrūda divus pirkstus aiz apkakles un atpogāja augšējo pogu.
— Vai jums viss labi, Edvard? — norūpējies pavaicāja zinātnieks.
— Jā, pateicos. Tikai gaisa pietrūkst, smacīgs, — atbildēja O'Braits. Viņš sāka svīst vēl vairāk.
— Kāpēc lai mēs neizietu laukā? — piedāvāja Tvardauskis.
— Dārzā atrodas lieliska lapene.
Edvards piecēlās kājās, bet pēkšņi sagrīļojās. Lai nenokristu, viņš atspiedās pret sienu.