Netālu no Lielā teātra, kur šajās dienās uzstājās slavenais ceļojošais Baumaņa zirgu cirks, Skoriks nonāca krustojumā. Kreisajā pusē uz Pils laukumu veda Metāllietuves iela, bet Vaņečka nogriezās pa labi — uz Pohuļankas pusi.
Pohuļankā valdīja jautrība — blakus populārajam restorānam ''Harmonija” spēlēja orķestris, bet viesmīļi knapi tika galā, apkalpodami āra galdiņus, kurus bija apsēdis neskaitāms izsalkušo un izslāpušo viesu skaits. Laikapstākļi bija lieliski, tāpēc visos Pohuļankas krogos valdīja uzdzīve, pat noplukušajā "Lejaskrogā", par kura ūdeņaino alu un naktspoda vērto ēdienu Viļņā izplatījās anekdotes. Pie galdiem pārmaiņus skanēja lietuviešu, poļu, krievu, vācu un pat angļu valoda, taču lielākā daļa runāja lietuviski. Pēc Alianses rīkojuma Viļņā tā bija galvenā valoda, un Universitātes domīnijas rektors Gimbuts ar labpatiku rūpējās, lai šī pavēle tiktu pildīta. Bijušais Viļņas ģenerālgubernators Muravjovs, visticamāk, zārkā apgrieztos otrādi.
Vaņečka bija paēdis no pīrādziņa, tāpēc krogiem meta likumu un pēc neilga laika nonāca pašā Viļņas nomalē.
Pie Baltajiem Pohuļankas Stabiem garlaikodamies stāvēja divi vīri, tērpušies zilās Viļņas leģiona uniformās. Pilsētas legāts ne reizi vien bija paziņojis: mēs esam atbildīgi par drošību tikai Viļņā, bet Viļņa beidzas pie Baltajiem Pohuļankas Stabiem.
Bet aiz tiem… Aiz tiem sākās Bēdas.
Pēc legāta domām, Bēdas vairs nav Viļņas bēdas. Bet tie divi leģionāri šeit stāvēja tikai tāpēc, lai brīdinātu garāmgājējus, ka tie tūlīt ieies pašā bīstamākajā Viļņas (precīzāk sakot, aiz Viļņas robežas esošajā) rajonā. Bet Viļņas iedzīvotāji paši zināja, ko var sagaidīt Bēdās, tāpēc sargi slaistījās un vilcināja laiku, gaidīdami maiņu.
Tūlīt aiz Stabiem ainava mainījās. Bēdu sākumā skatam pavērās m 'bruģēts Slapjais laukums, kur ziemā un vasarā rēgojās lielas un dziļas peļķes. No šejienes kā asi stari dziļāk Bēdās dūrās piecas ielas. Klakus laukumam rēgojās daži krogi. Tajos bija iespējams ātri uzkost vai iemest kādu graķīti drosmei. Turklāt Slapjajā laukumā pastāvīgi grozījās lunkaiņi, kas piedāvāja savus pakalpojumus. Vēlies nokļūt tuvākajā spēļu namā — vērsies pie lunkaiņa, vēlies uz iecietīIms namu, bet baidies saķert sifilisu — lunkaiņi ari tādā gadījumā palīdzēs izvēlēties pieklājīgāku iestādi. Galu galā, ja vēlies izlaist matus un patrakot Bēdās, bet baidies zaudēt gan matus, gan naudasmaku — daži muskuļaini lunkaiņi par noteiktu samaksu sari;ās tevi visu nakti, bet no rīta uz rokām aiznesis tevi līdz Baltajiem Stabiem un pat parūpēsies par to, lai tvaika diližanss droši nogādātu mājās tavu nejutīgo ķermeni.
Reiz daži uzņēmīgi lunkaiņi šeit bija nodibinājuši sabiedrību "Lunkaiņu tramvajs" un ar tramvaju bez jumta vadāja iebraucējus pa interesantākajām Bēdu vietām, bet Viļņas padome ātri vien šo uzņēmējdarbību pārtrauca, jo pirmo divu nedēļu laikā pasažieri tika četras reizes aplaupīti. Klīda runas, ka pie laupīšanām savu roku pielikuši ari paši tramvaja īpašnieki. Lunkaiņi pilsētai bija īstas galvassāpes. Padome ilgi prātoja, kā piespiest viņus maksāt nodokļus un izņemt drošības papīrus, bet galu galā atmeta ar roku. Līdz ar pilsētas iedzīvotāju skaita palielināšanos zēla un plauka arī lunkaiņu šeftītes.
Vaņečka iesoļoja Bēdās ar tūkstoš rubļiem žaketes kabatā, bet viņš negatavojās izmantot lunkaiņu pakalpojumus, jo pat pašam acīgākajam Bēdu gudriniekam nenāktu prātā aplaupīt tādu skrandaini.
Skoriks iemuka Rīmu šķērsielā. Šeit, cieši blakus cita citai atradās neskaitāmas letes, kuru saimnieki cauru diennakti kaut ko čurkstināja, vārīja, sautēja^marinēja un skaļās balsīs slavēja savu ēdmaņu. Ienācējam lunkaiņi (protams, par atlīdzību) čukstēja ausis, kuri gaļas gabali ir no īstas aitas gaļas, bet kuri — no žurkām, kuras šorīt noķēruši naskie Bēdu puisīši. Taču arī šeit bija viena bēda — nebija vērts akli uzticēties lunkaiņu padomiem.
Rimu šķērsiela bija slavena ar vēl vienu labu īpašību — šeit netika ievērota Bēdās ierastā tradīcija pa logu iesaukties: "Ei, smerdeli!” un uzliet uz galvas naktspoda saturu. No otras puses, ieliņu bija ļoti iecienījuši kabatzagļi, tāpēc Vaņečka Skoriks piesardzīgi piespieda roku pie sirds, pie tās vietas, kur azotē bija noslēpta viņa bagātība.
Aiz-Rīmu šķērsielas sākās īstās Bēdas — desmitiem juceklīgu, līkumotu ieliņu, kas vienviet savijās, citviet aizveda dīvainos pagalmiņos, bet dažreiz izbeidzās strupceļā. Vaņečka nepārzināja Bēdu labirintus, bet norunāto satikšanās vietu paspēja izpētīt diezgan labi, tāpēc viņš nešaubīdamies pagriezās pa kreisi, izveicīgi padeva ceļu diviem piedzērušiem upju transporta darbiniekiem, uzmeta skatienu solīdam kungam, kuru lunkainis pavadīja uz neaļķīmiskā opija smēķētavu. Kunga krekla apkakle bija atpogāta, tāpēc Vaņečka ievēroja zelta ķēdīti. Viņš varēja derēt, ka nākamajā rītā ķēdīte jau būs lunkaiņa rokās. Vai arī kāda cita cilvēka rokās, kas novērtē tādas lietiņas. Visbeidzot Skoriks nonāca zem izkārtnes, uz kuras bija attēlots izspūris ūpis, kas dzer alu.
Tobrīd krogā izklaidējās pastāvīgā kompānija.
— Nu, vot, es viņai arī saku: “Kur tev, bāba, prāts?” — grozīdamies uzmanības centrā, skaļi runāja pastāvīgais “Dzelzs ūpja” apmeklētājs un dažu iecietības namu īpašnieks Icka Lupets. — Kāpēc tu vervēji padauzas pie akas, tieši zem iecirkņa logiem? It kā pilsētā nebūtu citas vietas, kur tās vistas pulcētos!
Klausītāji iekviecās tā, ka pat alus kausi ieskanējās. Icka atņirdza iepuvušos zobus un stāstīja tālāk:
— Protams, tūlīt izlīda ārā tas smurgulis pristavs Smutkevičs, skatos, jau grasās grābt ciet manu Malku. Saka: Knopas kundze, jūs tiekat arestēta par nelikumīgu mēģinājumu iekārtot darbā meitenes. Es pie sevis nodomāju — varbūt to muļķa Malku patiešām uz pāris dienām atstāt kamerā, lai nāk pie prāta? — Icka atgāzās krēslā, iemalkoja alu un izpleta rokas. — Bet jūs taču zināt, cik man ir mīksta sirds! Nu ko, bāba jāglābj. Izvilku nazīti, piegāju aiz muguras un saku: “Smutkeli, ko tu piekasies bābām, varbūt jau dzīvot apnicis?”
— Un ko šis? — vienlaicīgi pajautāja dažas balsis.
— Ko šis… — Lupets paraustīja plecus un atņirdza zobus. — Ko gan tas Smutkelis pret īstu viru? Kaut ko nomurkšķēja un palaida vaļā manu Malku. Vēl gribēju pieprasīt, lai atvainojas dāmai, bet man nebija laika. Bet jūs visus aicinu izmēģināt manas jaunās skaistules. “Ūpja" apmeklētājiem — lētāk, pusrublis galdā, un meitenes — Jūsu!
Pudeles brāļi piekrizdami sita kausus pret galdu, bet Icka kluibā priecājās, ka toreiz pie akas neatradās neviens no klātesošajiem. Kas varētu uzzināt, kāpēc viņam pēkšņi “nebija laika”. Izrādās, piepeši parādījās viens no Viļņas leģionāriem, un viņi abi ar Malku apgriezās un laidās, ko kājas nes, caur pagalmiem un dārziem. Ar leģionāriem joki mazi.
Negaidīti atvērās kroga durvis, un iekšā ienāca līdz šim nemanīts cilvēks. Lupets uzreiz ieurbās viņā ar skatienu un atšņieba zobus, līdzinādamies sīkzobainai žurkai. "Dzelzs ūpī" nepazīstamie nebija pārāk vēlami.
Cilvēks apstājās un palūkojās apkārt, it kā kādu meklētu. Vienu roku viņš turēja kabatā, otra nokarājās gar sāniem. Icka nopētīja atnācēju — viņa nodriskāto žaketi, lētos stulmu zābakus, tad noslīdēja no krēsla.